Aizvadītajā nedēļā Kremļa propagandisti aizrautīgi šausminājās par Ukrainas "kodolšantāžu", šādi novērtējot Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teikto, ka vienīgā alternatīva Ukrainas drošībai, ja to neuzņem NATO, ir kodolieroči.
Krievi tūdaļ to steidza interpretēt kā Kijivas plānus radīt atombumbu, un, viņuprāt, tas tikai apliecina, ka Maskavai neesot bijis citas izejas, kā vien sākt "speciālo militāro operāciju" jeb karu.
Tāpat propagandisti kārtējo reizi atkārtoja melus, ka krievi uzbrukumos Ukrainai nav nogalinājuši nevienu bērnu, kamēr ukraiņi Donbasā to darījuši "masveidā". Štata ideoloģiskais pakalpiņš Vladimirs Solovjovs klāstīja murgus, ka Ukrainas civiliedzīvotājiem netiek nodarītas nekādas ciešanas salīdzinājumā ar palestīniešu un Libānas civiliedzīvotājiem.
Propagandas raidījumos atkal izskanēja runas par to, cik labi bija padomju laiki un kā PSRS pēdējais prezidents Mihails Gorbačovs "nodeva" Krieviju, to pārdodot Rietumiem. Tāpat propagandisti braši klāstīja savus izdomājumus par to, ka Krievija esot vienīgā valsts, kuras kolonijas bijušas laimīgas un pārticīgas, un vispār tās neesot bijušas kolonijas, bet valstis, kuras labprātīgi apvienojušās ar Krieviju, un pēdējā vienmēr par tām rūpējusies.
Apbrīnojamā kārtā krievi spēj salikt kopā "mīlestību" pret diviem antagonistiskiem veidojumiem - carisko Krieviju un Padomju Savienību. Propagandisti tajā neredz pretrunas un izliekas aizmirsuši pat par Padomju Krievijas dibinātāja Vladimira Ļeņina teikto par carisko Krieviju kā tautu cietumu.