Vēl no tiem braucieniem atceros mazās dīvainās saliņas starp Klintaini un Pļaviņām, kurām līdzīgas neesmu redzējis nekur citur Daugavā. Tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka viena no šīm saliņām ir varenā Oliņkalna virsotne, kura kādreiz pacēlās augstu virs Daugavas. Kalna nogāzē esošā Andreja klints līdzās Staburagam bija iespaidīgākais Daugavas dolomīta atsegums un sava veida Latvijas klinšu kāpšanas meka. Starp citu, šajās dienās ss.lv ir atrodams sludinājums, kurā šī 350 metrus garā un 130 metrus platā sala ir nopērkama. Savukārt līdzās esošajā Klintainē par klintīm atgādina vairs tikai nosaukums, jo te Daugavā iespējams iebrist tik viegli kā rudzu laukā, savukārt vēl pagājušā gadsimta vidū šāda iecere varētu beigties ar kritienu no pārdesmit metrus augstās Kraukļa klints.
Tiesa gan, Klintaine nav palikusi pavisam bešā, jo te meklējams neliels, bet skaists Klintaines dzirnavu ūdenskritums, kā arī tās pašas upītes sausgultne ar nepiesātināmo ūdensrijēju. Dienā, kad esam ieradušies, ūdensrijējs nav pārāk fotogēnisks, turklāt atšķirībā no netālu esošā Korkuļu ūdensrijēja tajā diemžēl nevar novērot ūdens nozušanu pazemē. Laikā pirms Daugavas uzpludināšanas ūdensrijējā pazudušo upīti bija iespējams atkal satikt Daugavas krastā, kur tā sparīgi pievienojās likteņupei ceļā uz jūru. Godīgi sakot, krietni interesantāks un ainaviskāks ir Klintaines karjers, kuram iespējams apbraukt pa šauru zemes josliņu, kas to nošķir no Daugavas, un ar mašīnu ir iespējams izbaudīt mazliet no bezceļu repertuāra.
Pļaviņu HES uzpludinājums ir laupījis daudzus ūdenskritumus, tomēr vienam ir izdevies izvairīties no šāda likteņa, un tas ir Pļaviņās esošais Skanstupītes ūdenskritums. Savu nosaukumu tas ir ieguvis, pateicoties Zviedru skanstij, kas 17. gadsimtā atradusies stratēģiski nozīmīgajā Polijas, Zviedrijas un Kurzemes hercogistes robežu satekas vietā. Ūdenskritums nav no iespaidīgākajiem (ja vien kaut ko pēc Pļaviņu HES izbūves Latvijas dabā vispār var nosaukt par patiesi iespaidīgu), bet tam ir trīs izteiksmīgas kāplītes un, nonākot pie tā, gribas apsēsties un mierīgi pavērot. Te gribas pasēdēt un padomāt par ūdenskritumiem, kuros ūdens vairs nekrīt, par krācēm, kuras klusē, un par klintīm, kuras apaug ar dūņām.
Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams arī sociālajos tīklos: