Meža īpašnieki ir liela sabiedrības sociālā grupa, kopā ar ģimenes locekļiem gandrīz 400 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Pieaugot platībām, kur valsts nosaka ierobežojumus, cilvēku aizvainojums par netaisnīgām kompensācijām tikai palielinās. Šobrīd pretrunas ir tik samilzušas, ka mežu īpašnieki gatavojas protestam, jo uzskata, ka valsts tiesības uz saimniekošanu ierobežo netaisnīgi, neņemot vērā viņu viedokli un intereses.
28 ha liela Nītaures puses meža īpašniece Ivonna Straudovska stāsta savu pieredzi: “2023.gadā saņēmu no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pakļautībā esošās Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) vēstuli, ka man piederošajā meža īpašumā tiks veidots dabas liegums. Skaidrojumu vietā - norādīta saite uz Ministru kabineta (MK) mājaslapu. Tur arī atradu skopo “zinātnisko pamatojumu” un arī Ministru kabineta noteikumu projekta anotāciju.”
Projekta anotācijā kā darbību, ko veic valsts, mērķis norādīts, ka
“Noteikumu projekts paredz noteikt 76 jaunus dabas liegumus un paplašināt sešus esošus dabas liegumus, lai izbeigtu pret Latviju ierosināto pārkāpuma procedūru par pietiekama aizsardzības statusa nenodrošināšanu Eiropas Savienības nozīmes biotopiem.”
“Mežu 30 gadus taupījām kā drošības spilvenu mūsu ģimenei, ja gadījumā ar mani kaut kas notiktu, ja ģimenei būtu nepieciešami līdzekļi,” ir sašutusi Straudovska. Viņa citē vēstuli, ko saņēmusi no VARAM: “Zemes īpašniekiem, kuru īpašumi tiek iekļauti dabas liegumā, tiks ierobežotas iespējas izmantot savu īpašumu. Ņemot vērā to, ka dabas liegumi tiek veidoti pamata meža zemēs, ierobežojumi pamatā būs saistīti ar mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem (galvenās un rekonstruktīvās cirtes aizliegums, kopšanas cirtes ierobežojumi). Kopumā sabiedrības ieguvums – dzīvot labvēlīgā vidē, nodrošinot bioloģiski vērtīgu mežu aizsardzību.”
Par to, kā situācija attīstījās, Straudovska stāsta: “Pērn maijā saņēmu vēstuli, kurā man tiek paziņots par dabas lieguma izveidošanu. Mans meža īpašums robežojas ar Asaru ezeru, un, ņemot vērā to, ka ezerā atrodas aizsargājami augi, aizsargājamās teritorijas ir jāpaplašina. Dabas aizsardzības pārvalde redz, ka man vēl ir nenocirstas 100 gadu vecas mežaudzes, izlemj likt liegumu arī mežaudzēm. Un tā rezultātā man tiks atņemtas mežaudzes 28 ha platībā! Iesniedzu VARAM pārsūdzību bet, vienalga jūnijā saņēmu atbildi, ka ir pārskatīts un izņemtas jaunaudzes, bet bioloģiski vērtīgās audzes, vecais mežs, tiek atstāts liegumā. Tas, ko esmu taupījusi nebaltām dienām! Tās jaunaudzes es savā mūžā nevarēšu nocirst, un ne jau tām jaunaudzēm bija vērtība.”
Zinātnisko pamatojumu tam, kāpēc viņas īpašums tagad būs liegums, Straudovska atrada MK mājas lapā, un tas bija: “Purvaini meži”, “Veci vai dabiski boreāli meži”, “Aktīvi augstie purvi” un nozīmīga dzīvotne dzeņveidīgo putnu sugām. “Un viss,” rezumē meža īpašniece: ”Par to, ka man būtu tiesības uz plašāku izvērtējumu, salīdzinājumu ar citiem boreāliem mežiem, arī rakstīju savos iesniegumos VARAM. Tas, ka man ir boreāls mežs, ir tikai mans nopelns, jo līdz šim neesmu to izcirtusi. Lūk, kas ir tālāk VARAM vēstulē, ko saņēmu: “Jo vecāks mežs, jo lielāka iespējamība, ka tajā dabiskajos procesos ir izveidojušās bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgas struktūras elementi.” Veidojas paradoksāla situācija, jo ilgāk meža īpašnieks necērt savu mežu, neizvāc kritalas, jo lielāka iespējamība, ka tur veidojas biotops un valsts to mežu ieskaita dabas lieguma teritorijā.”
Meža īpašniece bija izmisumā: “Jo kā tagad sanāk – caur mana īpašuma “nacionalizēšanu” tiek realizēts valstī popularizētais sauklis: sabiedrībai ir tiesības dzīvot labvēlīgā vidē? Atsavinot zemes īpašumus ceļiem vai dzelzceļa būvei – par katru valsts samaksā tik, cik ir tā vērtība. Kāpēc tad ar mežu ir savādāk? Kāpēc man nesamaksā tik, cik patiesībā ir vērts mans mežs? Tas, kā valsts grib sargāt dabu uz atsevišķu cilvēku rēķina, ir pret Satversmi. Ja sabiedrība grib baudīt neskartu dabu, tad tikai godīgi būtu, ka visi kopā solidāri samaksā īpašniekam par zaudētām tiesībām saimniekot. Kādēļ VARAM uzskata, ka man kā indivīdam ir pienākums sabiedrībai ziedot savu īpašumu?”
Tikai pateicoties tam, ka meža īpašniecei ir juridiskā izglītība, pēc ilgas sarakstes ar VARAM, izdevās panākt savu tiesību ievērošanu. “Būtu manā vietā sirmgalve vai pilsētnieks, kuram nav sapratnes par šīm lietām, neko viņš nepanāktu.”
Juriste zina, cik patiesībā ir vērts viņas mežs.
“Saskaņā ar šā brīža zāģbaļķu cenām 1 ha skujkoku cirsmas aptuvenā vērtība ir ap 20 tūkstošiem un vairāk eiro. Taču valdība īpašumus neatpērk un nemaina, vienīgi izmaksā kompensāciju gadā 196 eiro par 1 ha, kas nozīmē, ka valsts gadā kompensē mežaudzes vērtību tikai 1 % apmērā.
Meža īpašnieces piedāvājums ir lakonisks: “Ja cilvēkam, kurš dzīvo Rīgā, Brīvības ielā un diendienā ļoti nelabvēlīgā vidē ir vēlme, ka 100 km attālumā no viņa mājām atrodas boreāls mežs, tad viņam par to ar nodokļiem ir jāsamaksā, nevis jānacionalizē izaudzētā mežaudze privātīpašniekam.”
“Sabiedrībā valda vienpusējs “pilsētniecisks” viedoklis par to, kā sargājama daba, sevišķi, ja cilvēkam pašam nepieder neviens meža stūrītis, jo netiek saprasts: ja tev kaut kas pieder, tad tu arī gribi saimniekot, kaut ko no tā iegūt,” saka meža īpašnieks no Kuldīgas un biedrības "Kurzemes mežu īpašnieku apvienība" pārstāvis Aigars Grīnbergs. “Mežu īpašniekiem nekas cits neatliek kā protestēt, jo pēc pieredzes, ja iziet ielās, tad valdība beidzot sadzird un sāk jautājumus skatīt savādāk. Kamēr tas nenotiek, attieksme ir – nu, varbūt viņi nomierināsies.”
“Meža īpašums tas nav kā lauksaimniekam ikdienas darbs, jo īpašnieks parasti ir nodarbināts citās sfērās, tas mežs nav liels, atrodas kaut kur, un viņam tā sāpe nav tik liela, ja nepasaka konkrēti, kas tur var notikt, kādi tie ierobežojumi izrādīsies īstenībā,” skaidro Grīnbergs. “Bieži vien situācija ir tāda: īpašnieks izdomā, ka beidzot vēlētos nocirst kaut ko, bet izrādās, ka vairs nemaz nevar. Vaicāju: vai vēstule no Dabas aizsardzības pārvaldes bijusi? Jā, esot, bet nekas jau konkrēts tur rakstīts neesot bijis, tāpēc neņēmis vērā.”
Grīnberga viedoklis par situāciju: “Mana ir sajūta, ka dabas skaitītajiem ir lielas naudas piešķirtas, ir jāpēta, bet ir vietas dabā, kur viņi ir paņēmuši pēc vecām kartēm un iezīmējuši “o, te būs”. Piemērs, vienam mūsu saimniekam mežā ir simtgadīgas priedes un vēl citam turpat nepilns hektārs – arī tādi paši koki un jaunaudzīte. Taču dabas draugi uzlikuši aprobežojumu uz visa – simtgadīgas priedes, tad tagad arī sargāsim. Labi, ka saimnieks atnāca pie manis, jo izrādījās, ka viņam tās priedes nav pat sasniegušas ciršanas vecumu. Aizrakstīju vēstuli Dabas aizsardzības pārvaldei ar visiem kadastra numuriem, nogabaliem, izdruku no Meža dienesta datu bāzes, lai redz, ka viņi ir tikai orientējoši ievilkuši kaut kādu gabalu. Ja neskatās pats saimnieks līdzi – viss. Vēl kāds piemērs: saimniekam ozolu nogabals pāris hektāru, kas ir saudzējams. Dabā ozoli ir tikai kāds pushektārs, bet pārējais – alkšņi un kā jau mežā. Sajūta ir tāda: valda pieņēmums - jāsargā daba, jāvāc hektāri, bet par precizitāti nav runas.”
Ar vēl lielāku sarūgtinājumu Grīnbergs izstāstīja citu piemēru: “Melnalkšņu dumbrājs, mazs gabaliņš, kas jāsargā. Aizgāju ar GPS, skatos, kur viņi ievilkuši sargājamā objekta robežu? Izrādās – sausajās priedēs, bet dumbrājs taču ir gabalu tālāk! Vēl viens cits piemērs no kolēģa pieredzes ir pavisam bēdīgs: liegums uzlikts neprecīzi, bet, lai nebūtu “jāmokās ar sīkām vienībām”, atrada blakus vēl kaut ko un uzlika saimnieciskās darbības aprobežojumu vispār visam.”
Vēl pirms vairāk nekā desmit gadiem Grīnbergs bijis Zviedrijā, kur iepazinies ar to, kā ar mežu īpašniekiem sadarbojas valsts ierēdņi un dabas sargātāji – visi sanāk kopā un apspriež: ko tieši sargāsim, cik lielā platībā, kādas kompensācijas. Latvijā tā nenotiek.
“Dabas aizsardzības plānu izstrādē netiek uzklausīti vietējie iedzīvotāji, noskaidroti viņu plāni par īpašumu apsaimniekošanu,” saka Latvijas Meža īpašnieku biedrības (LMĪB) valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. “Kā piemēru varu minēt Gaujas Nacionālā parka aizsardzības plāna izstrādi, kad tika ignorēti aicinājumi noskaidrot vietējo iedzīvotāju viedokli un plānus savu īpašumu apsaimniekošanā. Zemes īpašnieki nav pret saprātīgas dabas aizsardzības sistēmas izveidi, taču pašreizējā situācijā cilvēki nonāk beztiesiskā stāvoklī, jo, lai arī ne formāli, bet pēc būtības, viņu zeme tiek nacionalizēta. Jau ilgstoši esam mēģinājuši cīnīties par savām tiesībām, tai skaitā par vienu no sāpīgākajiem jautājumiem daudziem mežu īpašniekiem: par klaji netaisnīgajām kompensācijām tiem, kuru mežu zemes tiek nodotas dabas aizsardzībai, jo nereti kompensācija nesasniedz pat 1% no meža reālās vērtības.”
Mežu īpašnieki iestājas par saprātīgu dabas aizsardzības politiku – mūsu pašu interesēs ir atstāt saviem bērniem mežus labā stāvoklī. Muižnieks saskata, kur ir kļūdas un ko varētu uzlabot: “Latvijā netiek veicināta brīvprātīga dabas aizsardzības sistēma. Īpaši aizsargājamās teritorijas veidotas un aprobežojumi tiek noteikti ar normatīvo aktu, bet zemes īpašniekam to nav iespējams apstrīdēt. Tas neveicina pozitīvu attieksmi pret dabas aizsardzību. Piemēram, Somijas pieredze rāda, ka labus rezultātus dabas aizsardzībā var sasniegt, tieši veicinot brīvprātīgu dabas aizsardzības sistēmu - īpašnieks var izlemt, vai un kuru meža platību uz kādu laiku izslēgt pilnībā vai daļēji no saimnieciskās darbības. Un valsts slēdz ar viņu laikā terminētu līgumu, tiek maksāta kompensācija atkarībā no līguma termiņa un ierobežojumiem. Latvijā būtu jāveido brīvprātīga dabas aizsardzības sistēma, lai nevis valsts noteiktu ierobežojumus, bet paši meža īpašnieki varētu lemt par platību novirzīšanu dabas aizsardzībai.”
Muižnieks saka: “Tāpēc risinājumi, ko prasa mežu īpašnieki, ir 2024.gadā pieņemt izmaiņas normatīvajā regulējumā par kompensācijām aprobežojumu gadījumos īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos, izstrādāt programmu brīvprātīgas dabas aizsardzības sistēmas ieviešanai Latvijā. Šogad nepieciešams pieņemt izmaiņas kompensācijas par aprobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos nosakošos normatīvajos aktos, paredzot mežaudzes tīrās tagadnes vērtības kompensāciju. Līdz taisnīgas kompensāciju sistēmas ieviešanai neveidot jaunas aprobežotas teritorijas un nepastiprināt aprobežojumus esošajās. Nepieciešams pārskatīt dabas aizsardzības principus, attīstot dinamiskas, laikā un telpā mainīgas sistēmas izveidi. Ja kritērijs, kura dēļ aprobežojumi uzlikti, dabā vairs neeksistē, aprobežojumus atceļ. Piemēram, putns vairs neligzdo, mikroliegumu atceļ.”
Lai iepriekšminēto varētu realizēt, mežu īpašnieki prasa veikt izmaiņas normatīvajos aktos, kas paredz dabas aizsardzības plānu izstrādi, un noteikt obligātu prasību par dabas aizsardzības plānu izstrādes uzraudzības grupu veidošanu, iekļaujot pietiekoši lielu skaitu zemes īpašnieku pārstāvju. Tāpat nepieciešams paredzēt obligātu zemes īpašnieku viedokļa noskaidrošanu aptaujas veidā.
“Gan Latvijas, gan Eiropas līmenī meža nozarei ir uzlikts milzīgs birokrātiskais slogs,” saka Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts. “Nesamērīgi sadārdzinot apsaimniekošanas procesus gan mežā, gan tālāk rūpniecībā un padarot Latvijas kokrūpniekus konkurēt nespējīgus salīdzinājumā ar spēlētājiem ārpus Eiropas Savienības (ES). Solījumi jau drīzumā “zemāka standarta” ražojumus aplikt ar adekvātu ievedmuitu vai vispār nelaist ES tirgū ir stipri apšaubāmi, īpaši ņemot vērā, ka jau šobrīd Eiropa nespēj novērst Krievijas un Baltkrievijas sankcionēto koksnes produktu ieplūšanu ES valstīs.”
Birokrātija Latvijā pieaug ar katru regulu un direktīvu, daudz kas tiek darīts formāli, acīmredzami neiedziļinoties prasību patiesajā jēgā, mērķī un Latvijas cilvēku interesēs, bet tajā pašā laikā Eiropas Savienībā joprojām ieplūst “asiņainie” Krievijas un Baltkrievijas koksnes produkti.
“Latvijas valdībai būtu jādara viss iespējamais, lai meža nozarē strādājošie varētu darboties ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Somijā, Zviedrijā vai jebkurā citā Eiropas valstī,” uzskata Bukonts.
Meža nozare apvienos spēkus kopīgā protestā otrdien, 5. martā, plkst. 11.00–12.00 pie Ministru kabineta Brīvības bulvārī 36, Rīgā.
