Idejas, kur noteikti ir vērts doties šajās brīvdienās

Ilustratīvs foto

FOTO: Depositphotos

Priekšā vairākas brīvas dienas, kad sola arī labus laikapstākļus - tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai nesteidzoties iepazītu Latviju! Piedāvājam dažas idejas, kur doties šajās dienās kopā ar ģimeni vai draugiem!

 

Līgatnes alas

FOTO: Novadpētnieks Aivars Balodis

Savu alu meklējot! 333 alu valstībā Līgatnē

333. Tieši tik daudz alu smilšakmens iežos triju gadsimtu laikā ir izrakuši līgatnieši. Ar vienkāršiem darba rīkiem izcirstās unikālās alu sistēmas, kas aizved klinšu dziļumā, ir valsts nozīmes dabas piemineklis. Šādas pagrabalas atrodamas tikai Līgatnē.

Lejaslīgatnes ciemats atgādina fantastikas seriāla «Troņu spēles» uzņemšanas laukumu – milzīgas, simtgadīgas egles, miljoniem gadu senas smilšakmens klintis, ko apvij apsūnojušu sakņu ķetnas. Katra kalna galā koka piparkūku namiņu puduris - vēsturiskais Papīrfabrikas ciemats.

Pirmās pagarabalas redzamas līdzko iebraucam Līgatnes centrā – divu majestātisku klinšu – 17 metru augstās Ānfabrikas un Lustūža sienās, kurā divos stāvos iekārtojušies 28 pagrabi. Fantastiski!

Līdzīgas alas – mājvietas pazemē ir Grieķijā, Marokā un Spānijā. Tomēr mērķtiecīgi rakti alu labirinti ir tikai pie mums - Līgatnē.

Lai gan rakstītas liecības par pirmajām izraktajām pagrabalām datētas ar 17. gadsimtu, vēstures zinātāja, gide Iveta Ašeniece pieļauj, ka pirmās alas Gaujas tuvumā raktas jau 12., 13. gadsimtā un izmantotas kā slēptuves. Tās izmantoja tirgotāji, kas kuģoja pa Gauju, laupītāji un klejotāji.

Vēlākos gados smilšakmens aizās glabāta kontrabanda, varbūt pat dārglietas un ieroči.

Ap 15. gadsimtu, kad sāka izmantot zirgu satiksmi, tirdzniecības ceļš no Gaujas pārcēlās uz sauszemi. «Teikās ir minēti burlakas, kas aplaupīja ceļiniekus un pazuda ar laupījumu. Iespējams, ka viņi salaupīto glabāja padziļinātās dabiskās alās,» stāsta gide.

Miroņu un svaigas gaļas kambari

Dodamies pastaigā pa šarmanto pilsētiņu, kas kopš industriālās revolūcijas rītausmas nav daudz mainījusies. Iepretim senajai slimnīcas ēkai, novietotai Rīgas kalna pakājē, atrodas kapsēta. Kalnā ieurbušies vairāki kambari, kuros senos laikos glabāti līķi.

Ieauguši papardēs, miroņu kambari stāv līdz pat šai dienai. Sajūta spokaina.

Strautu ielā pie bijušās nabagmājas un Ķiberkalna alās miesnieks glabāja kautķermeņus. Āķis smilšakmens sienā karājoties vēl šobaltdien. Vīri devās uz dīķi, izlauza ledus gabalus, ko ragavās aizveda līdz alai. Ledu apkaisīja ar skaidām, lai nekūst, bet līdzās lika gaļu. Lūk, tāda tolaik bija dzīve!

Līdz pat gadu tūkstošu mijai, kas iezīmēja patērētāju sabiedrības vērtību iespiešanos sadzīvē, pagrabalas aktīvi izmantoja produktu glabāšanai. Konstantā temperatūra – mīnus 6, mīnus 7 grādi, kas paliek nemainīga jebkurā gadalaikā un laika apstākļos, ļauj pagrabos uzglabāt puķu gumus, ābolus, kāpostus, kartupeļus, ievārījumu un konservētus dārzeņus. Āboli smilšalas pagrabos svaigi glabājas apaļu gadu – līdz nākamajai ražai. Arī grieztas puķes nevīstot. Vīna uzglabāšanai pagrabs ir dažus grādus par aukstu. «Alu labirintos ir jocīga sajūta – aiz līkuma nonākam absolūtā tumsā, kur neiesprūk neviens gaismas stariņš.

Tas ir liels pārbaudījums – apkārtne ir jāuztver ar citām maiņām: jāsadzird un jāsajūt.

Ne visi to spēj izturēt,» stāsta Iveta Ašeniece. Vecāka gadagājuma līgatnieši atceras, kā Otrā pasaules kara laikā alās cilvēki slēpās uzlidojumu laikā.

Profesionāls racējs

Smilšalas raka kopīgiem spēkiem vairāku mēnešu, bet varbūt pat gadu garumā. To darīja ar cirtņiem, kas ātri vien nodila un bija jāasina. Pārsvarā alas raka spēcīgi vīri. Palīdzēja arī sievas un bērni. Turīgākie līgatnieši algoja amatniekus – profesionālus alu racējus. Smiltis ar ķerrām pa kalna nozgāzi veda prom. Darbs nebija no vieglajiem.

Pārlaižot roku rūsganajam, vietām zilganzaļajam un bālajam iezim, tas šķiet trausls, birstošs kā milti, bet tajā pašā laikā necaursitams, ciets.

Miljoniem gadu senie ieži mirguļo, it kā būtu nokaisīti smalkiem dimantiem.

Smilšakmenī var atrast aizvēsturisko jūras dzīvnieku fosilijas, jo aizlaikos te skalojās sekla jūra. Seno dzīvnieku atliekas atrodamas arī Gaujas krastu iežos un aplūkojamas Vienkoču parka muzeja kolekcijā.

Ašeniece saka, ka alu labirinti nav radīti haotiski – tie ir projektēti un veidoti inženiera uzraudzībā.

Desmitiem metru garās alu sistēmas, kas ieurbjas klints vēderā, atrodas mežā, kādus 300 metrus no fabrikas strādnieku mājām, un uz tām senos laikos veda taciņa un kāpnes.

Šobrīd garākais koridors, kurā ir liels skaits nelielu pagrabu, stiepjas 56 metru dziļumā un atrodas Remdenkalnā. Šī alu sistēma veidota trīs gadus un pabeigta 1895. gadā. Alu sistēmu var aplūkot gida pavadībā.

Vieninieku pagrabi

Lielākā daļa alu, kas saglabājušās līdz mūsdienām, raktas papīrfabrikas un to strādnieku vajadzībām. «Pirms 200 gadiem papīru lēja ar rokām. Šķidrumi bija jāglabā vēsākā vietā,» stāsta Līgatnes vēstures pētniece. Zināms, ka ap 1820. gadu alās glabāja līmes masu. Tolaik papīru taisīja no lupatām, bet līmi gatavoja no aitu kājām.

Tas izklausās ekoloģiski, tikai nelaime tāda, ka masa drausmīgi smirdēja.

«Tīrot vienu vecu pagrabu, atradām interesantu metāla trauku – eļļas lampas daļu. Šis priekšmets drīz tiks izlikts aplūkošanai. Kas zina… Varbūt tā ir burvju lampa, kuru paberzējot piepildās vēlēšanās,» smejas gide.

Padomju laikos, kā zināms, kustamā manta - «pa blatu» dabūtais moskvičs - bija jātaupa. Daži gudrinieki paplašināja pagraba velves un motociklu vai žigulīti iestūma alā.

Tā nebija prātīga doma, jo spēkrati aprūsēja un pavasarī jau bija raibi kā lupatu deķi.

«70. gados, kad dibināja Gaujas nacionālo parku, nolēma, ka jaunas alas vairs nevarēs rakt, lai netiktu bojāti ieži. Tomēr padomju cilvēki bija apķērīgi - paņēma plikas durvis, pielika pie neskarta ieža un piereģistrēja pagrabu, ko izraka vēlāk. Tā arī radās vieninieku pagrabi, kas redzami Gaujasmalā Līgatnes upītes krastā.»

Lai gan traumēt iežus aizliegts, Līgatnes tūrisma centrs lolo ideju par vienas jaunas alas izrakšanu. «To varētu rakt kopīgiem spēkiem. Katrs tūrists izraktu tējkarotes lielumu, lai saprastu, cik tas bija grūts darbs,» saka gide.

Vampīra trauslais miegs

«Nav izslēgts, ka alu kopskaits ir lielāks, bet mūsu novadpētnieki uzstāj, ka ir tieši 333,» saka gide. Novadpētnieks Aivars Balodis savulaik iebilda: 2009.gadā saskaitīts 341 pagrabs. «Ne visas alas ir saglabājušās – daļa ir aizskalota. Kāda bija situācija pirms 140 gadiem, ir grūti iztēloties. Grafiķis Rihards Zariņš, Latvijas brīvvalsts naudaszīmju metu autors, 20.gadsimta sākumā savās atmiņās rakstīja, ka bērnībā rotaļājies pamestos pagrabos un tas bija pirms vairāk nekā simts gadiem.»

Savādam portālam klints sienā, kas ved uz citu realitāti, iespējams uzdurties visnegaidītākajā vietā. Daži kambari ir aizbiruši ar smiltīm, no melnajām velvēm dveš salta zemes elpa. Ir sūnām un ķērpjiem aizaugušas ejas, kas vienlaikus biedē un vilina. Citām priekšā gadu desmitiem neatvērtas sarūsējušas piekaramās atslēgas. Virs dažām alām slejas tādi kā skursteņi vai lūkas. Izskatās kā mistiska meža gara mājoklis. Līgatnē paveras tik sirreāli skati, kādus var redzēt modernajās pasaku filmās «Reiz sensenos laikos» un «Gredzenu pavēlniekā».

Dabas šedevri ir uz katra soļa.

Vediet ekskursijā pa Līgatni bērnus! Te ir vieta, kur attīstīt iztēli, kas, pēc psihologu teiktā, mūsdienu jaunajai paaudzei tik ļoti pietrūkst.

Reizēm pie pagrabalas sienas var ieraudzīt pielipušu melnu kleksi. Ielūkojoties rūpīgāk, redzams, kā rāmi elpo maza dzīvībiņa tādā kā vampīra apmetnī. Vienīgais lidojošais zīdītājs - sikspārnis alā dus ziemas miegā. Izrādās, ka bezmiegs moka ne tikai stresainus biroja darbiniekus. Arī sikspārnis, reiz pamodināts, nespēs vairs iemigt. Starp citu, kādreiz sikspārni uzskatīja par elles vēstnesi un ne bez pamata.

Lieta tāda, ka tad, kad dzīvnieks aiziet bojā, mirušais ķermenītis strauji sadalās, līdz no tā paliek vien peļķe. «Mazuļus sikspārnis laiž pasaulē tikai tādos alu nostūros, kuros neviens kāju nav spēris,» papildina Iveta Ašeniece.

Ceļojums sevī

Dienā, kad Vidzemē atvērās pirmais lielveikals, sākās pagrabalu un mazdārziņu noriets. Banāni, persiki, zemenes glabājās veikalā. Saldumu plaukti izkonkurēja omītes ievārījumu. Un tomēr…. Kā izrādās, viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Pagrabalu mode atgriežas!

Runā, ka daži Rīgas pavārmākslas grandi novērtējuši senatnes viedumu un produktus, ko celt gardēžu galdā, glabā smilšalās.

Arī omulīgais Līgatnes restorāns «Vilhelmīnes dzirnavas» savus krājumus uzglabā smilšalās. Tūrisma gide saka, ka apmēram 50 pagrabi ir apdzīvoti. Jaunie, moderni domājošie līgatnieši vēlas baudīt pagātnes šarmu, tāpēc interesējas par iespēju tikt pie sava pagraba. Mūsdienu rietumu pasaulē, kurā par velti ir tikai siers slazdā, pie sava pagraba var tikt par baltu velti!

Kad ieraugi tukšu pagrabu, pie kura sirds iepukstas straujāk, zini – tas ir tavs!

Atgriezies ar piekaramo atslēgu un lieta darīta.

Vai drīkst pārnakšņot kādā no pagrabalām? «Kāpēc gan ne,» saka Iveta Ašeniece. Romantika un emocionāls pārbaudījumus! «Ceļojums zemes iekšienē vienlaikus ir ceļojums sevī.» Dodoties alas dziļumā, mēs vienlaikus dodamies vēsturē, jo katrs metrs dziļumā nozīmē miljons gadu pagātnē. 15 metru dziļā alā ir smilšakmens slāņi, kas veidojušies pirms 15 miljoniem gadu. Pieskaroties smilšu un māla iegulām, mēs varam sataustīt zemes pulsu.

 

Padomju laikiem veltīts muzejs Zeltiņu skolā

FOTO: Agnese Stūrmane

Kā mēs neaizgājām bojā. 190 kilometri no Rīgas

Nav nekāds jaunums, ka starp visām iespējamām reizēm, kad pasaule varēja «aiziet pa pieskari» – spāņu gripas, viduslaiku mēra epidēmijas un Tamboras vulkāna izvirduma dēļ –, vienmēr nozīmīgu vietu ieņēmusi arī tā dēvētā Kubas krīze 1962. gadā, kad pasaule divas nedēļas atradās viena soļa attālumā no kodolkara.

Šā gada 14. oktobrī paliks 55 gadi, kopš mēs kārtējo reizi neaizgājām bojā.

Divas reizes Latvija bija gatava «pasaules galam»

Tomēr diez vai visiem zināms fakts, ka kodolraķešu palaišanai gatavas bija arī Latvijas PSR kodolraķetes. Jā, Latvijā atradās īstas atombumbas, un vismaz divas reizes (otra bija Černobiļas katastrofa) tās bija gatavas piedalīties «pasaules galā» – kodolkarā. Latvijas teritorijā bija izvietotas 12 kodolraķešu bāzes, no kurām piecas – pazemes.

Tie, kam šajā nervozajā laikmetā nepietiek ar Ziemeļkorejas diktatora nemitīgajiem draudiem visus uzspridzināt un ASV prezidenta Donalda Trampa histērisko un haotiski neprognozējamo rosīšanos, var doties apskatīt vienīgo mirstīgam cilvēkam pieejamo kodolraķešu bāzi Zeltiņu pagastā, kura daudzmaz saglabājusi savas toreizējās aprises un piedāvā neaizmirstamas emocijas cilvēkiem, kuriem laikā, kad viss tiek pasniegts «jau gatavs», vēl saglabājusies iztēle.

Pagājušajā gadā tika nojaukta Galgauskas bāze, kas bija pēdējā pazemes kodolraķešu bāze Latvijā. Netālu no Zeltiņiem joprojām atrodas Strautiņu bāze, kurā tagad saimnieko Latvijas Bruņotie spēki, tāpēc plašākai sabiedrībai tā nav pieejama, paliek Zeltiņi.

Pārcelšanās laikā sākas jau pa ceļam uz Zeltiņiem – mums pretī brauc vecā piena mašīna, kādas reti vairs sastopamas uz Latvijas ceļiem. Padomju laikos tās bija ikdienišķa parādība visnomaļākajās lauku vietās, kur pie mājām uz koka stalažām rīta agrumā gaidīja svaiga piena kannas.

Ierodoties Zeltiņos, vispirms piestājam vecajā Zeltiņu skolā - te ierīkots padomju laikiem veltīts muzejs. Jau desmito gadu muzejā saimnieko Sandra Magaziņa, pateicoties kuras uzņēmībai un entuziasmam skolas grāmatās lasītais atdzīvojas un kļūst reālāks par jebkurām virtuālās realitātes brillēm.

Viss sākās ar Ļeņina galvu

Viss aizsācies ar cilvēku interesi par tēlnieces Gaidas Grundbergas veidoto milzīgo Ļeņina granīta galvu, kura Atmodas laikā no Alūksnes tika pārvesta un novietota kodolraķešu bāzes raķešu palaišanas laukumā, vietā, no kuras raķetei būtu bijis jāsāk savs iznīcinošais lidojums. Konkrēti no šī laukuma - uz Londonu...

Sandra sāka vākt informāciju par vēsturi un tā laika lietas.

Vienā no muzeja telpām dominē militārā tematika, blakus – padomju laiku ikdiena: te imitēta istaba, kādas ar nelielām variācijām bija lielākajai daļai padomju ģimeņu, jo mēbeles visiem bija vienādas, trauki vienādi un rotaļlietas - vienādas. Arī Ļeņina Kopoti raksti grāmatplauktā – vienādi...

Abas ar fotogrāfi, ar kuru kopā klaiņojam pa Zeltiņu muzeja pagātnes labirintiem, piederam pie «pepsikolas paaudzes», kas krāja importa košļeņu papīriņus, priecājās par no ārvalstīm atvestiem maisiņiem un zīmuļiem un domāja par gaišo, saulaino nākotni, tāpēc atgriešanās laikā ir arī ceļojums bērnībā.

«No istabas cilvēks aiziet gan armijā, gan uz skolu, gan darbu rūpnīcā,» saka Sandra. Uz galda stāv pasaulslavenās Rīgā dzimušās tēlnieces Veras Muhinas radītās nesaplēšamās «graņonkas» - skolas laikā no tādām dzērām siltu pienu ar neiztrūkstošo staipīgo plēvi, kura kā beigta medūza šķebināja dūšu jutīgākajiem kuņģiem.

Glāze bija stabils padomju sadzīves priekšmets, kurš maksāja septiņas līdz 14 kapeikas.

Pie sienas karājas «miksera attīstības ceļš», bet goda vietā sēž padomju laika populārākā lelle Baiba. Kaut arī atšķirībā no šodienas bārbijām Baibas kājas un rokas nelocījās un viņai nebija milzīgas drēbju garderobes, šī bija padomju laiku bērnu iekārojamākā rotaļlieta, kura visbiežāk stāvēja aiz stikla masīvajās sekcijās, un to drīkstēja «aptaustīt» tikai īpašos gadījumos, piemēram, kad biji saslimis ar angīnu... Bija, protams, arī citas rotaļlietas – ikdienā varēja spēlēties ar dažādu izmēru un krāsu tankiem un bruņumašīnām. Tā kā tie netika ražoti Ķīnā, tad bez problēmām izturējuši laika zoba pārbaudījumu – vienu eksemplāru Sandra vēl nesen atradusi kādā smilšu kastē.

Kaut lielākā daļa priekšmetu bijuši arī manu vecāku īpašumā, atrodu arī lietas, kādu mums nav bijis, – piemēram, radio ar «tālvadības pulti», gan ne tādu, kādas pazīstam šodien. Garas šļaukas galā piestiprināta primitīva «klaviatūra» ar raupjām pogām. Jautāju, vai tādus «brīnumus» varēja atļauties turīgākās ģimenes, taču izrādās, ka konkrēti šis eksemplārs piederējis aptiekāru ģimenei.

Muzeja dziļākā telpa veltīta militārajai tematikai. Pie sienām no visām pusēm apmeklētājus skaļi uzrunā dažādi spārnotie lozungi. Agrāk tādi ar baltu uz sarkana fona bija katrā darba kolektīvā, šodien ko līdzīgu redzam uz virtuālās «Facebook» sienas, kur tie pārsvarā gan dod padomus, kā saglabāt vai atbrīvoties no attiecībām.

Atsevišķs stends veltīts Zeltiņu armijas daļai. No melnbaltas, padzisušas fotogrāfijas mūs uzlūko apņēmīgi puiši padomju armijas formās. Viņus viegli iztēloties mūzikas festivāla «Positivus» apmeklētāju skaļajā pūlī. Fonā milzīga kodolraķete – tādas šodien grūti atrast pat Holivudas filmās, kur tagad modē pasaules galu uzticēt citplanētiešiem un teroristiem.

Katrā bāzē bija vismaz astoņas šādas raķetes. Par laimi, palaista neviena no tām netika, taču mācības notika regulāri. Kodolgalviņas pievienošanas process raķetes karkasam bija garš, tāpēc tika radītas šahtas, kur glabājās jau palaišanai gatavas atombumbas, atlika tās tikai uzcelt virszemē.

Īpaši slepenajā zonā - bez caurlaidēm

Pēc muzeja apskates kāpjam mašīnā un dodamies uz kodolraķešu bāzi.

«Tagad braucam pāri bijušajai estrādei, kuru armija, izbūvējot ceļu, pilnībā nošķūrēja,» stāsta Sandra līdzena ceļa pašā vidū. «Pirmā bāzes sēta bija jau šeit, labu gabalu no mūsu ceļamērķa, iezīmējot vairāk nekā 300 hektāru lielās teritorijas patiesos apmērus.»

Ceļš uz Alūksni izbūvēts, patiecoties tam, ka šeit atradās kodolraķešu bāze.

Kodolbāzei bija trīs aizsardzības līmeņi. Pirmais – dzeloņdrāšu žogs, otrais – zemē izklāts drāšu savienojums «putaņņica», kas latviski varētu būt «pineklītis». Ja tam uzkāpa, posmi savilkās un noķēra pārkāpēju. Jo vairāk mēģināji tikt ārā, jo ciešāk tas tevi satvēra. Trešais līmenis – elektriskais žogs ar tādu strāvas stiprumu, kas nosistu ikvienu, kas tam pieskartos.

Skaitās, ka bāze te atrodas kopš 1961. gada, kaut celtniecība sākusies jau 1958. gadā. Zaldāti uz Zeltiņiem tika vesti no PSRS dienvidu republikām, mūsējos savukārt sūtīja uz attālākajiem PSRS nostūriem - savējos savā zemē nekad neatstāja.

Pabraucam garām pirmajam kontrolpunktam un ieripojam sadzīves teritorijā - te atradušās dzīvojamās mājas, kurās uzturējās neprecētie militāristi. Precētie dzīvoja Alūksnē un uz Zeltiņiem katru dienu braukāja.

Pa labi pavīd ēdnīca zaldātiem, no kuras krietni nostatus ir ēdamēka virsniekiem. Bāzes teritorijā šodien atrodas kokogļu ražotne, tāpēc ceļa malas ieskauj augsti baļķu krāvumi, kuri gan vispārējai atmosfērai netraucē.

Ceļa malās kā uzticīgi kareivji miera stājā sastinguši no padomju filmām tik pazīstamie bērzi. Tie speciāli stādīti militārajos objektos, jo ļoti ātri aug un šo koku kuplās lapotnes labi nosedz slepenos objektus.

Nonākam īpaši slepenajā daļā, kur iekļūt varēja vienīgi militāristi ar īpašajām caurlaidēm. Šajā brīdī kaut kur tuvumā sāk ducināt pērkons un mums par baltu velti ir lieliski «skaņas efekti» draudīgajai atmosfērai.

Komandpunkta ēka mūs sagaida kā veca vīra bezzobaina mute - ar sūnām un zemi klātais objekts būvēts no augstvērtīga dzelzsbetona, kurš izturētu stipru triecienvilni, no kura izvairīties ļautu arī ēkas pusapļa forma. «Tas tev nav nekāds Dienvidu tilts,» smejas Sandra.

Bruņojušies ar lukturīšiem, atgaiņājam domas par to, ko varētu slēpt 28 gadus neapdzīvotas, pamestas telpas, un dodamies iekšā garā, tumšā un drēgnā gaitenī, kura malās rindojas neskaitāmi mazāka un lielāka izmēra kambari. Kādas ir to funkcijas un kas tajās noticis pirms vairākiem gadu desmitiem – nav zināms.

Lielākajā telpā uz sienas saglabājies kāda acīmredzot garlaikota karavīra mālēts zīmējums - radists darba procesā un raķete.

Uz pretējās sienas trīs uzraksti - «desantnieku uzbrukums», «tuvojas radioaktīvs mākonis», «uzlidojums no gaisa». Ja virs kāda no tām iedegās sarkanā signāllampa, nekavējoties tika dots signāls visai armijas daļai, kurai jau bija gatavs rīcības plāns katrai no situācijām. No šīs telpas tika nodrošināti tiešie sakari ar Maskavu.

Par dienestu superslepenajā militārajā objektā bijušie armijnieki runā nelabprāt vai nerunā nemaz – impērijas vairs nav, armijas arī ne, bet bailes palikušas, tās saožamas arī milzīgajā raķešu angārā.

Raķetes no Zeltiņiem izveda 1989. gadā, vismaz tā rakstīts papīros, tomēr kad tieši notika izvešana un uz kurieni – neviens nezina.

 

FOTO: Gerda Pulkstene

5 iemesli, lai iemīlētos Mazirbē...

Baltijas jūras Kurzemes piekrastes ciemi ir līdz galam nenovērtētas Latvijas pērles, kas sevī slēpj ne vien apbrīnojamu un neskartu dabu, bet arī īpašu un senu kultūras mantojumu. Starp šīm daudzajām jūras malas vietām, es vēlos pastāstīt par kādu man pašai īpašu vietu, kur ik gadu dodos gūt mieru, satikties ar vietējo sirsnību un nekautrēties pārēsties tikko kūpinātas butes un sklandraušus. Vieta, kur, iespējams, ir visromantiskākie saulrieti, smaržīgākais piekrastes priežu mežs, un kur starp viļņiem mītot īstie Jūras mātes zirgi. Laikam jau tāpēc tieši te ir radusies latviešiem tik mīļā lībiešu tautas dziesma «Pūt, vējiņi». Mazirbe. Vieta, kur iemīlēties.

 

Jūra pie Lilastes

FOTO: Leta

Kur Gauja satiekas ar jūru

Dosimies tepat netālu - tikai 30 km no Rīgas uz Carnikavas pusi, precīzāk, Carnikavas vēsturisko centru - Gaujas ciemu, jo tieši upes pretējā krastā 17. gadsimtā bijusi Carnikavas sirds ar baznīcu (tagad Siguļos) un vēlāk arī skolu.

Vēsturiski Gaujas jūrmala vasaras sezonā nav bijusi pati iecienītākā, jo, lai piekļūtu pie jūras ar auto, nepieciešams pacietīgi un nesteidzoties izbraukt cauri dabas parka «Piejūra» priežu meža grambainajam ceļam, arī attālums no Ādažu šosejas, izbraucot cauri Siguļu ciemam, ir diezgan liels. Tāpēc ērtāk pie jūras piebraukt ir Garciemā, Kalngalē, Carnikavā, Lilastē, taču vietējie Gaujas iedzīvotāji var justies īpaši privileģēti - viņu izvēle ir apskaužama.

Četri vienā - jūra, upe, mežs un ezers

Gaujas ciems, kas padomju gados veidojies kā vasarnīcu koloniju konglomerāts pie Rīgas-Skultes dzelzceļa, ir labi noslēpta ģeogrāfiski un ainaviski ļoti skaista Latvijas dabas pērle, kuru no vienas puses ieskauj upe, kas ietek jūrā, no otras mežs un ezeri (Garezers, Dzirnezers), bet, izejot cauri kāpām, acu priekšā paveras pasakaina pludmale ar krastā izmestiem viļņos apmazgātiem baltiem priežu stumbriem.

Vēsturiski Gaujas jūrmala vasaras sezonā nav bijusi pati iecienītākā, jo, lai piekļūtu pie jūras ar auto, nepieciešams pacietīgi un nesteidzoties izbraukt cauri dabas parka «Piejūra» priežu meža grambainajam ceļam, arī attālums no Ādažu šosejas, izbraucot cauri Siguļu ciemam, ir diezgan liels. Tāpēc ērtāk pie jūras piebraukt ir Garciemā, Kalngalē, Carnikavā, Lilastē, taču

vietējie Gaujas iedzīvotāji var justies īpaši privileģēti - viņu izvēle ir apskaužama.

Pirmkārt jau Gauja - garākā un skaistākā Latvijas upe, kas met savus lokus, lai nonāktu Baltijas jūrā. Pirmo reizi hronikās Gaujas ieteka minēta kā vieta, kur no jūras ieceļotāji devās augšup pa upi iekšzemē un veidoja apmetnes. Šodien Gaujas labumus labprāt izmanto gan makšķernieki (ne velti Carnikavā tiek svinēti nēģu svētki), gan ūdens sporta veidu cienītāji. Starp citu, nēģu zveja bija viena no galvenajiem kādreizējās Carnikavas muižas naudas avotiem. 1875. gadā muižas teritorijā tika ierīkota pirmā zivju audzētava Latvijā un Krievijā, ko iekopa zivkopības speciālists vācietis Alvīns Hiršs, kas bija viens no konservēšanas aizsācējiem.

Tiesa, peldēšanai šī upe nav īsti piemērota - jau pēc pieciem metriem ūdens sniedzas pāri galvai, un tās bīstamais mainīgais smilšu dibens ir bijis liktenīgs ne vienam vien pārgalvim.

Ir iespējams drīzāk doties mierīgā izbraucienā ar laivu aptuveni divu stundu garumā. Viena no iespējām ir to sākt pie Carnikavas dzelzceļa tilta, laivojot līdz Gaujas ietekai jūrā, un, braucot atpakaļ, maršrutu noslēgt pie Carnikavas Novadpētniecības centra.

Apcerīga pastaiga gar Gauju līdz pat jūrai

Kā peldvieta ģimenēm ar bērniem, protams, daudz drošāka ir jūra, līdz kurai lēnā solī no dzelzceļa stacijas «Gauja» var aiziet pa 35-40 minūtēm. Ar velosipēdu pludmale sasniedzama daudz ātrāk, un jāpiebilst, ka, braucot ar velo no Rīgas, upi var šķērsot pa jauno gājēju/veloceliņu, kas savieno Carnikavu ar Gauju. Pludmale nav komercializēta, tajā neatrodas bērnu rotaļu laukumi, kafejnīcas un tamlīdzīgas citām populārām pludmalēm raksturīgas pazīmes, tiesa, Carnikavas novada vadība ir tālredzīgi padomājusi par tīrību un jūras krastā izvietotas atkritumu urnas. Gribētos arī kādus konteinerus pa ceļam uz jūru, jo posmā no stacijas līdz pludmalei bieži vien ir nepieciešamība izmest kaut vai sava mīluļa suņuka kaku.

Viena no šīs pludmales īpatnībām ir daudz sapludu, proti, Gaujas jūrā iznesto koku stumbru, celmu un zaru, kas R, ZR vēju ietekmē tiek pieskaloti atpakaļ jūras krastā, tieši austrumu daļā - posmā no Gaujas līdz Lilastei aptuveni divu kilometru garumā. Savukārt dominējošā garkrasta sanešu plūsma uz austrumiem nodrošina pastāvīgi jaunu Gaujas jūrā ienesto smilšu masu izskalošanu pludmalē. Tāpēc Gaujas – Lilastes posmā ievērojamais sauso smilšu apjoms sekmē sevišķi augstas un varenas priekškāpas izveidošanos un saglabāšanos pat spēcīgu vētru laikā.

Viens no vasarnīcu kompleksiem ar kādreizējo nosaukumu «Kāpas» ir īpašs ne tikai ar savu ģeogrāfisko izvietojumu un reljefu (izteikti kāpu pauguri ar asfaltētu ceļu), bet arī ar savdabīgajiem ielu nosaukumiem, kas izvēlēti 80. gados, kad Rīgas Politehniskais institūts šeit atvēlēja zemesgabalus saviem darbiniekiem. Hlora iela, Metāna iela, Kālija iela, Nātrija iela, Ņūtona iela un Ozona iela - tie ir tikai daži no interesantākajiem ielu nosaukumiem.

Ne tikai «Kāpas», bet lielāko daļu Gaujas ciema vasarnīcu, kas atrodas dzelzceļa jūras pusē, no vienas puses skauj brīnišķīgs priežu mežs, pa kuru vasarās var iet garās pastaigās, rudenī doties ogās un sēnēs, bet ziemā izmantot kā slēpošanas trasi.

Blakus vasarnīcām, šajā teritorijā ir saglabājušās arī vairākas vēl 17. gadsimta zviedru kartēs fiksētas viensētas. «Laverin sprogainais kaķis apēda mēnesdēlam skābo karašu,» šādu pantiņu jau daudzus gadu simtus skandē vietējie iedzīvotāji, un šā panta vārdi izvēlēti kā māju nosaukumi - Laveri, Sproģi, Kaķi, Mēnesdēli, Skabi un Karašas. Varbūt arī otrādi - pantiņš tapis no māju nosaukumiem.

Meža platības sniedzas līdz pat Lilastei, kur padomju laikos bija slēgta militāra zona (padomju armijas Lilastes poligons), un

armijas tanki veica manevrus, pārvietodamies pa pludmali līdz pat Gaujai.

Varbūt tieši armijas klātbūtne vēsturiski nav ļāvusi Gaujai cilvēku apziņā nostiprināties kā tikpat prestižai lokācijas vietai kā, piemēram, Garciemam.

Šodien plašākai publikai pieejams ir arī dzidrākais Latvijas ezers Ummis, kurš PSRS laikā atradās slēgtajā zonā. Ezers ir ne vien ainaviska vieta, bet arī mājvieta kādam ļoti īpašam aizsargājamam augam – ezerriekstam, tāpēc līdz 16. augustam tur nav atļauts peldēt. Pavisam blakus atrodas arī Garezers, kur Latvijas laikā tika organizētas skautu nometnes, bet dzelzceļam otrā pusē - Dzirnezers.

Nodarbi sev šajā skaistajā vietā atradīs arī putnu vērotāji. Piejūras dabas parkā iespējams vērot vairāk nekā 232 putnu sugas, jo īpaši Gaujas grīvas kreisā krasta teritorijā un vecupēs, kas nodrošina visu reto ūdensputnu un bridējputnu ligzdošanu. Nozīmīgākās atsevišķu reto un aizsargājamo sugu, kā, piemēram, mazais zīriņš, jūras zīriņš un jūras žagata ligzdošanas vietas ir smiltāji un smilšainās salas upju grīvās un lejtecēs, tai skaitā Gaujas grīvā.

 

Zilaiskalns Kocēnu novadā

FOTO: Wikipedia

Teikām apvītais, īstais Zilaiskalns ar padomijas kūdras ciematiņu

Latvijā par dažādiem Zilajiem kalniem teikas klīst daudzviet, taču šis Zilaiskalns, kas ir Kocēnu novadā, netālu no Dikļiem un netālu no Valmieras, tiešām liekas - šis nu gan ir tas īstais, tas svētais, tas spēka kalns. Turklāt kā tad nebūs - tieši šeit dzīvojusi slavenā zintniece Zilākalna Marta. Vēlos vakaros un agros rītos, kā arī pat dienas laikā, braucot pa līdzenumu, zilgana migla un dūmaka patiesi uzsēdusi kā cepure uz līdzenajā apkārtnē ievērojamā paugura.

Par pašu kalnu

Ir izmērīts, ka pats Zilaiskalns ir 127 m augsts. Uzskata, ka tā ir spēcīga svētvieta uz divu uguns āderu krustpunkta, citi savukārt saka, ka Zilākalnā krustojas četras uguns āderes. Kalna korē šim iedomātajam punktam apkārt izveidoti 14 enerģijas un viens uguns aplis. Tiek runāts, ka virsotnē šai punktā ir vislielākā enerģijas plūsma, kur ļaudīm smelties iedvesmu, spēku un pozitīvismu.

Zilaiskalns ir sena kulta vieta un viena no hipotētiskajām Beverīnas pilskalna atrašanās vietām. Šī apkārtne sastāvēja no svētajiem kokiem, kalniem, birzs, avota, kultakmeņiem. Atsevišķie pauguri tiek dēvēti par Dievu kalniem, kuriem senāk esot bijis katram savs nosaukums - Upurkalniņš, Avotiņkalns, Oļu kalns, Jāņa kalns un citi. Tas mūsdienās kopā ar viduslaiku kapsētu ir valsts aizsargājamais kultūras (arheoloģijas) piemineklis.

Aiz virsotnei blakus redzamās ieplakas var redzēt nelielu pauguriņu, to tad sauc par Dieva kalnu jeb Upurkalniņu. 1802.gada Garlība Merķeļa episkā dzejojuma «Vanems Imanta» iespaidā radusies leģenda, ka Dieva kalniņā apbedīts kāds varonis Imanta. Izplatīts ir arī šā kalniņa nosaukums - Imantas kaps, tā vēstī portāls svetvietas.lv, stāstot vēl, ka vēl vienā no Zilākalna virsotnēm - Avotiņkalniņā - kādreiz tecējis avotiņš, kurā upurēts un kura ūdens īpaši dziedinājis acu slimības. Pēc avota ūdens izsīkšanas šim nolūkam lietotas atstātās smiltis.

Ir ziņas, ka Zilākalnā bijusi svētbirzs, kur svinēti Jāņi un citi tautas svētki.

Arī Andreja Pumpura eposā «Lāčplēsis» Zilais kalns attēlots kā visas tautas sanāksmju vieta. Līgo vakarā te kopā sanākuši Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi varoņi.

Zilais kalns pazīstams arī kā iecienīta pareģošanas un ziedošanas vieta. Joprojām kalna ziemeļu nogāzē atrodas kultakmens ar mākslīgi veidotu iedobumu.

Teikās un nostāstos Zilaiskalns tiek minēts arī kā raganu pulcēšanās vieta, tāpat tuvākajā reģionā atrodas daudzi kultūrvēsturiski objekti, kas minēti gan teikās, gan nostāstos, gan tiek saistīti ar sakrālajām lietām.

Arī ar nosaukuma izcelšanos ir mīklainas lietas - vai par zilu kalns nosaukts savas mūžīgās dūmakas pēc, vai arī pilnīgi pretēji - tam nav nekāda sakara ar krāsu. Tam varētu būt saistība ar vārdu sakni «sil» vai «zil», kas būtiski saistīta ar vārdu «zīlēt» vai krievu valodas vārdu «sila» - spēks.

Ir iespējams sarunāt arī ekskursijas, lai tad šo vietu izprastu dziļāk un vairāk.

Mūsdienās pats kalns ir apaudzis ar mežu, bet kalna galā atrodas mežu uzraudzības tornis. Uz Valmieras pusi no Zilākalna tagad atrodas karjers, kurā iekārtota autokrosa trase. Viens no skaistākajiem brīžiem, kad apmeklēt šo vietu, ir pavasaris, kad viscaur ap kalnu zied zilo un balto vizbulīšu miljoni.

Par Zilākalna ciematiņu

Kalna pakājē vēl «krievu laikos», ap 1950.gadu, uzcelts ciematiņš dažādiem iebraukušajiem cilvēkiem no visas plašās padomijas, lai tie izstrādātu turpat netālu esošos plašos kūdras purvus - arī tas, šis ciems, ir īsas caurbraukšanas ekskursijas vērts. Tiesa gan, kā jau daudzviet tas tagad notiek, tas ir samērā sakopts un padomijas «smeķis» ir nedaudz zudis.

Tomēr iedomāties var centrālo (vienīgo) ielu - cik plata tā kādreiz likās, kad tikai retajam bija auto un uz pilsētu vai Dikļiem bija regulāra autobusu satiksme ik dienu. Skolas ēka, kur tolaik bija tikai krievu bērnu plūsma (latviešu skolas bija vai nu Valmierā, vai Dikļos), māju tālāk - bērnudārzs, vietējā poliklīnika, diezgan pieklājīga izmēra, bijis saimniecības veikals, pārtikas veikals, galantērijas veikals, alkohola veikals, ēdnīca, bibliotēka, frizētava, pasts, katlumāja, kur gandrīz visi gāja mazgāties «pirts dienās». Šodienas acīm skatoties - tiešām neticami!

Zilākalna «Zažēnos» dzīvojusi leģendāra tautas dziedniece Zilākalna Marta.

 

Velnezers

FOTO: TVNET

Noslēpumainais Velnezers

Šī ir apmeklētāju iecienīta apskates un atpūtas vieta, kas atrodas tuvu Aglonai un netālu no Aglonas – Krāslavas autoceļa. Velnezers suģestē ar savu noslēpumainību – tas ir 17 metru dziļš – un neparasti dzidro gaišzaļo ūdeni.

Desmit kilometru attālumā no Aglonas, Škeltovas pagastā, priežu meža ielokā atrodas neliels ezers – Velnezers, saukts arī par Čertoku.

Savu nosaukumu tas ieguvis, pateicoties mistiskiem notikumiem, kas apvij šo ezeru, un popularitāti tūristu vidū iemantojis savas unikālās krāsas dēļ.

Ezers ir zaļgans, ar ļoti dzidru ūdeni. Lai aizsargātu šo ainaviski vērtīgo objektu, tā apkārtne 55 hektāru platībā jau gandrīz 40 gadus ir dabas liegums.

Ilgu laiku uz ezeru nebija norāžu, lai tūristi to mazāk apmeklētu. Taču cilvēku vēlmi ieraudzīt ezeru tas nemazināja, un nu tas kļuvis par vienu no populārākajiem tūrisma objektiem Aglonas novadā.

Ezerā ir ļoti maz izšķīdušos minerālvielu, tas ir ļoti dzidrs, reizēm caurredzamība var sasniegt pat vairāk nekā 10 metrus. Tajā praktiski nav ūdensaugu un zivju.

Neparasta ir arī krasta līnija.

Lielākoties ezeriem krasts sākas ar augiem, bet Velnezeram ir tikai pavisam neliela, šaura augu josla gar pašu krastu.

Tāpat ezera krasts nepārtraukti mainās. Tam atraujas gabali no krasta, kas ir nedaudz purvains, aizpeld saliņu veidā un nogrimst.

Zinātnieki savulaik stāstījuši, ka te bieži vien aparatūra pārstāj darboties.

Šajos mežos cilvēki bieži mēdz apmaldīties un nevar atrast ceļu uz mājām, vēsta nostāsti.

Ne tikai ezera stāvais krasts, bet, visticamāk, nostāsti ir tie, kas rada bailes un attur cilvēkus no peldēšanās tajā. Tie vēsta par Velnezera negatīvo enerģiju, par tajā izšķīdušajiem sāļiem, kas it kā kaitē veselībai.

Ezera apkārtnē ir sastopami arī aizsargājami augi, piemēram, silpurenes un staipekņi, tomēr dabas lieguma 55 hektāru lielā teritorija sugu skaita ziņā ir gana nabadzīga, un tā lielākā vērtība ir pats Velnezers.

Tā saglabāšana ir galvenais lieguma mērķis un mūsu atbildība.