Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tēma par latviešu izceļošanu no Latvijas joprojām ir aktuāla. Nesen kā rimušas kaislības ap Sandra Jūras debiju «Atrasts Amerikā», tagad šai slavinātajai filmai seko tāda kā otrā sērija — režisores Ievas Salmanes Jura Podnieka studijā veidotā «Sprīdītis Amerikā jeb Does It Look Like Happiness?».
Tiem, kas to vēl nav pamanījuši, jāpiebilst, ka filma nebūt nenāk viena. Tikai tagad sagaidīts vērienīgā projekta «Sprīdītis Amerikā jeb Does It Look Like Happiness» noslēdzošais posms — dokumentālā filma ar tādu pašu nosaukumu. Vispirms projekta ietvaros interesentiem bija iespēja «Sapņu fabrikā» pusotru mēnesi skatīt fotoizstādi par izceļojušo cilvēku likteņiem, ikdienu, sapņiem un realitāti. Apmeklētāju skaits bija ļoti liels, tas pārsniedza divus tūkstošus.
Projekta vadītāja ir Ieva Salmane, fotogrāfs un operators Māris Ločmelis. Projekta autori trīs mēnešus apceļojuši dažādas ASV pilsētas latviešu meklējumos un pat atraduši vienu meiteni no Sandra Jūras filmas «Atrasts Amerikā». Ko tad īsti vēl viņi tur atraduši, kā tas viss izskatās, to no 24. oktobra varēsiet vērot Kinogalerijā.
Filmas stils atšķiras no Sandra Jūras «Atrasts Amerikā». Varoņu dzīvesstāsti bagātīgi papildināti ar dažādiem ASV pilsētu skatiem dažbrīd pat ļoti interesantā rakursā. Ja Sandra Jūras filma tika veidota kā fotoalbums, kurā ne tikai ieskicējas filmas varoņu portretējumi, bet par uzskates materiālu kalpo arī skolēnu sacerējumi, tad Ievas Salmanes filmā varoņus piesaka tikai aizkadra balss. Pietrūkst vienojošā motīva, kas filmā «Atrasts Amerikā» bija nebeidzamais līkloču ceļojums augšup pa kāpnēm. Līdz ar to varoņu portreti šķiet tādi kā sadrūzmējušies cits citam virsū.
Neko būtiski jaunu par jauniešiem Amerikā jau redzētajam Sandra Jūras materiālam Ievas Salmanes filma nepiebilst. Visi filmas varoņi runā vienu un to pašu — «jā, mums te ir nauda, mums ir darbs četrpadsmit stundu dienā, taču pietrūkst māju, kurās atgriezties tomēr nevēlamies.» Pieņemu, ka filmai būs līdzīgi panākumi, kā «Atrasts Amerikā» un fotoizstādei «Sapņu fabrikā». Acīmredzot tautai šī tēma ir aktuāla un no tās vēl neesam noguruši, jo visapkārt dzird runājam, ka te viens, te otrs atkal kaut kur aizbraucis naudas meklējumos.
Par mākslinieciskām kvalitātēm un kinematogrāfiskiem smalkumiem šoreiz nerunāsim. Filmu paredzēts rādīt skolās kā uzskates materiālu, tāpēc pārlieku augstas prasības tai būtu muļķīgi uzstādīt.
Pārsteidz vienīgi attēla sliktā kvalitāte. Mazliet neiederīgas šķiet arī Harija Spanovska dziesmas, taču tas ir tikai mans subjektīvais spriedums un pieņemu, ka ir simti, kas domā citādi.
Nenoliedzami, projekta autoru darbs bijis nežēlīgs. Ja no simts stundu safilmētā materiāla jāizvēlas piecdesmit minūtes, varat iedomāties, ko tas nozīmē režisoram.
Kaut arī filmas nosaukums vien jau liek domāt, ka nekāda īstā laime autoruprāt tur, svešumā atrodama nav, secinājumus katrs var izdarīt pats. Priecē tas, ka Ieva Salmane, atšķirībā no Sandra Jūras, izvēlējusies dažādu profesiju pārstāvjus, nevis tikai oficiantus un bārmeņus. Diemžēl viegli ieskicētie varoņu tēli nesniedz dziļāku priekšstatu par viņu dzīvi un ikdienu — vai nu tādēļ, ka par maz laika, vai tādēļ, ka «sprīdīšu» tik daudz. Tā īsti tomēr nav skaidrs — vai Amerika latviešu sprīdīšiem ir tikai «purvs, kur nauda žāvējas» vai piedevām vēl arī lielais sliktais Lutausis, kas savācis sev apēšanai latvju bērnus. Diemžēl pēc sprīdīšu stabules šis Lutausis diezin vai jelkad dancos. Ar to arī jāsamierinās gan tur jau esošajiem, gan tiem, kas vēl turp doties tikai gatavojas.