Mana ceļabiedre devās tvert strauji aizejošās vasaras pēdējos malkus, fotografējot ziedus, taureņus un gulbju ģimenīti, kurā bija četri krietni paaugušies, bet vēl pelēki gulbēni. Viņa bija sajūsmā par šo necerēto iespēju apstāties un baudīt. Mašīnu bijām nopirkuši pirms 3 nedēļām, tāpēc viss, kas saistīts ar riepas maiņu, bija gluži jauns. Neskatoties uz eļļas traipiem, dubļu un odu līķu notašķītām drēbēm, atmiņas par šo vietu ir palikušas īpaši patīkamas.
Tā nomierinošā sajūta, kas piemīt dabai pat pašās šķietami svešākajās vietās, lobīja nost kārtu pēc kārtas – aizkaitinājumu, nogurumu un dusmas. Kad dubļi padevās domkrata spēka priekšā un izdevās noņemt riteni, sākās viegls lietutiņš. Elizabete paslēpās zem ceļa malā augošas vientuļas kļavas un smaidīja. Es arī smaidīju, jo daba bija mani pieveikusi. Viņas lamatas bija precīzi nostrādājušas, liekot mums apstāties, atvilkt elpu un nedomāt. Tikai redzēt, dzirdēt un just.
Nomainījuši riepu, turpinājām ceļu un devāmies uz 1989. gadā pamesto kodolraķešu bāzi, kura atrodas turpat netālu no Vilku ezera. Uz šo tūrisma objektu norāda zīme – kas nav nemaz tik bieža parādība. Mežu izrūtojis celiņu režģis, un tas ir piekaisīts ar dažādiem bunkuriem, angāriem un raķešu palaišanas laukumiem. Daļu no ēkām ir aizņēmusi vietējā kokzāģētava, neļaujot šai vietai palikt pavisam neapdzīvotai. Tāpat šo vietu apdzīvo kāds kungs vai, pareizāk sakot, viņa galva, kurai te ir pašai savs laukums. Ierakstiet gūglē «Zeltiņu raķešu bāze», starp attēliem dominēs 3,5 metrus augstā Vladimira Iļiča Ļeņina akmens galva, uz kuras fona cilvēki jogo, repo un drifto ar BMW.
Ļeņins meža biezoknī ir atradis savu vietu un kļuvis populārāks, un, iespējams, arī ieredzētāks nekā savā kādreizējā mājvietā – Alūksnes centrālajā laukumā.
Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams arī sociālajos tīklos – «Facebook» un «Instagram».
