Sirdslietas ⟩ "Vīrietis ir ļoti trausla un vāja būtne." Ģirts Ķesteris no sirds atklāti par attiecībām

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Foto: Pauls Zvirbulis/TVNET GRUPA

Raidījumā "Sirdslietas" viesojās aktieris Ģirts Ķesteris, kurš 14. februārī nosvinēja savu 60. dzimšanas dienu. Šajā sarunā viņš atklāja vīriešu noslēpumus, savu skatījumu uz attiecībām, runāja par bildinājumiem, kurus paņēmis atpakaļ, un deva ieskatu, kas gaidāms viņa jubilejas izrādē "Vīrietis, kurš gaida". 

Jūsu dzimšanas diena ir dienā, kad visa pasaule atzīmē mīlestības svētkus. Kā jums tas patīk?

Kad piedzimu, izaugu, pieaugu, šī diena kā visu mīlētāju diena netika atzīmēta šādā formātā, tā bija vienkārši Ķestera dzimšanas diena. Tagad tā kā Jāņu bērns jūtos. Bet kādu pārestības sajūtu šajā visā neizjūtu, kaut kā ļoti komfortabli jūtos. Es varu aizslēpties aiz Valentīna dienas. Cits mani sauc par eņģeli, un nenoliedzami tas tā arī ir, cits man piedēvē sirsniņas. Jums tā ir sirsniņdiena, man tā ir mana dzimšanas diena, un man nav pienākumu kādu apsveikt intīmā līmenī. (Ķiķina.)

Ar kādām sajūtām gaidījāt dzimšanas dienu? Man ik gadu mēnesi pirms dzimšanas dienas ir tāds kā satraukums.

Nenoliedzami. No jaunības to atceros, man bija astoņpadsmitā dzimšanas diena, es tobrīd apslimu. Dzīvoju tolaik kopā ar vecākiem. Naktī no 13. uz 14. februāri piegāju pie vecāku bāriņa un attaisīju šampanieša pudeli. Sēdēju viens pats, tādā pustumsā ar svecīti, dzēru šampanieti un daudz ko pārdomāju. Tā foršākā atziņa ir tāda, ka dzimšanas dienās es jūtos tāpat kā jūs – nedaudz satraukts, nedaudz vientuļi. Tas ir neizprotami, bet man liekas, ka jebkuram tas piemīt, un ne visi svin uz galvas stāvot šos svētkus, ko sauc par dzimšanas dienām.

Visveselīgākā lieta, ko ar draugu iedibinājām, bija pirms 10 gadiem. Kad man bija 48 gadi, mēs veicām eksperimentu – teiksim, ka mums ir 50. Mēs tā arī darījām, un tad tā pāreja nav tik satraucoša un neziņas pilna tādā ziņā, lai tu domātu, kā tad jāuzvedas 50 gadu vai 60 gadu vecumā. Šis gadījums ir līdzīgs, 58 gadu vecumā mēs atkal vienojāmies par to, ka sev piedēvēsim šo apaļo skaitli. 

Jums priekšā ir īpaša jubilejas izrāde, kas veltīta tieši attiecību tēmai. Kā tā sanāca?

Tā sanāca kā sanāca. Aiva Birbele, kas ir šīs lugas autore, pirms trīs gadiem faktiski 38 stundas ar zināmām pauzēm kopā ar mani ierēca par maniem dzīves notikumiem un situācijām, kad es ironiski izturējos pret kaut kādiem savas dzīves pat nopietniem un nenopietniem gadījumiem. Tās bija lielākoties attiecību situācijas no skolas laikiem līdz pat šim brīdim. 

Ķesteri, tev ir attiecības? Tu man uzdod šādu jautājumu. Es teiktu, ka jā. Ar... pasauli, sev tuviem cilvēkiem, bet tādas attiecības, ko mēs parasti dēvējam par attiecībām, tādā intīmā nozīmē, acīmredzot šķiet, ka nav. Ir un nav.

Vīrieši šai ziņā faktiski ir ļoti izlaidušies. Ar laiku mēs pierodam dzīvot savā patībā, būtībā vieni. Tas ir ļoti ērti, bet tad tu vari nonākt attiecībās, brīvdienu attiecībās, sauksim to tā.

Un lugā pirmā aina būs, kur viņš (vīrietis), braucot ar automašīnu, apstājas, jo stopē kāda sieviete. Vīrietis atver durvis un prasa, kur aizvest. Viņa saka – brauc taisni, un tu tikai brauc un brauc. Viņai rokās ir vīna pudele, un kādā brīdī viņa prasa – vai tik tu neesi tas aktieris no tā stulbā seriāla. Braucot taisni, viņa ir izdzērusi savu vīna pudeli, un mašīnā aizmieg šī skaisti ģērbtā sieviete. Cik tad taisni var braukt, viņš aizved viņu uz savām mājām. Un tad sākās tas attiecību virpulis, attiecību trilleris.

Uz skatuves nebūšu viens – būs vai nu Lelde Dreimane, vai Ērika Eglija-Grāvele. Viņas veidos šovu – būs daudz ekrānu, mūzikas, dziesmu, un Ķesteris garlaikos ar stāstiem par attiecībām.

Vai pareizi saprotu, ka izrādē būs atspoguļoti gan reāli stāsti no jūsu dzīves, gan sagudroti?

Nenoliedzami. Daiļdarbu veidotāji dzejo, viņi joko paši ar sevi. Būs gan, gan. Tas džeks, kas būs uz skatuves, un ceru, ka sevi vēl tā varu saukt, var būt Ģirts Ķesteris, bet var arī nebūt.

Un nosaukums – "Vīrietis, kurš gaida". 

Jā, sasodīts, es nezinu, ko viņš gaida, kaut ko jau zemapziņā gaida.

Viņam vēl tur ir tāda draudzene kaija, kas katru rītu sit pie loga, tā nu gan ir realitāte. Pie mana loga pavasarī katru gadu atlido tāda liela sudrabkaija, viņa četros no rīta dauza pie loga, besī ārā. Tu met ar čību, mēģini kaut kādā veidā piedraudēt, viņa tā nešpetni skatās uz tevi, un esmu pamanījis, ka tad, kad kaut kādā brīdī viņa aizlido, man viņas pietrūkst. Arī lugā ir ievīta tāda metafora, tāds poētisms par šo kaiju, kura besī ārā no vienas puses, bet tajā pašā laikā tu bez viņas nevari, jau izveidojušās attiecības. Skaisti kaut kas tajā visā ir. 

Izklausās pēc attiecībām ar sievieti.

Jā, besī ārā, bet bez viņas arī nevar. (Smejas.)

Ne vienā vien intervijā esat teicis, ka cilvēks nav radīts, lai būtu viens. Joprojām tā domājat?

Tas ir bībelisks citāts – cilvēks tiešām nav radīts, lai būtu viens, bet es jau nekad neesmu bijis viens. Man ir ģimene, varbūt mēs nedzīvojam šobrīd kopā, bet man ir bērni, eksradi, ar kuriem man ir ļoti labas attiecības, man ir brālis, kas dzīvo Briselē ar savu sievu. Bet, ja jūs man jautājat, vai tu, Ķesteri, neesi pēdējā laikā domājis iet pie altāra vai vismaz bildināt, esmu vairākas reizes mēģinājis dzīvē saderināties, bet kaut kā nav izdevies.

Jā, arī to es lasīju, ka esat vairākkārt bildinājis. Vizualizēju – jūs iedodat gredzenu, pārdomājat, un kas notiek pēc tam?

Jā, tā dzīvē mēdz būt, ka tu galu galā neesi pārliecināts, un tā ir mazdūšība. Es varētu šo to mācīties no sava drauga un režisora Džilindžera šajā jomā, ka visas ir īstās un vienīgās. Kaut kāda pietura ir nepieciešama, bet es esmu tāds fatālists (cilvēks, kas tic iepriekš nolemtam, nenovēršamam liktenim). 

Arī lugā tas ir atspoguļots, par to, ka viņš gaida to mirkli, kad ir tie taureņi vēderā, kā es pats par sevi saku, man ir vesela kolekcija ar sakaltušiem taureņiem. Cenšos nedomāt par tiem taureņiem vēderā, cenšos domāt par tiem kāpuriem, no kuriem tie taureņi ir izšķīlušies. Vajadzēs kādu tauriņu, apēdīšu. Nu, tur tāda frazeoloģija par šo tēmu. 

Šī luga, tās dramaturģija būs ļoti unikāla tādā nozīmē, ka tas viss ir ar smaidu un pašironiju, un tas ir par to, ar ko cilvēki saskaras, bet par ko nerunā. Te būs iespēja uz to paskatīties un paskatīties ar smaidu. Nekas nav labāks par komēdijas žanru, kurā tu savus vājumus, trūkumus, nesaprašanās, īpaši attiecību jomā, vari uztvert ar smaidu. Braucot mājās, to var pārrunāt ar savu dāmu. 

Bet vēl par tiem bildinājumiem, kurus paņēmāt atpakaļ. Vai esat sameklējis atbildi, kas līdz galam nebija? 

Lai arī es nodarbojos ar pašanalīzi un eju arī pie psihologa, bet neuzdodot šos jautājumus, es tikko pieminēju, ka tas ir kaut kāds likteņa lēmums.

Te es varētu dot padomu – attiecībās gan no vīrieša, gan sievietes puses ir kļūda. Proti, domājot ka otrs darīs tevi laimīgu. Saku – pī, ne sūda! Tam nenotikt.

Ja tu pats ar sevi neesi apmierināts, priecīgs, pašpietiekams, nepārspīlēsim – laimīgs, tad negaidi, ka otrs cilvēks tev iedos tos spārnus. 

Tā ir tāda darbības zona, kurā maksimāli sevi ir jāiegulda. Galvenais ir ievērot arī savas teritorijas. Nevajag visu laiku uz dīvāna sēdēt roku rokā un skatīties kādu TV pārraidi. Cilvēkam ir jābūt neitrālam arī kopābūšanā, tas nozīmē, ka tev vajag kaut istabas stūrīti, kur patverties, un tur – liec mani mierā. Tās ir manas suverēnas tiesības – gan sievietei, gan vīrietim. 

Kad jūs pēdējo reizi bijāt uz randiņu jeb satikšanos?

Vīrietim pieklājīgā vecumā ir gana neērti runāt par randiņiem un attiecībām. Bet nenoliedzami, jā, dodos, bet es neesmu tinderī.

Es nemeklējos, es neesmu tāds pētnieks šajā žanrā.

Godīgi sakot, esmu foršs, pozitīvs, nopietns vīrietis, kurš nemeklē daudzskaitlīgas attiecības, teiksim tā.

Es to jautāju tamdēļ, ka mūsdienās ir samilzis jautājums – kur iepazīties. Tāpēc arī jautāju, kā tas notiek jūsu gadījumā – jūs uzrunājat uz ielas vai iepazīšanās vairāk notiek draugu kompānijā vai darba kolektīvā, piemēram. 

Nenoliedzami darba kolektīvos tas ir ļoti pieņemami, kaut arī dienesta romāna attiecības nav īpaši akceptējamas, tā es saprotu no darba devēju puses. (Smejas.) Bet es esmu pamanījis tādu mūsu mulsumu, kautrību salīdzinājumā ar itāļiem vai frančiem: viņi no rīta, ejot uz darbu, saskatās ar garāmejošo. Acu kontakts, un viens vai otrs uzrunā. Nav svarīgi, vai tālāk būs tās fatālās attiecības, randiņu process un vēl. Viņiem tā ir tāda iepazīšanās, komplimentārs veids, kā akceptēt vienam otru. Mūsu mentalitātei acīmredzot tas nav raksturīgi, arī man nav. Esmu kādreiz domājis par to – nu kāpēc tu neapstājies, izsaki komplimentu, pasaki labrīt! Es to nedaru. Tas mulsums, kautrība, atšūs varbūt.

Jā, bailes no atraidījuma.

Lūk, bailes no atraidījuma. Arī par to manā izrādē ir.

Tad, protams, ir runa par to, ka var tā neuzmācīgi tuvoties "Facebook". Bet tur arī, kaut kad spēlēju kopā ar Aldi Siliņu "Viņas melo labāk", viņi tur bija mahinatori attiecībā uz "Facebook". Tāpēc ir jāsaprot, ka digitālajā vidē – izrādē ir tāds citāts – nav absolūti prognozējams tas, ka tu satiksi to cilvēku. Pilnīga un galīga neatbilstība. Jums jau 50, bet bilde no vidusskolas izlaiduma, vēstules arī rakstījis kāds cits. Par to tas lielais stāsts, arī tāda pieredze man ir bijusi.

Šodien man ir tā iespēja paprasīt jums kā vīrietim, par ko sievietes sūdzas – nu kāpēc tie vīrieši nenāk klāt?

Mēs dzīvojam feministiskā vidē, kurā matriarhāts sit augstu vilni, un tas nav pārmetums, gluži otrādi – tas ir kompliments, jo man liekas, ka šobrīd tā ir sieviešu pasaule, un es tajā jūtos ļoti ērti, jo man man nav jānopūlas, jo ir, kas to vada. Bet nav jau liegts to darīt arī sievietei, esmu piedzīvojis arī to.

Man jau grūti spriest, vai reizēm es esmu trofeja vai vienkārši vīrietis. Ja es nebūtu nekas, teiksim, neitrāls vīrietis, kā tas būtu tad – es taču nezinu. Protams, intelekts ir seksīgs, slava ir seksīga, bet, ja tu vienkārši esi tu. Ja tu vienkārši ej pa ielu, ja tā sieviete, kas šobrīd pārvalda mūsu teritoriju, pasauli, pienāk klāt un pasaka labrīt. Starp citu, man bija tāds gadījums liftā, kad sieviete teica – kāds man prieks, ka mēs ar jums braucam vienā liftā, jūs man sagādājāt prieku šai dienai, lai jums veicas! Biju sūrā garastāvoklī, atkal neapmierināts, tas viesa tādu prieku! 

Protams, ir patīkami dzirdēt komplimentus, vai jūs arī protat citiem pateikt labu vārdu?

Trenējos, es cenšos, šobrīd ir daudz vieglāk. Kādreiz es varbūt biju tāds noslēgtāks, varbūt iedomīgāks attiecībā pats pret sevi, neredzēju, kas apkārt notiek, neredzēju jūsu matu krāsu, acis, lūpas. Tu zini, ka skaisti, bet nepasaki. Kāpēc? Tagad es to daru brīvāk. 

Vēl par to to pirmo soli no sieviešu puses. Ko jūs par to domājat kā vīrietis?

Nu nezinu, ir tomēr zināma kaut kāda etiķete ne tikai pie mums, bet visā pasaulē, līdz ar to jāsaprot, ka šī etiķete pieprasa no vīrieša uzmanību izrādīt primāri. Bet es saku, ka pasaule šai ziņā ir mainījusies, tāpēc es neizslēdzu. 

Kāda, jūsuprāt, ir skaista sieviete?

Asimetriska. Tas nozīmē, ka nav ļoti kanonisks uzstādījums, kaut kāda klišeja, ko mēs redzam vai vērojam no Senās Grieķijas laikiem līdz pat šai dienai. Man patīk trūkumi, pareizāk sakot, nevis trūkumi, bet šī neatbilstība kanonam. Es varu iemīlēties vājībās. Ja tas smaids nav tik ļoti prognozējamā taisnā līnijā, fantastiski! Deguns neatbilst tam kanonam vai mati, acis utt. Ir ļoti, ļoti daudz skaistu sieviešu, kas nebaidās tieši no šīs savas īpašās pievilcības, tā ir īpaša pievilcība. 

Nenoliedzami fascinē, ka sieviete neslēpj savu personību. Ikviena sieviete ir tiesīga būt indivīds, viņa tāda arī ir, un galvenais to ir neslēpt. Faktiski vīrietis tajā visā var tikai rikšot pakaļ, tādā nozīmē panākt, ja panāk. 

Manuprāt, galvenais kopābūšanā ir tas, ka tu vari runāt par sadzīves niekiem, bet tev patīk ar to cilvēku runāt. Vervelē un vervelē. Man patīk tās balss vibrācijas, tuvums un tā esība, tā ir baigā lieta, tas ir kā tāds katalizators attiecībām faktiski. Ja nav par ko runāt, tad piedodiet, tad nav. 

Vīrietis ir ļoti trausla un vāja būtne. Man kādreiz bija labas attiecības ar Jāni Reini, viņš diemžēl vairs nav starp dzīvajiem. Viņš reiz teica tā – es pieglaužos tai sievietei, un ir tāda sajūta – nu tā kā zārkā, man liekas, ka tur ir kaut kas maģisks. 

Atgādinām, ka 14. februārī Ķesteris nosvinēja savu 60. dzimšanas dienu, un šo faktu mākslinieks atzīmēs ar īpaši viņam rakstītu dramaturģes Aivas Birbeles lugas "Vīrietis, kurš gaida" iestudējumu, kura režisors ir Gundars Silakaktiņš. Izrāde būs skatāma vairākās Latvijas pilsētās līdz pat aprīlim.

Apollo.lv vēl aktierim veselību, prieku, dzirksti dzīvē! Lai izdodas!  

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu