Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8647123t1h518b.jpg)
Vēl pāris gadu līdzīgā tempā un intensitātē, un mēs visi būsim viena liela šova dalībnieki. Reālās dzīves vairs nebūs, un vienīgais, par ko būs jāuztraucas, — vai tikai tev šovakar neatnāks un neuzvilks oranžo krekliņu. Īstos zeltītos varēs nopirkt par lielu naudu, bet krutkas — Latgalītē.
Nupat satiku kādu sen izbijuša šova dalībnieci, kas strādā ārzemēs un uz nedēļu atgriezusies Rīgā. Taču arī tur, diezgan patālu no Latvijas, viņa satikusi pāris tautiešu, kuri televīziju vēl pirms gada skatījās provinciālajā tēvzemē, un jau otrā dienā visi pilsētiņas latvieši skatījušies vienā virzienā — re, kur tā no realitātes šova! Tikmēr te — dzīve turpinās. «Turpinās gan,» meitene rezignēti piekrita. Papļāpājām par vienu šovu un gandrīz korī iesaucāmies: «Nu, nesaprotu, kas notiek TV3 «Bārā»!»
Ko viņi visi tur dara? Kas ir tā sieviete, kura reižu reizēm tur ierodas un tēlo skolotāju, no kuras nu visiem būtu jābaidās? Kāpēc? Vai viņai ir kāda dīvaina vara, īpašas tiesības bez redzama iemesla pateikt, kurš šodien būs sliktais? Kur ir šā raidījuma sāls? Kādi ir tā dalībnieku vērtēšanas kritēriji? Vai varbūt šo eksaltēto, bezpersonisko un telegēniski vēso cilvēku bariņš ir šā reāli eksistējošā bāra konkurentu nolīgts? Diskreditācijas nolūkā, tā sakot. Jo diezin vai cilvēkam, kurš nav lietpratējs realitātes šovu kastinga lietās, ir elementāri saprotams, kādēļ tieši ŠIE cilvēki ir kļuvuši par kārtējā laika kavēšanas «pļurstiķa» dalībniekiem. Šķiet vismaz dīvaini, kā viens vesels vīrišķis, kuram jau tuvu trīsdesmit, lielās ar neveiklām breika kustībām, ko esot noskatījis kādā filmā.
Kaut gan taisnības labad jāteic, pirmo reizi «Bāram» pievērsos, kad netīšām izdzirdēju, kā viens no šova dalībniekiem — Juris — atgriezies no reklāmas ciemošanās dzīvnieku patversmē, kur demonstratīvi iestūķēja ziedojumu kastītē piecīti (laikam taču to viņam būs iedevuši raidījuma producenti, ja jau tāds gadījums!), prātuļoja, ka nevajadzētu ļaut dzīvnieciņiem nejēgā vairoties, bet aizmirsa to vārdu, ko lielā tante patversmē bija likusi pateikt, un izspēra — varot taču šos destilēt. Gadās. Šajā vietā es raidījumam pieķēros neviltotā bērna sirsnībā. Taču Juris par destilēšanu vairs neko nerunāja, bet pārējais…
Nu ja, varētu jau teikt: šovu pēdējā laikā ir tik daudz, ka pat pārpirktu oriģinālraidījumu piepildīšana ar kaut cik cienījamu saturu (dalībniekiem) kļūst problemātiska — nu jau katrs piektais gados jauns Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi pabijis kādā no realitātes šoviem, un viens otrs pat vairākas reizes un dažādos. Tomēr uz «Talantu fabrikas» dalībniekiem to gluži attiecināt nevar. Par laimi, viņi šo to pieprot, par laimi, viņiem tur ir ko darīt. Un vai nu nejaušības dēļ, vai šova veidotāju nu jau noslīpēta ķēriena dēļ — tie ir cilvēki, kuru personiskā starojuma summa ir pozitīva. Tāpēc jo īpaši žēl, ka, mazinoties psiholoģiskajam spiedienam no ikdienas pārrunām (aizkadra Balss vairs nav tik indīga un rafinēta kā agrāk), parādījies cits simptoms — «Fabrikas» eksperti (un arī skatītāji) itin bieži ir spiesti dzirdēt «fabrikantu» personiskās dzīves noslēpumus un piedalīties to apspriešanā. Un ne jau no «fabrikantiem» pašiem viņi to dzird, bet no Karlosa. Kaut kā tā nevīrišķīgi!