Publiskajā telpā ik pa laikam uzvirmojošā ideja klimata pārmaiņu mazināšanas nolūkos aizstāt vecos, «snaudošos» mežus ar krietni lielāku oglekļa dioksīda apjomu absorbēt spējīgām jaunaudzēm, izraisa nokaitētu vārdu apmaiņu starp ieceres piekritējiem un atbalstītājiem. Strīdi arī izgaismojuši svarīgu problēmu – Latvijā nemaz nepastāv «vecu mežu» definīcija, tādēļ īsti nav skaidrs, kurām teritorijām būtu jāatbrīvo vieta jaunaudzēm. Ar koku vecumu vien nepietiek. Zinātnieki sliecas domāt, ka jāņem vērā vismaz četri kritēriji.
Ne tikai koku vecums
«Veco mežu definējumu Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 2030 kontekstā noteikti nevaram balstīt uz meža vecumu – te
svarīgāks ir kritērijs, ka teritorijā ļoti ilgstoši nav bijusi nekāda cilvēka darbība. Varētu pat precīzāk tulkot – neskartie meži.
Mežaudzes vecums šādās platībās ir sekundāra pazīme – piemēram, Slīteres nacionālajā parkā arī rezervāta zonās daudzviet ir 30-60 gadus vecas audzes, kas veidojušā dabisko traucējumu ietekmē. Tomēr visa šī teritorija ir uzskatāma par vecu mežu,» portālam TVNET skaidro Dr. silv., Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Meža un vides zinātņu fakultātes dekāns, profesors Linards Sisenis.
Tam, ka vecums nevar būt vienīgais kritērijs, īpaši Eiropas Savienības (ES) Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas izpratnē, piekrīt arī Latvijas Valsts mežzinātnes institūta «Silava» pētniece, Eiropas Komisijas Klimata pakta vēstniece Latvijā Daiga Zute. Viņa uzsver, ka jāņem vērā arī, piemēram, atmirušās koksnes apjoms. Tas esot atzīstams kā labs raksturojošs kritērijs, un ir saistošs ES valstīs.
«Kritērijs, kas attiecas uz vietējām koku sugām, problēmas neradītu, jo mums nav pārstāvētas eksotiskās, svešzemju sugas, kas vēl turklāt atbilstu vecuma kritērijam. Šis arī ir ES valstīm saistošs kritērijs, kas ir labs kritērijs pēc būtības, bet Latvijā neietekmēs veco mežu definēšanu. Papildus visnotaļ lietderīgs būtu bioloģiskās daudzveidības komponentes kritērijs, lai raksturotu tās mežaudzes, kurās sastopamas nozīmīgas dabas vērtības un kuras būtu svarīgi Latvijā īpaši aizsargāt,» saka pētniece.
«Koka stumbra diametrs ne visos gadījumos būs drošs indikators, jo veci meži var nebūt lielu dimensiju koki, un to nosaka konkrēta meža tipa produktivitātes potenciāls.
No otras puses, pēc dabiskajiem traucējumiem, piemēram, vētrām, audzei atjaunojoties, vecos mežos var sastapt jaunaudzes, kas nav lielu dimensiju koki.»
Nevar piemērot vienotu pieeju
Vecu mežu definēšanā varētu palīdzēt citu ES dalībvalstu pieredze, tomēr pētnieki vērš uzmanību, ka vienotu kritēriju izstrādāšana nav iespējama dažādo koku sugu dēļ. Nevar vienādi vērtēt korķozolu audzes Spānijā un parasto priežu audzes Latvijā.
Šobrīd Eiropas mērogā ir pieņemta ceļa karte kritēriju izstrādei un platību noteikšanai, tomēr arī šajā jautājumā netrūkst izaicinājumu, jo tēma ir salīdzinoši jauna. Meža monitoringā tika iegūta informācija un veidota statistika par mežiem dažādos griezumos – koku sugām, vecumklasēm un tamlīdzīgi, taču vēl pirms pieciem gadiem jautājums par «veca meža» definīciju pat nepastāvēja.
«Īpaša vērība veciem mežiem tika pievērsta Eiropas Zaļās vienošanās kontekstā, Eiropas Savienībai deklarējot, ka visiem ES primārajiem un vecajiem mežiem jānosaka stingras aizsardzības statuss un nav pieļaujama šo platību samazināšanās.
Tomēr praksē izrādījās, ka definēt, kas tad ir šie vecie meži, ir ļoti komplicēts uzdevums, par ko vairākus gadus Briselē notika diskusijas. Kopumā valstu eksperti atzina, ka Eiropas meža ekosistēmas ir atšķirīgas un viens kritērijs uz visu Eiropu nederēs. Diskusiju rezultātā Eiropas Komisija šogad, 2023.gadā, publicēja vadlīnijas, kas apraksta principus, kā vecos mežus iespējams definēt,» stāsta D.Zute.
Nepieciešami elastīgi kritēriji
Eiropas Komisija ar šo dokumentu vēlas panākt, lai izpratne par to, kas ir veci meži, dažādās ES valstīs būtu salīdzināma, proti, valstis izmantotu tipveida indikatorus. Tas dotu iespēju apvienot dažādās datu kopas par Eiropas mežiem un atvieglotu to kartēšanu. Vienlaikus ES mēroga diskusijās uzskatāmi parādījās nepieciešamība pēc pietiekami elastīgiem kritērijiem, lai jēgpilni aprakstītu tik dažādās Eiropas meža ekosistēmas. Tādējādi
tika noteikti trīs obligātie veco mežu noteikšanas kritēriji. Tie nosaka, ka mežiem jābūt veciem vai lielu dimensiju kokiem, jāpārstāv vietējās koku sugas un jāņem vērā atmirušās koksnes apjoms.
Noteikti arī papildu kritēriji, no kuriem jāizvēlas vēl viens. Tātad veco mežu aprakstīšanai jāņem vērā vismaz četri kritēriji.
«Tā kā šis ir Eiropas Savienības līmeņa uzdevums, katrai no ES dalībvalstīm ir jāveic veco mežu noteikšana atbilstoši izvēlētajiem kritērijiem. Šobrīd esam procesa vidū, un nav vēl daudz piemēru no citām Eiropas valstīm. To mēs varam ar pārliecību apgalvot, jo LVMI «Silava» jau trešo gadu organizē starptautisku forumu – konferenci, kas pulcina zinātniekus no visas Eiropas, lai diskutētu par veco mežu izpētes jautājumiem. Šobrīd Eiropā ir tikai daži piemēri, un tie attiecas uz Centrālo Eiropu, aprakstot Eiropas dižskābarža vecās audzes. Līdz šim dažādās valstīs tiek izmantoti virkne dažādu veco mežu indikatoru, kas nav savstarpēji harmonizēti Eiropas līmenī,» skaidro D.Zute, piebilstot, ka visbiežāk publikācijās par veciem mežiem tiek izmantots audzes vecuma kritērijs un neapsaimniekošanas kritērijs. Proti, ka mežā nav notikusi mežsaimnieciskā darbība, piemēram, jau 50 gadus. Šie pētījumi gan neattiecas uz veco mežu definēšanu ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas izpratnē.
Meži Latvijā noveco
Tomēr nevar noliegt, ka Latvijā meži kopumā noveco. «Ja vērtējam mežaudzes, tad Latvijā kopumā notiek to novecošanās, ko redzam no Nacionālā meža monitoringa datiem:
pēdējā desmitgadē novecojušu audžu platības Latvijā pieaugušas vairāk nekā par trešdaļu.
Tātad vecu koku mūsu mežos kļūst vairāk. Savukārt par veciem mežiem ar laiku kļūs pilnīgi visas stingri aizsargātās dabas teritorijas, tātad saskaņā ar Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 2030 mērķiem - ap 10% no visiem mežiem,» skaidro profesors L.Sisenis. Viņš uzsver, ka ir jānošķir vecu mežu un vecu audžu loma. Veci meži ir nozīmīgi atsevišķu kukaiņu, sēņu un citu sugu eksistencē, kuras ir atkarīgas no ilgstoši nemainīga mikroklimata vai īpaši veciem kokiem, piemēram, ozolu prauliem.
«Tomēr absolūti lielāko daļu bioloģiskās daudzveidības mēs varam uzturēt un arī uzturam saimnieciskajos mežos, jo tā ir atkarīga no koku dimensijām, neliela izmēra vienas sugas laukumiem, kas līdzīgi tiem dažu hektāru atvērumiem, kādi veidojas šī brīža mežsaimniecībā, saglabātas atmirušās koksnes un meža vecumu dažādības vienotā meža masīvā. Šie visi elementi nodrošinot dzīves vidi un pārvietošanas iespējas dažādām sugām,» uzsver profesors.
D.Zute uzsver, ka vecie meži ir būtiski, attīstot izpratni, kā varam pielāgot saimniecisko darbību meža masīva līmenī, lai labāk nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu. Piemēram, analizējot tajos veģetācijas, augsnes mikroorganismu, epifītu daudzveidību, konstatējam, ka liela daļa no tās saistās ar koku dimensijām, atvērumiem audzes klājā un atmirušo koksni, un to ļoti labi iespējams nodrošināt arī kompleksā ar bioekonomikas attīstību. Un, protams, ir atsevišķas organismu sugas, kurām būtiski specifiski apstākļi, ko var nodrošināt vecs mežs, – kam tad arī kalpo dažāda veida dabas aizsardzības teritorijas.
«Lai labāk aprakstītu šo aspektu, mēs vispirms nodalām «primāros», proti, gandrīz vispār cilvēku neskartus mežus, kas ir unikālas, retas meža ekosistēmas. Tās ir jāaizsargā visā Eiropā. Savukārt
vecu mežaudžu loma klimata politikā bieži tiek pārvērtēta. Veci meži var veidot nozīmīgu oglekļa krātuvi, bet vienlaicīgi potenciāli vairāk pakļauti dabiskajiem traucējumiem un attiecīgi uzkrātā oglekļa samazinājumam,»
norāda pētniece.
Vairāk pāraugušu mežaudžu
Zināšanas par meža resursiem vairumā Eiropas valstu un identiski arī Latvijā tiek iegūts Meža resursu monitoringā, par ko ir atbildīgs LVMI «Silava». Tas ietver meža apsekošanu, fiziski dodoties mežā un iegūstot empīriskus datus, mērījumus mežaudzēs, tostarp novērtējot mežaudžu vecumu.
No šiem datiem top skaidrs, kādas koku sugas Latvijā procentuāli ir sasniegušas vecumu, kas pārsniedz parasto, Latvijas normatīvos noteikto mežizstrādes vecumu. Šādā aspektā par pāraugušiem mežiem tiek uzskatītas I stāva kokaudzes ar katrai koku sugai atsevišķi noteiktu vidējo vecumu, proti, priežu mežos >140 gadi, egļu mežos >120 gadi, bērzu, melnalkšņu mežos >90 gadi, apšu mežos >60 gadi, baltalkšņu mežos >40 gadi.
Avots: Latvijas nacionālais meža monitorings, www.silava.lv
Tabulā redzams, ka pāraugušu jeb novecojošu mežaudžu platība šobrīd Latvijā ir 217,46 tūkstoši hektāru. Pēdējo 10 gadu laikā pāraugušu mežu platība palielinājusies par 60 tūkstošiem hektāru jeb 38%, iezīmējot tendenci –
Latvijā samērā strauji notiek mežu novecošanās.
Runājot par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, Eiropas līmenī tiek diskutētas abas tendences – Eiropas mežu novecošanās, kas tieši ietekmē Eiropas mežu spēju efektīvi veikt klimata pārmaiņu samazināšanas lomu, jo CO2 piesaiste vairs nenotiek tik strauji. Papildus oglekļa uzkrājumu mazina dabas traucējumi, piemēram, vētras un liela apmēra meža ugunsgrēki, kas tieši samazina mežā uzkrāto oglekļa apjomu. Viens no ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas mērķiem ir sekmēt sabalansētu meža vecumstruktūru.
«Runājot par meža aizsardzību, viennozīmīgi ir aizsargājami «primārie meži», bet attiecībā uz veciem mežiem plašā izpratnē jāveic šo mežaudžu padziļināta analīze, nodalot «parastas, vecas mežaudzes» no īpaši augstvērtīgām meža ekosistēmām. Jādefinē, kādas audzes ietilpst veco mežu grupā. Kas Latvijā ir veci meži plašā izpratnē un kādi meži attiektos uz ES stingri aizsargājamajām platībām,» uzskata D.Zute.
Raksts tapis sadarbībā ar AS "Latvijas valsts meži".
