Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja kāds jums par lielveikalu kļuvušā gastronomā, glupi smaidot, prasītā desas luņķa vietā cenšas iemānīt sieru, tad var noprast, ka šim kādam, iespējams, viss nav kārtībā ar valsts valodas zināšanām. Nu labi, nav jau grūti prasīto pārtulkot krieviski, jo kaimiņzemes valodiņu daudzo gadu gaitā mēs kaut kā tomēr esam apguvuši. Bet, ja šis «kāds» līdzīgā manierē cenšas darboties tik lielā pašvaldībā, kāda ir Rīgas dome, tad gan izraisās pārdomas. Šobrīd diezgan smieklīgi izskatās Valsts valodas centra centieni piedabūt uz atkārtotu valodas prasmes pārbaudi sešus kreiso politisko spēku bloka deputātus Rīgas domē, jo pārbaudāmie šiem centieniem slaidi uzspļauj. No ievēlētajiem 60 galvaspilsētas tautas kalpiem desmitajai daļai (precīzāk - deputātiem Sergejam Zaļetajevam, Genādijam Kotovam, Vladimiram Buzajevam, Oļegam Šipcovam, Ivanam Ivanovam un Mihailam Gavrilovam) ir acīm redzamas un ausīm dzirdamas problēmas izskaidroties ar viņu ievēlējušās valsts pilsoņiem attiecīgās valsts valodā, taču pretsparam tiek demonstrēts papīrs, kas apgalvo, ka minēto kungu valsts valodas prasme esot pietiekami augstā līmenī. Protams, uz atkārtotu valsts valodas prasmes pārbaudi minēto sešnieku vairs nav iespējams pierunāt, jo suns zina, ko ēdis, - atliek tikai ieklausīties Pilsētas īpašuma un privatizācijas lietu komitejas vadoņa S. Zaļetajeva runas mokās, ziņojot par savā komitejā akceptēto lēmumprojektu, lai saprastu, ka šis gaišās nākotnes cēlājs labākajā gadījumā latviski spētu vien daudzmaz sakarīgi informēt par savu dzimšanas vietu. Protams, diez vai šajā gadījumā vajadzētu slīgt nacionālisma mazvērtības kompleksos, cenšoties iegalvot, ka mēs visus piespiedīsim iemācīties mīlēt runāt latviski, taču viens gan ir skaidrs. Ja desas luņķa pārdevējai bijušajā gastronomā vājības valsts valodas zināšanās vēl būtu daudzmaz piedodamas, tad Rīgu un arī visu valsti reprezentējošās amatpersonas, kas latviski spēj tikai ar akcentu pateikt «labdien» un «sveiki», gan nevajadzētu valdošajām institūcijām laist lielgabala šāviena attālumā. Taču ne jau par to šis stāsts. Valsts valodas centra darbība šobrīd atgādina vecum veco parunu par zagļa bļāvieniem zagli ķerot. Skaidrs, ka domnieki nav savus valsts valodas atestācijas dokumentus viltojuši, tātad kāds no centra darbiniekiem ir šiem vīriem izsniedzis valodas prasmes apliecības. Vai nu šim darbonim pašam ir problēmas ar latviešu mēles pārzināšanu, vai arī viņa galda atvilktnē pēkšņi būtu iespējams rast nez no kurienes uzradušos dolāru, latu vai arī krievu rubļu žūksnīti? Šķiet, tieši to šobrīd vajadzētu papētīt, nevis censties uz paklāja izsaukt reiz jau indulgenci latviešu valodas neprasmei saņēmušos domes deputātus, kas savos krēslos tikuši ar konkrētas rīdzinieku daļas atbalstu un Valsts valodas centra darboņu vieglas rokas parakstītiem papīriem. Ja jau šāda centra darbības spējas ir tik ierobežotas, tad varbūt aizmirst visas valsts valodas likuma normas un dot iespēju ieņemt vadošus amatus arī tādiem cilvēkiem, kas latviski to vien spēj, kā uzvilkt trīs krustiņus parakstam? Te jau ir tā latviešu nelaime, ka mēs cenšamies saukt pie kārtības cittautiešus, bet mūs nodod savējie. Skumji, bet fakts.