Vairs nav nemaz ilgi, līdz, pirmajiem pavasara saules stariem izkausējot pēdējo sniegu un sasildot zemi, kādā īpašā Latvijas vietā – aizsargājamo ainavu apvidū "Ziemeļgauja" – no augsnes izsprauksies pirmie zaļie asni dabiskajās pļavās, kuras šeit pēdējo trīs gadu laikā lielā platībā rūpīgi un pārdomāti atjaunojusi AS "Latvijas valsts meži" (LVM).
"Ziemeļgaujā" dabiskie zālāji bijuši izsenis – apdzīvotība un zemes apsaimniekošana ar ganībām šajā teritorijā pirms simt un vairāk gadiem vienlaikus nodrošināja gan zālāju, gan Vidzemei tik raksturīgās augstvērtīgās Latvijas kultūrainavas uzturēšanu.
Mūsdienās dabiskie zālāji ir visstraujāk izzūdošais biotops visā Eiropā, turklāt tieši parkveida pļavas, kas senāk bija sastopamas Ziemeļgaujā un kuras šeit tiek atjaunotas – ir īpaši retas gan Latvijā, gan visā Eiropā. Latvijā šis biotops aizņem vien 0,02% jeb 1160 ha.
"Ziemeļgauja" ir unikāla vieta, kur šim biotopam būt un nodrošināt gan dzīvesvietu retajām sugām, gan skaisto un tradicionālo Latvijas lauku ainavu. Turklāt LVM dabiskos zālājus "Ziemeļgaujā" atjaunojusi tieši tajās vietās, kur tie bijuši vēsturiski.
Padomju laikā, mainoties zemes apsaimniekošanas modelim, vienā daļā "Ziemeļgaujas" vērtīgo zālāju tika iestādīta priežu plantācija, bet lielākā daļa zālāju aizauga ar kokiem un krūmiem, jo netika atbilstoši apsaimniekoti – noganīti un pļauti. Projekts, kura laikā LVM "Ziemeļgaujas" zālājus atjaunoja vairāk nekā 100 hektāros, 2023. gada decembrī formāli noslēdzies, bet teritorijas sakopšana un labiekārtošana turpināsies arī šogad.
"Ziemeļgaujas" pļavu atjaunošanas darbi tika rūpīgi plānoti, tie ir balstīti sertificētu dabas ekspertu atzinumos un saskaņoti ar Dabas aizsardzības pārvaldi un citām atbildīgajām institūcijām ikkatrā detaļā.
Plānojot izcērtamos kokus un krūmus, atstāti bioloģiski vērtīgi jaunāki un vecāki koki, kas veido ainavu un ir nozīmīgas dzīvotnes aizsargājamām sugām. Daļa saulei atsegto bioloģiski veco lielu dimensiju koku, galvenokārt ozoli, ir dižkoki.
Tā, no aizauguma atbrīvojot bioloģiski vecos ozolus, uzlaboti dzīves apstākļi retai un aizsargājamai vaboļu sugai – lapkoku praulgrauzim, kas apdzīvo saules apspīdētus dobumainus kokus. Visi atstājamie koki tika marķēti.
Netika zāģēti koki, kuros fiksētas ligzdas. Šajā dabas liegumā spēkā arī putnu ligzdošanas perioda ierobežojumi, tādēļ darbus, kas saistīti ar koku ciršanu, veica tikai atļautajā laika posmā no 1. augusta līdz 15. martam.
Pļavas "Ziemeļgaujas" teritorijā atjaunotas to vēsturiskajās vietās. Sēklu bāze, kas vēl saglabājusies augsnē, sekmēs ātrāku pļavu atjaunošanos.
Ziemeļgaujā pļavas bijušas izsenis – vēl pirms 100 gadiem pļavas klāja gandrīz visu Ziemeļgaujas teritoriju, un mežs šeit ienācis tikai tāpēc, ka pēdējo 70 gadu laikā dažādu apstākļu ietekmē pļavas vairs netika uzturētas un tās teju pilnībā pārņēma mežs, apdraudot jau tā visā Eiropā tik reto biotopu un būtiski mainot tradicionālo ainavu. Vietējie iedzīvotāji lielu teritorijas daļu izmantoja lopu ganībām – vēsturiskās kartes liecina, ka 20. gadsimta 20. gados lopu ganības šeit bijušas aptuveni 800 hektāru platībā.
Attēlos: viens un tas pats ozols 20. gs. 30. gados (bilde no "Vekšu" arhīva), 2021. gadā un 2023. gadā pēc LVM veiktajiem pļavu atjaunošanas darbiem
Šeit esošās pļavas veidoja arī klasisku Latvijas Gaujas palienes lauku ainavu – plašu, ar lieliem ozoliem, tai raksturīgo reljefu un sezonālo applūšanu. Pirms darbu veikšanas izzinot vietas vēsturi, LVM ekspertiem kopā ar "Vekšu" māju saimniekiem izdevās atrast arī vienu konkrētu ozolu, kas fiksēts 20. gadsimta 30. gados “Vekšu” saimnieku ģimenes tolaik uzņemtajos fotoattēlos.
Teju 100 gadu senajā kadrā redzams, ka lielais ozols aug plašā pļavā. Pieliekot klāt mūsdienu bildi, kas uzņemta vēl pirms darbu veikšanas, redzama krasa atšķirība – lielais ozols burtiski ieaudzis priedēs un krūmos.
Teritorija apmežojās padomju laikos, kad mainījās zemju apsaimniekošanas modelis – šeit vairs nebija mazo saimniecību, kas ganītu lopus, tāpēc pļavas aizauga – tās pārņēma mežs.
Pļavas ir viens no sugām bagātākajiem biotopiem – vienā kvadrātmetrā sastopamas 40–70 sugas, kas ir visvairāk, salīdzinot ar citiem biotopiem. Parkveida pļavas ir vienīgā dzīvotne daudzām īpaši aizsargājamām sugām, piemēram, vairākām retām savvaļas orhidejām. Tikpat nozīmīga ir arī ļoti lielā graudzāļu sugu dažādība, kas veido zālāja pamatmasu.
Atjaunojot pļavas, ieguvums būs ne tikai atjaunota parkveida pļavu un ganību ainava un retu sugu stāvokļa uzlabošana, bet pļavās varēs dzīvot un attīstīties arī apputeksnētāji, nodrošinot apputeksnētāju funkciju arī tuvējās saimniecībās. Šādi tiks atjaunota ārkārtīgi kompleksa un vērtību ziņā daudzslāņaina platība.
Lapkoku praulgrauzis ir Eiropas Savienībā prioritāri aizsargājamā vabole. Visā Latvijā pašlaik ir zināmas tikai astoņas vietas, kurās, veicot atbilstošus apsaimniekošanas pasākumus, būtu iespējams atjaunot un uzturēt ilgtspējīgu šīs sugas populāciju, un "Ziemeļgauja" ir viena no tām.
Nezinātājam ieraugot zālāju platības neilgi pēc atjaunošanas darbu veikšanas, var rasties šaubas, vai ar šķeldu klātajās platībās reiz tiešām uzziedēs pļava. Jā, zālāja atjaunošana ir ilggadīgs un mērķtiecīgs process. Un celmu frēzēšana, kas rada šķeldas atliekas, ir neatņemams pļavu atjaunošanas posms.
Tas ir svarīgs, lai izlīdzinātu augsnes virsmu un samazinātu kokaugu celmu apjomu, tā radot telpu, kurā no augsnē esošās sēklu bāzes var labāk atjaunoties zālāju veidojošie lakstaugi. Sēklu bāzē dusošās sēklas šādi labāk atmostas – saņem saules gaismu un siltumu.
Tāpat šķeldojot tiek samazināts apaugums, radot vietu, kur atjaunoties zālāja augājam. Atjaunotā platība, protams, regulāri jānogana un jāpļauj, lai atbalstītu mērķa sugu atjaunošanos un tās neciestu no ekspansīvu un agresīvu sugu konkurences.
Proti, bez mērķtiecīga atbalsta zālājs neatjaunosies, vien ātri aizzels pirmēji atjaunotā platība. Šķeldas atliekas ilgtermiņā neaizkavēs pļavu atjaunošanos – laika gaitā ganību lopi izmīdīs šķeldas atliekas, atsevišķos gadījumos šķeldu savāc papildus, to vides eksperti lemj atjaunošanas procesa laikā.
Pļavu atjaunošanās var prasīt piecus gadus un vairāk, līdz ieraugām pirmo zaļojošo un ziedošo pļavu tajā vietā, kur tā ilgstoši nav bijusi. Labākas perspektīvas ir vietās, kur tuvumā jau ir līdzīgi zālāji. Augu sēklām ir unikāla īpašība – esot zem zemas, tās gadiem ilgi var saglabāt savu dīgtspēju līdz brīdim, kad ir piemēroti apstākļi.
Vērtējot pirmās darbu sekmes "Ziemeļgaujā", jau pērn novērotas ziedam vairākas dabiskiem zālājiem raksturīgas augu sugas, kas acīmredzami saglabājušās no sēklu bankas, piemēram, lielziedu vīgrieze.
Tāpat uzziedējušas graudzāles, kas būtībā veido pļavu pamatu un bez kā pļavās nebūtu velēnas un neveidotos vajadzīgie apstākļi arī pļavām raksturīgajām ziedošajām puķēm. Lai veidotos kārtīga un skaista pļava, pamatā jābūt graudzālēm un grīšļiem. Darbu teritorijās jau šovasar varēja novērot vairāku sugu graudzāles, kas apliecina, ka darbi iesākti sekmīgi un notiek pļavas atjaunošanās.
Jānorāda, ka teritorijā tiek veikts zinātnisks pļavu atjaunošanas sekmju monitorings – tiek iegūti dati par atjaunošanās sekmēm, un eksperti seko līdzi situācijai, tajā skaitā plānojot papildu nepieciešamos atbalsta pasākumus atjaunošanās sekmju paātrināšanai.
Priežu plantāciju ierīkoja pagājušā gadsimta 60. gados ar nolūku ievākt priežu sēklas. Plantācijas pirmsākumi gan bijuši senāk – 1959. gadā mežzinis Kārlis Krolis uzpotēja pirmos priežu zarus.
Lai varētu tikt klāt čiekuriem, koki tika regulāri apgriezti. Pēdējā desmitgadē priežu sēklu plantācija savas funkcijas vairs neveica un netika izmantota. Bioloģiskās daudzveidības ziņā pļava ir daudzkārt vērtīgāka par priežu plantāciju.
Darbu gaitā daļa no plantācijas saglabāta kā laikmeta kultūrvēsturiskā vērtība un iepriekšējo mežkopju veikuma liecība.
Kamēr norit darbi, Zīles taka apmeklētājiem drošības apsvērumu dēļ ir slēgta un par to ir pieejama informācija. Ikgadējo palu dēļ taka regulāri applūda un tika bojāta tūrisma infrastruktūra – soli, tiltiņi u.c.
Pielāgojoties šai vietai raksturīgajiem apstākļiem, tiks mainīta līdzšinējās takas konfigurācija – iespējams, tā būs īsāka, toties izmantojama visu gadu, jo maršruts vedīs pa ceļu, kas pavasaros applūst reti.
Takas galapunktā, kur paveras īpaši skaista ainava, tiks ierīkota atpūtas vieta ar jaunu galdu un soliem. Daļa no maršruta vedīs pa meža autoceļu, kas ļaus skaisto galamērķi sasniegt vairāk interesentiem, arī izmantojot transportu.
Tāpat domāts par apļveida takas izveidošanu un vairākām maršruta “cilpām”, kas dos iespēju pilnvērtīgāk apskatīt mērķa teritoriju un tās dažādību.
Augu sēklām ir unikāla īpašība – esot zem zemes, tās gadiem ilgi var saglabāt savu dīgtspēju līdz brīdim, kad ir piemēroti apstākļi.
Raksts tapis sadarbībā ar LVM.
