Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Virtuālā Latvija Hanoverē

27.03.2001. Braucot uz šotrešdien noslēdzošos gadskārtējo informācijas un tamlīdzīgo tehnoloģiju izstādi “CeBIT” Vācijas pilsētā Hanoverē, nodomi man bija vairāki, taču viens no tiem neapšaubāmi bija – atrast brīvu stundiņu, lai no malas apskatītos, ko tad šajā kontaktu dibināšanai, partneru un produkcijas noņēmēju meklēšanai tik svarīgajā starptautiskajā forumā spēj piedāvāt dzimtās zemes kompānijas. Par to, ka piedāvājumam ir jābūt, turklāt vēl bezgala nopietnam un pārliecinošam, šaubām it kā nevajadzēja rasties – galu galā parādiet man kaut pāris mūsu valsts augstākās amatpersonas, kuras vēl nebūtu paspējušas izteikties par savām Latvijas nākotnes vīzijām, kas viennozīmīgi esot saistāmas ar augstajām, informācijas un tamlīdzīgām tehnoloģijām. Un kur nu vēl neskaitāmās intelektuāļu asociācijas, par Latvijas nākotni norūpējušās sabiedriskās organizācijas, e-Latviju, e-ekonomikas, e-pārvaldes un tamlīdzīgās valstiskās programmas, ministrijas (pirmām kārtām, protams, ārlietu resors), kā arī Latvijas Institūts, kurš taču beidzot esot sācis reālu darbu pie Latvijas tēla veidošanas, - jā, kur gan vēl citur būtu bijis vajadzīgs visu šo bezgala nopietno “rīcības cilvēku” un “rīcības struktūru” vienots atbalsts, ja ne tieši šajā forumā. Pateicoties Latvijas presei, man bija pietiekams priekšstats par to, kādas pašmāju firmas ir izlēmušas startēt ar saviem piedāvājumiem un produktiem, - un paldies par to cienītajiem medijiem, jo kuslā stendiņa izstādes 6. paviljona stūrī un tikpat nožēlojamā stenda 9. paviljonā nomalē atrašanai bija vajadzīga īpaša neatlaidība un prāva veiksmes porcija. Kā izrādījās jau prombraukšanas dienā, neatlaidības un veiksmes nebija pieticis arī daudziem Latvijas pārstāvjiem, kuriem labākajā gadījumā bija izdevies uziet vienu no abiem dzimtās zemes kompāniju stendiem. Un brīnīties tur nebūt nav par ko: nemaz nerunājot par tādu “vipendrjožu” kā, teiksim, nacionālās tehnoloģiju nozares slavināšanu reklāmās (ko nebūt ne tik dārgi izmaksājošajā izstādes ikdienas žurnālā izmantoja ne tikai tādi Latvijas lieluma punduri kā Izraēla, bet pat dažādas Ziemeļīrijas un Pakistānas), Latvijas kompānijas un pārējie valsts tēla veidotāji – plānā galdiņa urbēji nebija parūpējušies pat par to, lai visas izstādē piedalošās Latvijas firmas būtu iekļautas “CeBIT” katalogā. Neņemos spriest, cik ievērības cienīgi citvalstu kolēģiem varēja šķist Latvijas kompāniju piedāvātie rūteri, videonovērošanas sistēmas, “tumbas” un datorpeļu paliktnīši no dabiskās ādas, toties pilnīgi skaidrs bija kas cits – arī ļoti labām mantām nepieciešami cilvēki, kas tās ne tikai vēlas, bet arī māk pārdot. Vai to ir iespējams izdarīt, slēpjoties pa paviljonu kaktiem, ar interesentiem sazinoties lauzītā vācu-angļu-krievu dialektā, turklāt vēl aizdomīgi skatoties uz katru apmeklētāju, kurš stendā meklē pēc kāda līdzpaķerama bukleta vai prospekta (kas turklāt vēl viennozīmīgi lika domāt, ka poligrāfijas iespējas Latvijā joprojām ir palikušas, teiksim, 70. gadu līmenī un ka mūsu izcilās pasaules tirgos startējošās kompānijas par tādiem ļaudīm kā bukletu mākslinieki un dizaineri nav pat dzirdējušas)? Nez vai. Tiesa, varbūt tā arī labāk, jo citādi nabaga “sakontaktētais” ārzemnieks, atbraucis uz eksotisko Latviju, sadomātu Rīgā orientēties pēc vecpilsētas torņu un augstāko celtņu attēla, kas atrodams uz izstādē tāpat iegūstamā Latvijas Attīstības aģentūras bukleta vāka. Rezultāts, ņemot vērā, maigi izsakoties, īpatno attēlā redzamo objektu izvietojumu, varētu būt arī traģisks...