2019. gadā tika atklātas arī visdažādākās dzīvās radības, piemēram, speciālisti Kalifornijā atklāja tārpu ar trim dzimumiem, bet mūsu pašmāju pētnieki atklāja jaunu parazītu sugu.

Mono ezers Kalifornijā ir ārkārtīgi sāļš un ar ļoti lielu arsēna koncentrāciju, tāpēc dzīvības tajā ir ļoti maz. Tagad zinātnieki ezera dzīlēs atraduši astoņas jaunas tārpu sugas, kas spēj vairoties un dzīvot ekstrēmajā ekosistēmā.

Pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā "Current Biology", rakstīts, ka vienai no šīm tārpu sugām ir veseli trīs dzimumi.

ienu no tārpu sugām, kas cēlusies no evolucionārās grupas "auanema", zinātnieki izaudzēja laboratorijā. Rezultātā atklājās, ka šiem radījumiem ir trīs atsevišķi dzimumi, bet to pēcnācēji attīstās tārpu ķermenī. Aplūkojot tārpu ģenētisko kodu, atklājās, ka gēnā "dbt-1" ir notikusi mutācija, kas palīdz tārpiem sašķelt aminoskābes, kas ražo proteīnus. Pētījuma autori saka, ka šis ģenētiskais "triks" ļauj tārpiem dzīvot tik ekstrēmā vidē.

Taču ziņas par vēl neparastāku organismu pāršalca medijus oktobrī, kad to bija iespējams aplūkot Parīzes zooloģiskajā dārzā. Radījums ir spilgti dzeltens, var pārvietoties ar ātrumu līdz četriem centimetriem stundā un pats sevi dziedēt, ja tas ir sagriezts vairākās daļās. 

Gļotu pelējums, kas oficiāli pazīstams kā "Physarum polycephalum" (vai "daudzgalvu sārņi"), nav ne augs, ne dzīvnieks, ne sēne. Tam nav divu dzimumu - vīriešu un sieviešu -, tam ir 720.

Tiek uzskatīts, ka vienšūnu būtne ir ap miljardu gadu veca, taču tā pirmo reizi sabiedrības uzmanības centrā nonāca 1973. gada maijā pēc tam, kad kāda Teksasas sieviete to atrada savā sētā strauji augošu. Ar savu citpasaules, ārpuszemes izskatu, "blob" kļuva par īstu plašsaziņas līdzekļu sensāciju.

Teksasas "blob" nomira tikpat ātri, kā tas bija parādījies, un 2016. gadā publicētie jaunie pētījumi izraisīja satraukumu zinātnes aprindās.

Pētījumā atklāts, ka "Physarum polycephalum" varētu iemācīties ignorēt kaitīgās vielas un atcerēties šo funkciju vēl gadu ilgāk.

Tiek uzskatīts, ka arī sārņu pelējums ir spējīgs atrisināt problēmas, piemēram, atrast īsāko ceļu labirinta iziešanai un paredzēt izmaiņas vidē, liecina Zooloģiskā parka pētnieki.

Zinātnieki sākotnēji audzēja organismu Petri traukos, barojot to ar auzu pārslām, to iecienīto ēdienu. Kad tas bija sasniedzis noteiktu izmēru, tas tika uzpotēts uz koku mizas - ar ko tas arī barojās - un ievietots terārijā.

"Blob" parasti ir sastopami mežos Eiropā, viņa piebilda. "Tas plaukst temperatūrā, kas svārstās no 19 līdz 25 grādiem pēc Celsija, un kad mitruma līmenis sasniedz 80% līdz 100%," viņa sacīja.

Gandrīz nemirstīgs, tā vienīgie ienaidnieki ir gaisma un sausums. Bet, ja tas tiek apdraudēts, tas var pārziemot vairāku gadu laikā.

Ar atklājumu 2019. gadā var lepoties arī Latvijas zinātnieki. Daugavpils Universitātes pētnieki atrada un sadarbībā ar Dabas pētījumu centru Viļņā aprakstīja jaunu parazīta sugu, kas ir rets gadījums parazitoloģijas jomā.

Kopumā parazītu daudzveidība ir diezgan labi izpētīta un aprakstīta, jo parazīti ir intereses objekts gan medicīnā, gan veterinārmedicīnā.

Zinātnē jaunu parazītu sugu nosauca par "Sarcocystis ratti". Parazīts tika atrasts melnās žurkas muskulatūrā. Parazīta nosaukums tika izveidots, izmantojot starpsaimnieka latīnisko nosaukumu "Rattus rattus". Turpmāki pētījumi nepieciešami par jaunatklātā parazīta attīstības ciklu un izplatību, jo patlaban tas tika atrasts tikai Latvijā. Sugas aprakstīšanā piedalījās Dzīvības Zinātņu un Tehnoloģiju Institūta pētnieki Muza Kirjušina un Inese Gavarāne, kā arī DU doktoranti Viktorija Kirilova un Evita Grāvele.

"Sarcocystis" ģints parazīti ir parazitārās slimības sarkocistozes ierosinātāji. Atkarībā no invāzijas formas, parazīts cilvēkā var lokalizēties zarnu traktā vai muskuļaudos, retāk - nervaudos. Slimības gadījumi tiek reģistrēti visā pasaulē, un to skaits palielinās. Latvijā savvaļā parazīts ir sastopams daudzos dzīvniekos: mežacūkās, aļņos, stirnās, lapsās, melnās žurkās.

Savukārt oktobrī pētniekus samulsināja kāds jaunatklāts vīruss.Izrādās, ka tam trūkst proteīna, kas nepieciešams, lai vairotos. Par spīti tam, šis vīruss vairojas uz nebēdu.

Kā rakstīts pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā "Infection, Genetics and Evolution", lai atklātu šo mistisko vīrusu, Japānas zinātnieki gandrīz desmit gadus pavadīja, analizējot cūku un govju mēslus. Šīs netīrās vides, ar kurām dzīvnieki nemitīgi saskaras, ir ideāla vieta, kur vīrusiem ātri evolucionēt.

Pētnieki fermās atklāja vairākus jaunus vīrusus, kas bija rekombinējušies jeb pārveidojušies, diviem vai vairāk vīrusiem apmainoties ar ģenētisko materiālu. Tomēr īpašu interesi izraisīja jauns enterovīrusa G tips (EV-G), kas sastāv no vienas ģenētiskā materiāla daļas, proti, tas ir veidojies no enterovīrusa G un tā saucamā torovīrusa.

Dīvainā kārtā, jaunatklātajam vīrusam trūkst īpašības, kas piemīt visiem citiem vīrusiem, - tā saucamā "strukturālā proteīna", kas palīdz parazītam pieķerties un ielauzties vajadzīgajā šūnā, lai tur vairotos. Šim vīrusam vispār trūkst gēna, kas saistīts ar šo strukturālo proteīnu, tomēr tam ir pāris "nezināmi" gēni.

"Tas ir ļoti dīvaini. Bez strukturālajiem proteīniem viņam nevajadzētu spēt inficēt šūnas," sarakstē ar izdevumu "Live Science" atzina pētījuma vecākais autors Tetsuja Mizunati.

Tomēr trīs gadus vēlāk zinātnieki tajā pašā fermā cūku mēslos atrada to pašu vīrusu, kas liecina, ka cūkas ķermenī tas tomēr ir vairojies. Zinātnieki pēc tam savāca mēslus no citām fermām un arī atrada šo pašu vīrusu.

Tātad, kā gan vīruss, ko zinātnieki nosauca par EV-G 2 tipu, spēj izdzīvot? Mizunati ar pētnieku komandu domā, ka šis vīruss aizņemas strukturālos proteīnus no citiem blakus esošajiem vīrusiem, kurus dēvē par "palīgvīrusiem".

Tas nav gluži jaunums. Piemēram, D hepatīta vīrusam ir nepieciešams hepatīta B vīruss, lai tas organismā spētu vairoties. Tiesa, tam ir arī pašam savi strukturālie proteīni.

"Saprašana, kā parādās vīrusu rekombinācijas un kā vīrusos attīstās atkarība no palīgvīrusiem, ir atslēga, lai atrisinātu dažas lielākās vīrusu evolūcijas mistērijas," skaidroja infekciju slimību speciālists, kurš nebija iesaistīts pētījumā, Amešs Adalja.

Pasaulē pašlaik ir vairāk nekā 30 vīrusu ģimeņu, kas, visticamāk, ir evolucionējušas no viena vai dažiem senčiem.

Zinātniekiem arī izdevies izpētīt nesen atklāto velna tārpu, un tā genomā atklājušies daudzi pielāgojumi, kas tam ļauj dzīvot apstākļos, kur lielākā daļa dzīvo radību pastāvēt nevarētu, vēstīts akadēmiskajā žurnālā "Nature Communications" publicētā pētījumā.

"Tai nekas cits neatliek, kā pielāgoties vai mirt," preses konferencē teica viens no zinātniekiem.

Velna tārps ir pirmais pazemes radījums, ko zinātnieki ģenētiski kartējuši, tāpēc ir cerība, ka līdzīgā veidā drīz izdosies izpētīt arī citus organismus.

Liela daļa no progresīvajiem pētījumiem par dzīvajām būtnēm un to pielāgošanās mehānismiem zinātniekiem ļauj veidot labākus, dabai draudzīgākus un citādi derīgākus materiālus un tehnoloģijas.

Sapratne par to, kā tādi mikroskopiski radījumi kā velna tārps spēj izdzīvot ekstrēmos apstākļos, var, piemēram, palīdzēt aizsargāt virszemes dzīvību no klimata pārmaiņām.

Velna tārps ir ne vien pirmais pazemes organisms, kuru zinātniekiem izdevies ģenētiski kartēt, bet vispār pirmais šāda veida radījums, kas novērots. Pirms tam zinātnieki neticēja, ka tik dziļi pazemē var pastāvēt dzīvība.

Sākot ar Plīnija laiku, līdz pat 19. gadsimta beigām cilvēki arī uzskatīja, ka okeānu dzīlēs arī nevar eksistēt dzīvība. Tomēr mūsdienās ir zināms, ka tie bija maldi.