Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/24/11310799t1h4f39.jpg)
Pēc sabiedrības uzmanības centrā pavadīta pusgadsimta Kastro negrasās atteikties no nenogurdināma revolucionāra lomas, lai cīnītos par vienlīdzību vienā no pēdējām piecām komunistiskajām valstīm.
Taču pagājušajā gadā Kastro ir saskāries ar iekšēju opozīciju, kas pieprasa demokrātiskas reformas, ko rada neapmierinātība ar hroniskajām ekonomiskajām grūtībām, ar ko Kuba saskaras kopš PSRS sabrukuma.
Cukurniedru raža šogad bija sliktākā kopš trīsdesmitajiem gadiem un strauji sarukušas ārvalstu investīcijas.
Viņa vienpartijas valdība saskaras ar aizvien pieaugošo starptautisko izolāciju un nosodījumu par 75 disidentu ieslodzīšanu martā.
Kopš jūnija Kastro sastrīdējies ar ES, kas ir nabadzīgās Kubas lielākais tirdzniecības un investīciju partneris un galvenais avots tūrisma industrijā.
Pēc Briseles uzliktajām diplomātiskajām sankcijām Kastro organizēja lielas demonstrācijas pie Spānijas un Itālijas vēstniecībām Havanā, nosodot ārējo politisko iejaukšanos.
Vēršanās pret disidentiem dēļ Kastro arī zaudējis draugus kreiso intelektuāļu vidū tādu kā Nobela prēmijas laureātu portugāļu rakstnieku Hosē Saramago un Urugvajas rakstnieku Eduardo Galeāno.
Kastro atrašanās pie varas nav apspriežama, un viņš joprojām atrodas trijos galvenajos politiskās vadības amatos - ir valsts, valdības vadītājs un valdošās Kubas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs, kā arī bruņoto spēku virspavēlnieks.
Taču Kubas līderis savas aktivitātes ievērojami mazinājis pēdējos gados, un šaubas par viņa veselības stāvokli pastāv kopš 2001.gada jūnija, kad, sakot savu runu mītiņā, sabruka 700 000 cilvēku klātbūtnē.
Kastro izgaisināja pēdējo baumu vilni, ka ir slims vai pat miris, sakot izaicinošu runu 26.jūlijā pie Monkadas barakām, svinot 1953.gada 23.jūlija neveiksmīgo uzbrukumu tām, kas iezīmēja sākumu bruņotajai cīņai, kas noslēdzās ar diktatora Fulgensio Batistas režīma gāšanu 1959.gada Jaungada dienā.