Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ziemeļvalstu festivāla, kurš notiks no 12. līdz 18. septembrim, ietvaros būs skatāma pasaulslavenā dāņu kinorežisora Larsa fon Trīra šā gada Kannu kinofestivāla lielākā sensācija — filma «Dogvilla».
Larsa fon Trīra vārds kino vēsturē iegājis ar 1995. gadā viņa un domubiedru parakstīto «Dogmu 95». Apgalvojot, ka līdz ar jauno tehnoloģiju straujo attīstību drīz katrs pats varēs taisīt savu kino, dogmisti paziņoja, ka «jādara gals buržuāziski romantiskajam kino, kas slavina individuālismu». Fon Trīrs diktēja noteikumus, kurus pats vēlāk pārkāpa. Tie noteica, ka filmējot drīkst izmantot tikai rokas kameras, tikai dabīgo gaismu, nedrīkst izmantot dažādas operatordarba palīgierīces utt.
Šos noteikumus Larss fon Trīrs ievēroja tikai vienā savā filmā («Idioti»). Godalgotajās filmās «Šķeļot viļņus» un «Dejotāja tumsā» režisors pieturējās tikai dažiem no tiem. Taču likumi ir domāti, lai tos pārkāptu, un diez vai Larsa fon Trīra vārds tik lieliem burtiem ierakstītos kino vēsturē, ja viņš pie tiem būtu ietiepīgi turējies. Trīrs atrodas mūžīgos jaunu kino izteiksmes veidu meklējumos un turēties pie paša izdomātiem likumiem, nozīmētu stagnāciju un mīņāšanos uz vietas.
Larsa fon Trīra darbi ietilpst amplitūdā no avangarda līdz klasisko žanru savdabīgai interpretācijai. Viņam patīk strādāt ar triloģijām. Starptautisku ievērību Trīrs ieguva ar savu pirmo triloģiju «Eiropa», kurā ietilpa trīs filmas — «The Elements Of Crime»(1984), «Epidemic» (1987) un Europa (Zentropa) (1991), kurās viņš izgaismoja Eiropas tumšās puses, dažādi eksperimentējot ar filmas veidošanas līdzekļiem.
Otrā triloģija, kuras tapšanā režisors iedvesmu smēlās no kādas savas bērnības dienu bērnu grāmatiņas par meitenīti, kas vienmēr gatava upurēties , lai palīdzētu citiem, saucās «Zelta sirds triloģija». Tajā ietilpa «Šķeļot viļņus»(1996), «Idioti»(1998) un «Dejotāja tumsā» (2000).
«Dogvilla» ir Larsa fon Trīra trešās triloģijas ar nosaukumu «ASV» pirmā filma (otrā filma sauksies «Manderleja» («Manderlay»). Uzņemt filmas par ASV, kur pats režisors nekad mūžā nav bijis, pamudināja daudzu kinokritiķu purpināšana pēc «Dejotājas tumsā» noskatīšanās. Tā kā šīs filmas darbības vieta ir Amerika, kritiķiem nebija pieņemami, ka to filmējis cilvēks, kurš nekad nav redzējis šo valsti «dzīvajā\". Trīrs uz to atbildēja, ka diezin vai «Kasablankas» veidotāji jelkad redzējuši Kasablanku un turpina taisīt filmas par ASV.
Dogvilla ir režisora fantāzijas radīts ciematiņš Amerikā Lielās ekonomiskās depresijas laikā (1929. gadā). Šajā ciematiņā tad arī ieklīst filmas galvenā varone Greisa (Nikola Kidmena), kura slēpjas no vajātājiem — gangsteriem. Viņu paslēpj Dogvillas jaunais dzejnieks un runas vīrs Toms (Pols Betanijs). Pateicoties runas dotībām, viņam izdodas pierunāt mazpilsētiņas iedzīvotājus paslēpt Greisu. Kā samaksu par drošo paslēptuvi Greisai jāstrādā dažādi darbi, viņa ir bērnu aukle, skolotāja, invalīdes kopēja, dārzniece utt.
Pamazām veidojas draudzīgas attiecības starp Greisu un ciematiņa iedzīvotājiem, līdztekus spēcīgām jūtām starp Greisu un Tomu. Taču drīz ciematā ierodas policija, paziņojot, ka Greisa tiek meklēta par vairāku banku aplaupīšanu. Kaut arī ciematiņa iedzīvotāji saprot, ka tas ir tikai gangsteru «triks», lai piekļūtu Greisai, viņu attieksme pret šo sievieti mainās un drīz vien pāraug klajā naidā un nicināšanā. Greisa tiek dažādi pazemota un izsmieta. Dogvillas iedzīvotāji atklāj savu īsto seju. Labāk gan viņi to nebūtu darījuši, jo iznākums ir pārsteidzošs un šausminošs…
Šī stilizētā filma uzņemta, izmantojot minimālas teātra dekorācijas, Dogvillas aprises ar krītu uzšņāptas uz milzīgas skatuves grīdas, durvju aizvēršana un atvēršana, klauvēšana pie durvīm tiek imitētas. Larss fon Trīrs apgalvo, ka uz šo eksperimentu — filmēt teātra žanrā — viņu pamudinājušas TV izrādītā teātra klasika, piemēram, Royal Shakespeare Company izrāde «Nicholas Nickleby», kas parādījās 70tajos gados.
Te redzama arī Bertolta Brehta vienkāršā teātra ietekme. Trīrs nenoliedz, ka ietekmējies no Bertolta Brehta un Kurta Veila «Trīsgrašu operas». Dziesma «Pirate Penny» šajā izrādē arī runā par atriebes tēmu. Trīrs, protams, nav vienīgais, kurš veicis šādu eksperimentu, pagājušajā gadā Eiropas filmu festivāla ietvaros Rīgā bija iespēja skatīt Benuā Žako filmu «Viltus kalpone», kuras darbība norisinājās uz tukšas skatuves, bet filmas smagumu iznesa lieliskie aktieri (I. Ipēra, S. Kiberlēna, M. Amalriks).
Fon Trīrs atkal ir pārkāpis un nojaucis robežas. Ja «Dejotāja tumsā\" 2000. gadā bija «anti-mūzikls», tad «Dogvillu» var uzskatīt par «anti-filmu», pret ko pats režisors gan iebilst. Filmā, kuras garums ir gandrīz trīs stundas, vērojamas arī citas ietekmes. Nikolas Kidmenas galvenajā varonē saskatāmas Hičkoka filmu blondo sieviešu tēli.
Mēdz uzskatīt, ka Trīrs nīst sievietes, jo gan savās filmās, gan uzņemšanas laukumā liek tām ciest neiedomājamas mokas (Betija no «Šķeļot viļņus», Zelma no «Dejotājas tumsā»). Režisors apgalvo pretējo, proti, ka viņam ir ļoti viegli strādāt ar sievietēm, problēmas sagādājot vīrieši. Varbūt tāpēc savā pēdējā filmā režisors Greisai beidzot ļāvis atriebties par savu iepriekšējo filmu sieviešu kārtas varoņu smagajiem likteņiem.
«Dogvillā» savākts izcils aktieransamblis. Nikolas Kidmenas tēlojums ir pārsteidzošs. Arī Pols Betanijs Toma lomā ir izcils, taču šie izcilie tēlojumi nebūtu iespējami bez lieliska otrā plāna aktieru piespēles (te ir gan Hloje Sevegņī, gan mūžīgais dīvainis Džeremijs Deiviss un citi).
Larss fon Trīrs izmanto rokas kameru, taču tas ir arī gandrīz vienīgais, kas palicis pāri no Dogmas — te ir gan šaušanās, gan ieroči, gan mākslīgais apgaismojums, gan filmēšana telpās, mākslīgā vidē.
Atriebes un piedošanas tēmas, mūsu dvēseļu tumšākie nostūri, ko ar cilvēkiem dara vara un vai piedošana vispār nepieciešama — tās ir tēmas, kuras ar ietrenētu ķirurga roku uzšķērž režisors. Daudzi kinokritiķi Dogvillā saskatījuši ASV tēlu. Fon Trīrs nesaka ne jā ne nē. «Manā jaunībā es piedalījos demonstrācijās pret Pasaules Banku un karu Vjetnamā, mēs metām akmeņus uz vēstniecībām…nu labi, uz vienu vēstniecību…Tagad es vairs akmeņus nemetu, es tikai zobojos. Kad biju mazs, sapratu, ka tad, ja tu esi stiprs, tev jābūt arī taisnīgam un labam. Es to neredzu šodienas Amerikas tēlā\". Secinājumus izdariet paši.
Pirmā triloģijas «ASV» daļa ir «nostrādājusi». Atliek vien gaidīt, ar ko Larss fon Trīrs mūs pārsteigs nākamajā triloģijas daļā.