100 dabas brīnumi: #58 Vilku ezera lamatas un Ļeņina galva

FOTO: no privātā ahīva

Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, «25 Wolves» komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti. Šis būs stāsts par ārkārtīgi ikdienišķu notikumu ar viegli prognozējamu sižetu un kāda pagātnes rēga negaidītu uzrašanos.

Bija skaista vasaras diena, kad mēs, pilni ar Alūksnē uzlādēto prieku, braucām Rīgas virzienā un spontāni nolēmām apskatīt Vilku ezeru, kas atrodas apmēram 4 km no šosejas. No Vilku ezera negaidījām neko dižu, jo kartē tas drīzāk izskatījās pēc neliela, aizauguša purviņa. Ceļš uz ezeru, kā jau tas nereti gadās, attālinoties no šosejas, kļuva ar katru kilometru sliktāks, līdz visbeidzot aiz pagrieziena uz pēdējām mājām kļuva par šauru strēmelīti ar zāļu kumšķiem pa vidu.

FOTO: no privātā ahīva

Arī mājas, uz kurām veda pēdējais pagrieziens, nesa Vilku vārdu, savukārt labajā pusē sprauni savu cekulu bija izslējis Vilku kalns. Aiz cieņas pret kalniem labāk sauksim to par pauguru, kura pakājē rotājās nelielais un no ceļa knapi saskatāmais Vilku ezeriņš. Izkāpuši no mašīnas, saklausījām vieglu šņākoņu, kuru sākumā noturēju par izbraukto peļķu ūdens sprakstēšanu uz sakarsušajiem bremžu diskiem. Sieva, man šķita, no mašīnām saprot mazāk nekā es, tomēr šai versijai īsti neticēja. Es protams arī neesmu nekāds Kolins Makrejs, bet šajā reizē viņai bija taisnība. Nācās konstatēt, ka esmu, kā vēlāk noskaidrojās, uz nodevīgas naglas uzšķērdis riepu.

FOTO: no privātā ahīva

Mana ceļabiedre devās tvert strauji aizejošās vasaras pēdējos malkus, fotografējot ziedus, taureņus un gulbju ģimenīti, kurā bija četri krietni paaugušies, bet vēl pelēki gulbēni. Viņa bija sajūsmā par šo necerēto iespēju apstāties un baudīt. Mašīnu bijām nopirkuši pirms 3 nedēļām, tāpēc viss, kas saistīts ar riepas maiņu, bija gluži jauns. Neskatoties uz eļļas traipiem, dubļu un odu līķu notašķītām drēbēm, atmiņas par šo vietu ir palikušas īpaši patīkamas.

FOTO: no privātā ahīva

Tā nomierinošā sajūta, kas piemīt dabai pat pašās šķietami svešākajās vietās, lobīja nost kārtu pēc kārtas – aizkaitinājumu, nogurumu un dusmas. Kad dubļi padevās domkrata spēka priekšā un izdevās noņemt riteni, sākās viegls lietutiņš. Elizabete paslēpās zem ceļa malā augošas vientuļas kļavas un smaidīja. Es arī smaidīju, jo daba bija mani pieveikusi. Viņas lamatas bija precīzi nostrādājušas, liekot mums apstāties, atvilkt elpu un nedomāt. Tikai redzēt, dzirdēt un just.

Nomainījuši riepu, turpinājām ceļu un devāmies uz 1989. gadā pamesto kodolraķešu bāzi, kura atrodas turpat netālu no Vilku ezera. Uz šo tūrisma objektu norāda zīme – kas nav nemaz tik bieža parādība. Mežu izrūtojis celiņu režģis, un tas ir piekaisīts ar dažādiem bunkuriem, angāriem un raķešu palaišanas laukumiem. Daļu no ēkām ir aizņēmusi vietējā kokzāģētava, neļaujot šai vietai palikt pavisam neapdzīvotai. Tāpat šo vietu apdzīvo kāds kungs vai, pareizāk sakot, viņa galva, kurai te ir pašai savs laukums. Ierakstiet gūglē «Zeltiņu raķešu bāze», starp attēliem dominēs 3,5 metrus augstā Vladimira Iļiča Ļeņina akmens galva, uz kuras fona cilvēki jogo, repo un drifto ar BMW.

FOTO: no privātā ahīva

Ļeņins meža biezoknī ir atradis savu vietu un kļuvis populārāks, un, iespējams, arī ieredzētāks nekā savā kādreizējā mājvietā – Alūksnes centrālajā laukumā.

Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams arī sociālajos tīklos – «Facebook» un «Instagram».

Uz augšu