100 dabas brīnumi: #54 Zudusī klintaine

FOTO: No privātā arhīva

Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, «25 Wolves» komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.

Mēs jau agrāk esam rakstījuši par dabas objektiem, kurus laika gaitā ir skārušas cilvēku, bieži vien saimnieciski motivētas rīcības, izraisītas pārmaiņas. Spilgtākie piemēri ir ceļu būves vajadzībām sasmalcinātās Kaltenes kalvas, uzspridzinātais Riežupes ūdenskritums, no kura tika iegūts niecīgs kaļķa daudzums, vai notetovētus hipsterus atgādinošais Sietiņiezis un Gūtmaņa ala. Tomēr Latvijā ir vieta, kura kopš 1965. gada ir pārvērtusies līdz nepazīšanai, un tā ir Daugavas senleja posmā no Pļaviņām līdz Koknesei. Neapšaubāmi ikviena HES izbūve būtiski ietekmē vidi un ainavu, tomēr no ainaviskā un simboliskā skatupunkta tieši Pļaviņu HES uzpludinājums minētajā posmā atstāja vistraģiskākās sekas.

Daudzu gadu garumā mūsu ģimenes iknedēļas brauciens no Rīgas uz Subati un atpakaļ locījās līdzi Daugavai, garām trijiem HES, cauri garlaicīgām pilsētām līdz pat Krustpilij, kur mēs pārcēlāmies pāri Daugavai un pazudām mežos. Pa retam – reizēs, kad tēva bērnudienu nostalģija uzvarēja bailes nolauzt riteņus uz tolaik vēl bēdīgā stāvoklī esošā Sērenes–Jēkabpils ceļa – mēs Aizkrauklē pārcēlāmies pāri Daugavai un līdz Jēkabpilij nokļuvām pa upes kreiso krastu. Šajās reizēs, kā jau tas bērniem gadās, mēs simto reizi klausījāmies stāstu par Staburagu. Par tā grandiozajiem izmēriem, par to, kā tēvs pāri krācēm braucis ar laivām, un par to, kā visa skola šņukstēdama ieradusies pie klints atvadīties. Man, vēl mazam bērnam esot, šādi stāsti neatstāja nekādu iespaidu, jo tēvs stāstīja vienu, bet acis rādīja lielu un plašu Daugavu, kurā nebija klinšu, strauju krāču vai augstu ūdenskritumu.

Vēl no tiem braucieniem atceros mazās dīvainās saliņas starp Klintaini un Pļaviņām, kurām līdzīgas neesmu redzējis nekur citur Daugavā. Tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka viena no šīm saliņām ir varenā Oliņkalna virsotne, kura kādreiz pacēlās augstu virs Daugavas. Kalna nogāzē esošā Andreja klints līdzās Staburagam bija iespaidīgākais Daugavas dolomīta atsegums un sava veida Latvijas klinšu kāpšanas meka. Starp citu, šajās dienās ss.lv ir atrodams sludinājums, kurā šī 350 metrus garā un 130 metrus platā sala ir nopērkama. Savukārt līdzās esošajā Klintainē par klintīm atgādina vairs tikai nosaukums, jo te Daugavā iespējams iebrist tik viegli kā rudzu laukā, savukārt vēl pagājušā gadsimta vidū šāda iecere varētu beigties ar kritienu no pārdesmit metrus augstās Kraukļa klints.

Tiesa gan, Klintaine nav palikusi pavisam bešā, jo te meklējams neliels, bet skaists Klintaines dzirnavu ūdenskritums, kā arī tās pašas upītes sausgultne ar nepiesātināmo ūdensrijēju. Dienā, kad esam ieradušies, ūdensrijējs nav pārāk fotogēnisks, turklāt atšķirībā no netālu esošā Korkuļu ūdensrijēja tajā diemžēl nevar novērot ūdens nozušanu pazemē. Laikā pirms Daugavas uzpludināšanas ūdensrijējā pazudušo upīti bija iespējams atkal satikt Daugavas krastā, kur tā sparīgi pievienojās likteņupei ceļā uz jūru. Godīgi sakot, krietni interesantāks un ainaviskāks ir Klintaines karjers, kuram iespējams apbraukt pa šauru zemes josliņu, kas to nošķir no Daugavas, un ar mašīnu ir iespējams izbaudīt mazliet no bezceļu repertuāra.

Pļaviņu HES uzpludinājums ir laupījis daudzus ūdenskritumus, tomēr vienam ir izdevies izvairīties no šāda likteņa, un tas ir Pļaviņās esošais Skanstupītes ūdenskritums. Savu nosaukumu tas ir ieguvis, pateicoties Zviedru skanstij, kas 17. gadsimtā atradusies stratēģiski nozīmīgajā Polijas, Zviedrijas un Kurzemes hercogistes robežu satekas vietā. Ūdenskritums nav no iespaidīgākajiem (ja vien kaut ko pēc Pļaviņu HES izbūves Latvijas dabā vispār var nosaukt par patiesi iespaidīgu), bet tam ir trīs izteiksmīgas kāplītes un, nonākot pie tā, gribas apsēsties un mierīgi pavērot. Te gribas pasēdēt un padomāt par ūdenskritumiem, kuros ūdens vairs nekrīt, par krācēm, kuras klusē, un par klintīm, kuras apaug ar dūņām.

Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams arī sociālajos tīklos:

«Facebook»

«Instagram»

Mājaslapā

Uz augšu