2016. gada 23. jūnijā ar nelielu balsu pārsvaru Lielbritānijas iedzīvotāji referendumā nobalsoja, ka vēlas atstāt Eiropas Savienību (ES). Plānotais "Brexit" datums bija šā gada 2019. marts, tomēr plānotais termiņš ir divreiz atlikts, un šajā laikā Lielbritānija gan paspēja tikt pie jauna premjerministra, gan sarīkot ārkārtas vēlēšanas.
Labi zināms, ka 29. martā Lielbritānija neizstājās no ES, jo netika panākta vienošanās, kas apmierinātu abas puses. 11. aprīlī līderi toreizējai Lielbritānijas premjerministrei Terēzai Mejai piedāvāja atlikt "Brexit" līdz (vēlākais) 31. oktobrim, lai process nebūtu haotisks.
Meja iepriekš bija lūgusi atlikt Lielbritānijas izstāšanos no ES līdz 30. jūnijam, ko atbalstīja britu parlaments.
Savukārt Mejas "Brexit" vienošanās ar Briseli parlamentā tika noraidīts vairākas reizes. 24. maijā Meja paziņoja par demisiju. Viņas vietā 24. jūlijā nāca Boriss Džonsons, kurš gan pirms referenduma, gan šodien aktīvi iestājas par Lielbritānijas izstāšanos no ES - vienalga, ar vai bez vienošanās.
Tomēr arī Džonsonam neklājās tik viegli, kā viņš bija solījis. 3. septembrī viņa vadītā Konservatīvā partija zaudēja vairākumu parlamentā. Neskatoties uz to un neņemot vērā, ka Brisele iepriekš bija sacījusi, ka vairāk nepārrunās citas iespējamas "Brexit" vienošanās, vēl oktobra sākumā Džonsons solīja, ka Lielbritānija ES pametīs līdz 31. oktobrim.
Tas gan neizdevās un "Brexit" termiņš tika pagarināts atkal - līdz 2020. gada 31. janvārim. 29. oktobrī britu parlaments vienojās par ārkārtas vēlēšanu rīkošanu 12. decembrī. Vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja konservatīvie.
Lielbritānijas parlamenta jaunais sasaukums piektdien pirmajā balsojumā atbalstījis premjerministra Džonsona panākto "Brexit"vienošanos, sperot pirmo soli uz ES pamešanu 31. janvārī. Taču kā tas izvērtīsies, mēs, iespējams, uzzināsim tikai 2020. gadā.