Pētnieki turpina pētīt cilmes šūnas, tās audzējot laboratorijās un pat injicējot citu šūnu organismos. Tomēr citi uzskata, ka šādos pētījumos drīz var tikt, vai pat jau ir, pārkāpta ētikas robeža.

Augustā vēstīts, ka pētniekiem, injicējot pārprogammētas cilvēku šūnas pērtiķu embrijos, izdevies izdevies radīt pirmo cilvēku-pērtiķu himeru.

Himera ir organisms, kurā atrodamas šūnas no diviem vai vairākiem "indivīdiem". Termins cēlies no dzīvnieka sengrieķu mitoloģijā, kam bijušas lauvas, kazas un čūskas ķermeņa daļas. Mūsdienu pētījumos zinātnieki cenšas radīt cilvēku-dzīvnieku himeras.

Jaunākajā ziņojumā, kas publicēts spāņu laikrakstā "El País", sacīts, ka zinātnieku grupai ir izdevies radīt cilvēku-pērtiķu himeras. "Lai izvairītos no likuma problēmām" pētījums esot veikts Ķīnā.

Himeras tiek uzskatītas par veidu, kā risināt ar orgānu transplantāciju saistītās problēmas - donoru orgānu trūkumu, kā arī gadījumus, kad orgāna saņēmējs to atgrūž. Zinātnieki tic, ka orgāni, kas ir ģenētiski "pieskaņoti" konkrētam pacientam, kādudien varētu tikt izaudzēti dzīvniekos. Šī metode balstās tajā, ka cilvēka šūnas tiek pārprogrammētas par cilmes šūnām, no kurām var izaudzēt jebkuru ķermeņa daļu. Šīs šūnas tad tiek ievietotas citas sugas embrijā.

Iepriekš zinātniekiem bija izdevies radīt cūku un aitu embrijus, kuros ir cilvēka šūnas, tiesa, ļoti niecīgos daudzumos - otrajā gadījumā pētnieki lēš, ka aptuveni viena no 10 000 šūnām bija cilvēka. Cilvēku-cūku un cilvēku-aitu himeras zinātniekiem šķiet piesaistošas, jo dzīvnieku orgāni ir līdzīga izmēra kā cilvēkiem.

Ziņas par jaunāko pētījumu ir skopas - tā autori ir atteikušies atbildēt uz žurnālistu jautājumiem.

Savukārt Jēlas universitātes psihiatrijas nodaļas pārstāvis sacīja, ka iemesls, kāpēc tiek pētītās cilvēku-pērtiķu himeras, ir tāds, lai zinātnieki varētu uzzināt, kā šādos organismos labāk izaudzēt cilvēku šūnas.

"Cilvēku-pērtiķu himeras var mums sniegt informāciju, kā veidot cilvēku-cūku himeras, cerot, ka izdosies izvedot transplantācijai piemērotus organismus. Mēs varētu iemācīties, kāda veida cilmes šūnas izmantot, kā arī citus veidus, kā cūkās uzlabot to, ko saucam par "cilvēku" himerisma līmeni," sacīja speciālists.

Viņš arī norādīja, ka līdz šim himerām atļauj attīstīties tikai dažas nedēļas - pirms sāk attīstīties orgāni.

Attīstības biologs Robins Louvels-Bedžs piekrita Jēlas speciālistam. "Es nedomāju, ka no ētiskās puses tas ir pārlieku satraucoši, jo tiem neļauj augt tik tālu, ka attīstās nervu sistēma," viņš sacīja. "Būtībā tā ir šūnu pika."

Tomēr biologs pieminēja, ka, ļaujot himerām attīstīties ilgāk, tas raisītu satraukumu. "Kā tu ierobežo cilvēka šūnu pienesumu tikai uz tiem orgāniem, ko vēlies izaudzēt? Ja tas ir tikai aizkuņģis vai sirds [vai kāds cits orgāns], tikmēr tas ir pieņemami," viņš sacīja. 

"Ļaujot šiem dzīvniekiem attīstīties līdz galam un piedzimt, ja cilvēka šūnām ir būtisks pienesums nervu sistēmas attīstībā, tad acīmredzami ir pamats satraukumam."

Ziņas par pērtiķu-cilvēku himerām parādījušās neilgi pēc tam, kad Japānas zinātnieki saņēmuši valdības atbalstu veidot peļu-cilvēku himeras.

Martā Japāna atcēla aizliegumu, ka šādi embriji nedrīkst tikt audzēti ilgāk par 14 dienām un ievietoti dzemdē, kas nozīmē, ka, saņemot atļauju, šādas himeras drīkst tikt izaudzētas pilnībā un dzemdētas. Profesors Hiromitsu Nakauči, kurš ir saņēmis atļauju veikt eksperimentu ar peļu-cilvēku himerām, sacījis, ka viņš neplāno tās pilnībā attīstīt.

Oktobrī tika ziņots, ka pētnieki brīdina - neirozinātnieki varētu būt šķērsojuši "ētikas Rubikonu", laboratorijās izaudzējot cilvēka smadzeņu gabalus un dažos gadījumos tos transplantējot dzīvniekos.

Mini smadzeņu jeb smadzeņu organoīdu radīšana ir viens no modernās neirozinātnes karstākajiem laukiem. Šūnu pikuči tiek izveidoti no cilmes šūnām. Kaut gan tie ir tikai zirņa lielumā, dažiem ir novēroti spontāni smadzeņu viļņi, kas līdzīgi tiem, kas redzami priekšlaicīgi dzimušiem bērniem.

Daudzi zinātnieki tic, ka oganoīdiem ir potenciāls izmainīt medicīnu, jo, tos izmantojot, smadzenes var izpētīt tā, kā līdz šim tas nav bijis iespējams. Tomēr darbs ar tiem tiek pretrunīgi vērtēts, jo līdz galam nav skaidrs, kurā brīdī tie varētu pārkāpt eksperimentēšanas ar cilvēkiem robežu.

21. oktobrī pētnieki pasaulē lielākajā neirozinātnieku konferencē bija plānojuši paziņot, ka daži zinātnieki, kas strādā ar organoīdiem, ir "bīstami tuvu" ētikas robežu pārkāpšanai. Citi savukārt uzskata, ka robeža jau varētu būt pārkāpta, laboratorijās radot uztvert spējīgus smadzeņu pikučus.

"Ja pastāv kaut mazākā iespēja, ka organoīdi ir spējīgi uztvert, mēs pārkāptu šo robežu," sacīja Sandjego Zaļās Neirozinātnes laboratorijas vadītājs Elans Ohajons. "Mēs negribām, lai cilvēki veic pētījumus, ja ir potenciāls, ka kaut kam nākas ciest."

Grūtību dēļ, ar ko nākas saskarties, pētot dzīvu cilvēku smadzenes, organoīdi tiek uzskatīti par pētniecības attīstības stūrakmeni. Tie ir izmantoti pētot šizofrēniju un autismu, un kādēļ dažiem bērniem, kuri dzemdē inficēti ar Zikas vīrusu, pilnībā neattīstās smadzenes. Pētnieki cer, ka organoīdus varēs izmantot visdažādāko smadzeņu traucējumu izpētē, no Alcheimera slimības un Pārkinsona, līdz pat acu slimībām, piemēram, vecuma izraisītai mākulas deģenerācijai.

Ohajons un kolēģi Čikāgā notikušajā Neirozinātnes sabiedrības konferencē gan bija plānojuši argumentēt, ka jābūt mehānismiem, kas nodrošina to, ka oganoīdi nepiedzīvo ciešanas.

"Mēs jau organoīdos redzam aktivitāti, kas līdzīga tai, kas novērojama attīstībā esošiem dzīvniekiem," sacīja Ohajons.

Pētnieki Hārvardā nesen atklāja, ka smadzeņu organoīdos attīstās visdažādākā veida audi, sākot ar smadzeņu garozas un beidzot ar tīklenes šūnām. Astoņus mēnešus audzētos organoīdos attīstījās neironu ceļi, kas iezīmējās aktivitātes laikā un reaģēja, kad uz tiem tika spīdināta gaisma.

Citā pētījumā, ka Salka Institūtā Sandjego vadīja Freds Geidžs, pētnieki transplantēja cilvēka smadzeņu organoīdus peļu smadzenēs. Tika atklāts, ka organoīdi pieslēdzās dzīvnieku asinsapgādes sistēmai un tiem radās jauni savienojumi.

Ohajons vēlas, lai visas finansējuma sniedzēji iesaldē visus pētījumus, kuru mērķis ir cilvēka smadzeņu organoīdu ievietošana dzīvniekos. Tāpat viņš vēlas, lai tiktu apturēti citi darbi, kuru rezultātā organoīdiem varētu rasties spēja uztvert. Ohajons ir izstrādājis datormodeli, kas, viņaprāt, ļauj noteikt, kad šāda spēja varētu rasties. Viņš piebilst, ka ir "steidzama nepieciešamība" vēl vairāk strādāt šajā jomā.

Lielbritānijā pētniekiem jau ir aizliegts strādāt ar ziedotiem embrijiem, kas ir vecāki par 14 dienām. Daži vēlas šo robežu paplašināt. Tā tika noteikta, lai no ciešanām aizsargātu attīstībā esošus cilvēkus.

Pagājušajā gadā zinātnieku, juristu, ētikas ekspertu un filozofu grupa aicināja uz ētiskām debatēm par smadzeņu organoīdiem. Viens no speciālistiem bija Stenfordas Universitātes Jurisprudences un biozinātņu centra vadītājs Hanks Grīlijs. Viņš sacīja, ka organoīdi pagaidām nav gana smalki attīstīti, lai rastos tūlītējas bažas, tomēr esot pienācis laiks diskutēt par vadlīnijām.

Grīlījs sacīja, ka nav viena konkrēta ētikas robeža, runājot par organoīdiem.

"Es esmu pārliecināts, ka netiek uzskatīts, ka esam sasnieguši Gregora Zamzas līmeni, kad cilvēks atmostos un saprastu, ka ir organoīds,"

viņš sacīja, atsaucoties uz Franca Kafkas stāsta "Pārvēršanās" varoni, kurš pamostas un saprot, ka ir milzīgs kukainis. 

"Ja tiek runāts par potenciālu uztvert vai reaģēt uz lietām, tas man šķiet ticami," piebilda Grīlijs. Viņš tic, ka satraukums kļūtu lielāks, ja organoīdi spētu uztvert un reaģēt uz stimuliem, kas var radīt sāpes.

"Tas kļūst arvien svarīgāk, ja mums ir pamats uzskatīt, ka organoīdam ir nepatīkama reakcija uz šiem stimuliem, ka tas "jūt sāpes". Es stipri šaubos, ka kāds ir sasniedzis vai pietuvojies šim punktam," sacīja Grīlijs.

Geidžs savukārt sacīja: "Es domāju, ka nekad nav par ātru pacelt ētikas jautājumus zinātnē, lai tādējādi pārdomāts dialogs var vadīt zinātnisko pētniecību un lēmumus."