BEZ SPRIEDZES ⟩ "Zinu, kāds ir pilnīgs klusums." Dana Dombrovska par dzīvi ar nedzirdīgumu

Foto: Viktors Devjatovs/TVNET GRUPA
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Ne katrs cilvēks sešu gadu vecumā ir piedzīvojis tādas pārmaiņas kā Dana. Pēc pārslimotā meningīta Dana dažu dienu laikā gandrīz pilnībā zaudēja dzirdi, pusaudzes gados mācījās Valmieras vājdzirdīgo skolā. Pieaugušā vecumā Dana lielās pārmaiņas ir pieņēmusi un atradusi kopīgu valodu gan ar dzirdīgajiem, gan nedzirdīgajiem. "Brālis deva lielisku padomu – negaidi, kad citi nāks pie tevis, ej pie viņiem un rādi, kāda esi. Tā arī darīju," stāsta Dana.

Dana, mākslinieku aprindās pazīstama ar vārdu Anna Muna, ikdienā darbojas savā uzņēmumā un veido krāšņus tērpus, tostarp izstrādājusi kostīmus rokoperas "Lāčplēsis" jaunajam iestudējumam 2023. gadā.

Video: saruna ar mākslinieci Danu Dombrovsku

Viss paliek klusāk un klusāk...

Dana atminas, ka sešu gadu vecumā pēc pārslimotā meningīta dzirde gandrīz pilnībā pazudusi vien trīs dienu laikā. Tagad viņai vienā ausī palikuši tikai divi procenti dabīgās dzirdes. 

"Kā šodien atceros brīdi, kad gulēju slima un tētis man kaut ko stāstīja. Teicu, ka nedzirdu. Viņš stāstīja vēl un vēl, bet skaņa kļuva arvien klusāka un klusāka..."

Tagad Dana ikdienā lieto dzirdes implantu. Laika gaitā atmiņas par dabīgo dzirdi jau lielā mērā izgaisušas. 

"Bez aparāta es faktiski neko nedzirdu. Naktī guļu pilnīgā klusumā, es zinu, kas ir īsts, vakuuma klusums.

Iespējams, dzirdes atmiņa strādā tā – piemēram, mēs ar draugu ziemā ejam pa Berga bazāru un viņš saka: "Vai dzirdi? Vēja zvaniņi tā skan!", bet es neko nedzirdu. Es tāpat paceļu galvu un saku, ka dzirdu. Kaut kur iekšā vēl ir palikusi tā muzikālās skaņas izjūta. Skaņa un mūzika man ir ārkārtīgi svarīga. Iespējams, mākslīgā dzirde skan līdzīgi kā skaņa, kas atskaņota caur mucu. Grūti pastāstīt.

Es arī tumsā slikti orientējos, jo neredzu un nedzirdu normāli. Piemēram, tumšā naktī bez mēness eju streipuļojot, man vajag kaut kur pieturēties. Lai pārvarētu bailes no tumsas, esmu gājusi tumšā mežā ar pavadoni un pēc tam pati kārpījusies no turienes ārā, neko neredzot un nedzirdot."

"Kad tu gribi, tu dzirdi!"

Par spīti ārstu norādēm, ka Danai jāmācās speciālajā skolā, māte viņu sūtījusi uz "parasto" skolu. 

Mamma bija ļoti neatlaidīga, trenēja mani, lai nezaudēju balsi. Kamēr man vēl nebija dzirdes aparāta, mamma mani trenēja lasīt no lūpām, viņa trenēja mani runāt skaidrāk un skaļāk. 

Parastajā skolā, protams, biju kā baltais zvirbulītis – man bija tāds aparāts ar lielu kasti pie krūtīm un vadiem ausīs. Kad pirmo reizi saņēmu šo aparātu, es to metu pret sienu. Man šķita, ka ausīs brauc traktors. Skaņa bija briesmīga. Skolā ar to aparātu biju pamanāma.

Stundās es dzirdes zuduma dēļ nesapratu, kas man vispār ir jādara, turklāt tolaik skolotāji nebija pieraduši pie šādām situācijām un nezināja, ko darīt. Vienīgā skolotāja, kas par mani parūpējās, bija zīmēšanas skolotāja – pasauca mani pie sevis un palīdzēja.

Atnāca tā sestā, septītā klase, kad bērni ir sevišķi riebīgi. Atceros, skolā kāda meitene pieskrēja klāt un teica: "Tu dzirdi! Kad gribi, tad dzirdi, bet, kad negribi, tad nedzirdi!" Un es viņu tā aiz dusmām pacēlu augšā un pēc tam jau nolaidu lejā.

Reiz braucu vilcienā un skatījos, ka cilvēki runā žestu valodā. Protams, par to kaut ko zināju, bet tad pa īstam aizdomājos, ka tie cilvēki tomēr varbūt ir "manējie". Varbūt tomēr starp nedzirdīgajiem jutīšos pieņemta.

Tā aizgāju uz Valmieras vājdzirdīgo skolu. Tā bija brīnišķīga skola, divu gadu laikā apguvu šuvējas profesiju. Tas bija ļoti vērtīgi. Pirmajā dienā skolā, ieejot pa durvīm, dzirdēju ļoti skaļus trokšņus, kā durvis cērtas, skan trokšņi.

Iepazīstoties ar vājdzirdīgiem cilvēkiem, viņiem pajautāju: "Jūs arī vairāk par visu pasaulē gribat dzirdēt?" Bet viņi strupi atbildēja: "Nē, priekš kam?" Tas man bija mazs šoks.

"Mammu, ko es tagad saku?"

Dana ir mamma dēlam Kristoferam. Audzināšanas laikā abi viens otram palīdzējuši.

Kristofers iemācījās žestu valodu, jau būdams maziņš. Gājām kopā vannā un es, protams, izņēmu aparātu, nedzirdēju neko. Tā spēlējām spēli, lasot viens otra lūpas. Viņš čukstēja, plati virinot muti: "Mammu, ko es tagad saku?", bet es viņam mācīju žestu valodu.

Ir lietas, kas man noteikti vedas grūtāk nekā citiem. Es, piemēram, viņam nevarētu palīdzēt mācīties. Bet, vienalga, vai tev nav redzes, kājas, rokas vai dzirdes, ar bērnu ir iespējams tikt galā.

Piepildīt sapni

2010. gadā Dana ar krāšņu priekšnesumu piedalījās TV3 raidījumā "Dejo ar zvaigzni", iekļūstot pārraides 3. sezonas finālā. Piedalīšanās šovā bijis viens no viņas viskvēlākajiem sapņiem, tāpēc vājdzirdība viņu nav atturējusi.

Es nemaz nebaidījos. Kad biju maza un jau zaudējusi dzirdi, mans vecākais brālis dejoja modernās dejas. Man ļoti patīk mūzika un deja, es ļoti gribēju dejot un lūdzu mammai, lai ved mani dejot.

No tā viņa nobijās, jo domāja, ka man būs grūti. Es gan neuzstāju. Pēc tam televizorā un citur skatījos, kā citi dejo. Kad sāka rādīt "Dejo ar zvaigzni" pirmo un otro sezonu, es tās aktīvi skatījos un arī balsoju, kvēli gribēju piedalīties. Nedomāju par to, ko piedalīšanās šovā no manis varētu prasīt un vai tas vispār ir iespējams.

Un tad pienāca tā diena, kad man piezvanīja no TV3. Es pacēlu klausuli savā veikaliņā un sāku kliegt no prieka, notupos zemē un priecājos. Dejot šovā nebija viegli, bet ļoti, ļoti skaisti.

Dzīve divās daļās – pirms un pēc dzirdes zuduma

Domājot par to, kā izvērstos dzīve, ja dzirde būtu saglabājusies, Dana stāsta, ka viņas dzīve ir sadalīta divās daļās – pirms dzirdes zuduma un pēc.

"Mazliet esmu par to domājusi. Es noteikti būtu pavisam cits cilvēks, ar citu dzīves gājumu un citām izvēlēm. Dzirdes zudums man ir devis ko ļoti spēcīgu – ārkārtīgi lielu jutību. Es esmu ļoti jutīga, kā skārienekrāns.

Lielu daļu dzīves man ir vajadzējis saņemt informāciju visādos citos veidos, lai vienkārši varētu izdzīvot. Man ar savu jutīgumu vienmēr nav bijis viegli sadzīvot, ir reizes, kad gribas aizvērt visas durtiņas."

Citus nedzirdīgos Dana aicina nebaidīties iepazīties ar citiem cilvēkiem – ļaudis ir daudz atvērtāki, nekā mums šķiet.

"Un pamēģiniet modernos dzirdes aparātus! Esmu ļoti pateicīga tehnoloģijām, skaņu pasaule ir brīnumaina," tā Dana. 

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu