Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8638041t1h2915.jpg)
Logi ir mājokļa acis, saka sena tautas paruna. Ar šīm acīm mēs uzlūkojam apkārtējo pasauli, protams, ja esam mājās. Otra iespēja ir garāmgājēja privilēģija, kas tiesa gan, visos laikos uzskatīta par nepieklājīgu- tā ir anonīmā iespēja ielūkoties mājokļa acīs, varbūt kaut ko tur saskatīt un traukties tālāk.
Patiesībā alegoriskais salīdzinājums par cilvēka un mājokļa acīm manuprāt ir īsti vietā. Šajā līdzībā darbojas vēl kāda sakarība, kas šo tēlaino teoriju padara jo stiprāku, un proti, ja vien būtu iespējams mēs ne katram cilvēkam ļautu ieskatīties savās acīs, gluži tāpat kā savā mājoklī. Lai pasargātu sevi no nevēlamas saskarsmes mēs bieži vai nu novēršam skatienu, vai arī aizveram acis pavisam. Te darbojas vēl viena līdzība, savu mājās dzīvi mēs norobežojam gluži tāpat vienkārši aizvelkot aizkarus vai arī aizverot slēģus. Mēģināsim ielūkoties pašu slēģu vēsturē.
Pirmslēģis- briežāda
Izrādās, ka slēģi ir bijuši paši pirmie loga sabiedrotie vēl labu laiciņu pirms tos aizklāja stikls. Droši vien mērenākajās klimata joslās pirmie zemes iemītnieki savas alas aizklāja ar zvērādām, lai tādejādi saglabātu pavarda izplatīto siltumu, kas domājams tolaik bija primārais aizsega uzdevums. Mūsdienās slēģi vairāk kalpo drošībai un parasti ar tiem ir aprīkoti māju pirmie stāvi. Turpretī siltajās zemēs ar slēģiem mēdz aprīkot visus nama stāvus un tur to pirmuzdevums ir pasargāt iedzīvotājus no kartstās pēcpusdienas svelmes.
Vēsture klusē
![\"\"](\"http://www.apollo.lv/upload/2003-10-21/414/s01-130.jpg\") |
| Alksnāja ielā Foto: Vita Banga |
Izsekot līdzi loga un slēģa vēsturei nav viegls uzdevums. Ziņas par šīm mājokļa būvdetaļām ir visai skopas. Tam par iemeslu ir vairāki aspekti. Pirmkārt vēstures pieminekļu aizsardzība ir samērā jauns
pasākums
– knapi ja divsimts gadi, otrkārt arhitektūras pētījumi esošajā koka apbūvē ļauj ieskatīties tikai pēdējo gadsimtu liecībās. Turpretī arheoloģiskie atradumi šajā jomā ir daži atsevišķi gadījumi, kas ne vienmēr sniedz atbildes uz vajadzīgajiem jautājumiem.
Mēs zinām maz, pavisam maz…
Daži Rīgas arheoloģiskajos izrakumos atrastie logailu elementi nesniedz īpaši daudz ziņu. Lielākoties tie raksturo primitīvāko ailas veidu- bez malu konstruktīvas apdares, raksta arhitekts Pēteris Blūms grāmatā Koka Rīga. Senāko logailu aizdarei izmantoja aizbīdāmu slēģi, jo stikls bija pārāk dārgs prieks. Tas zaigoja turīgāko tirgotāju un augstmaņu namu logos. Pēc vēsturnieka Alberta Caunes domām, logu stiklojums rīdzinieku mājokļos plašāk ieviesās tikai ap 15. gadsimtu. Tomēr skaidrs ir tas, ka pārsvarā te runa par mūra namiem kurus, kā jau minēts cēla un varēja atļauties turīgākie pilsoņi. Turpretī 16. gadsimtā verami stikla logi ar virām un krampjiem esot bijis labs kara laupījums. Līdz pat 17. gadsimtam Ārrīgas koka mājām logi bijuši ar nelielām vērtnēm, kas gan reti bijušas veramas un iestiklotas, biežāk tās aizklātas ar pergamentu (arī samērā dārgs materiāls! -aut.), audumu, eļļainu papīru, plānām vizlas plāksnītēm vai vienkārši aiztaisāmas ar koka slēģi. Tikai 17. gadsimtā par ikdienišķiem kļūst verami logi ar stiklojumu svina dzīslās.
P.S.
![\"\"](\"http://www.apollo.lv/upload/2003-10-21/414/s02-130.jpg\") |