BEZ SPRIEDZES ⟩ "Sasveicinājos ar nāvi." Annija Kļaviņa par dzīvi ratiņkrēslā

Ikdienā Annija veido saturu sociālajos tīklos un darina matu rotas, dekorus un citas lietas. No 2016. līdz 2019. gadam viņa nodarbojās ar parabobsleju, kļūstot par pirmo sievieti, kura uzvarēja vienā no Pasaules kausa posmiem Kalgari, Kanādā.

Video: saruna ar Anniju Kļaviņu

Avārija, kas izmainīja visu

Annijas dzīve neatgriezeniski mainījās 2013. gada 5. septembrī. Pārradusies no skolas, astoņpadsmitgadīgā jauniete satikās ar draugiem un iekāpa automašīnā. Pie stūres sēdēja viņas labākā draudzene. Vadītāja pārvērtēja savas braukšanas prasmes un iekļuva avārijā.

Atlabšanas procesu Annija raksturo kā ceļojumu ar kāpumiem un kritumiem. Slimnīca uz laiku kļuva par viņas pagaidu uzturēšanās vietu un pat mājām.

"Sākumā es domāju, ka spēšu visu atgūt – staigāt, dejot, skriet, tomēr tas nav izdevies."

"Tas aspekts, kā sekas redz visi, ir nervu pārrāvums un mugurkaula bojājums. Tādēļ arī nevaru staigāt. Man bija citi ievainojumi, piemēram, sasistas plaušas, tajās krājās krēpas un es nevarēju paelpot. Tas bija briesmīgi, man šķita, ka es nespēšu elpot," stāsta Annija.

Annija atminas, ka no paralīzes izglābās vien par mata tiesu.

Man bija iesprāguši arī kakla skriemeļi. Ja ar kaklu būtu līdzīgi kā ar mugurkaulu zemāk, es būtu paralizēta no kakla uz leju. Tāpēc priecājos dzīvot, jo biju burtiski milimetrus no tā, lai dzīve būtu pavisam citādāka. Es nespētu ne skriet, dejot, staigāt, ne radīt lietas, spēlēt mūzikas instrumentus.

Tas arī bija brīdis, kad sasveicinājos ar nāvi un to izjutu. Tas tagad liek man dzīvot atvērtāk un saprast, ka nāve var iestāties pilnīgi negaidīti. Jāizbauda katra diena un jānovērtē katrs cilvēks, kas tev ir apkārt.

Meklēt sevi no jauna

Annijai pēc avārijas bija jāsāk pilnīgi jauna dzīve. Tas nozīmēja, ka visi sapņi ir sabrukuši vai atlikti uz nenoteiktu laiku.

Principā man bija viss jāiemācās no jauna. Atceros, kā rehabilitācijas centrā mani baroja, jo nevarēju pacelt rokas, lai paēstu.

Mamma un tētis maiņās katru dienu no Talsiem brauca pie manis un veda uz rehabilitāciju Jūrmalā.

Vēlējos, lai kādreiz varētu aizbraukt uz rehabilitāciju viena pati, bez viņiem, un kaut man nevajadzētu viņu atbalstu ik visā. Vai varētu iziet ārā viena pati ar ratiem, jo tolaik man nebija tik spēcīgas rokas un pietiekami spēcīga augšdaļa, lai es izietu viena pati ārā uz ielas, tas nebija vispār iedomājams.

Annija ratiņkrēslā nonāca tikai pēc diviem mēnešiem, ko pavadīja gultā pastāvīgā aprūpē.

Kad iesēdos ratiņkrēslā, es domāju – visu tagad varu! Visur varu tikt. Atceros, kā pirmo reizi iekāpu ratos, jutos tik laimīga. Es gan nemācēju vadīt tos ratus, gaitenī uztriecos cilvēkiem virsū. Es biju tik laimīga.

Man tas bija sasniegums, kaut kas superīgs, bet kādam citam tā var būt visbēdīgākā diena dzīvē. Es uz to skatījos kā uz nākamo soli, tāpēc biju gatava spert vēl un vēl soļus.

"Ak, nabadzīte!"

Runājot par apkārtējo attieksmi, Annija uzsver, ka ļaudis kopumā izturas jauki, taču ir robežas, kuras jāievēro. Sākumā nav paticis redzēt citu skatienus.

"Vissmagāk ir tad, kad cilvēki uz savu galvu mēģina man palīdzēt – man tas nemaz nav vajadzīgs. Esmu daudz centusies runāt un uzsvērt to, ka pieskaršanās manam ratiņkrēslam ir pieskaršanās man, jo es ar to dzīvoju kopā gandrīz 24 stundas dienā. Mani nedrīkst aizskart, tāpat nedrīkst aizskart manus ratus," stāsta Annija.

Tāpat pie sirds neiet pārlieku žēlsirdīga attieksme.

Kad tu kādu žēlo, tu tomēr veicini to apziņu, ka otrs cilvēks ir kā kāds nabadziņš, bet tev viss ir labi. Ja žēlumam neseko darbība, tad tā ir vairāk kā augstprātība.

No vienas puses, tas ir saprotami, jo tas parāda, ka cilvēks spēj būt empātisks. Es atceros brīžus pavisam drīz pēc avārijas, kad devos ar draugiem ārā, cilvēki teica: "Ārprāts, man ir tik žēl tevis!" - bet es viņiem centos izskaidrot, ka nav jēgas tā teikt.

Ja esmu vietā, kur cilvēki lieto alkoholu, tad vispār nav jēgas skaidrot un pēc tam eju prom. Es principā neesmu tādā vidē, bet ik pa laikam aizeju uz koncertu vai svētkiem, un tur cilvēki nāk klāt no malas un žēlo, tad es vienkārši nevaru. Tad jābūt skarbai.

Ballītēs man meitenes ir nākušas klāt un raudājušas pie pleca, teikušas: "Ak, cik tev grūta dzīve…" - lai gan tā gluži nav. Tāpat klubos, kad ar draugiem dejojam riņķī, cilvēki pienāk un prasa: "Iedosi man pabraukāt?", bet es prasu - kā? Cilvēki domā, ka es izvēlos vieglāko ceļu, kas ir ratiņkrēsls, bet es vienkārši nevaru pakustināt kājas. Varbūt tāds iespaids radies no seriāliem vai filmām.

Kā būtu citādāk?

Annija jauno dzīvi ir pieņēmusi pilnībā un daudz nav domājusi par to, kā viņas dzīve būtu izvērtusies, ja avārija nenotiktu.

Iespējams, man tagad būtu divi bērni, lai gan man jau tagad ir "bērns" – suns. Izpratne par to, kā dzīvē vispār visam jānotiek, noteikti arī būtu citāda. Iespējams, es būtu laimīga, bet varbūt es vispār nebūtu kopā ar savu vīru, kurš ir vislabākais cilvēks pasaulē. Mūsu attiecības patiešām ir kā no filmas. Varbūt citā dzīvē man būtu šķirta laulība un es būtu viena ar bērniem.

Protams, gribētu skriet un staigāt, dejot. Bet es varu to visu darīt – dejoju ratos, ātri braucu ar ratiem, steidzos pakaļ savam mazajam punduršpicam.

Tas, ko iemācījos, ejot cauri atlabšanas procesam, ir fakts, ka tu pats esi atbildīgs par visu. Tā esmu tikusi cauri saviem smagajiem dzīves līkločiem.