Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8649184t1h41f0.jpg)
Raimondu es pazīstu četrdesmit gadus. Sīkais skuķēns, kas lielajiem puikām un meitenēm skraidelēja līdzi pa Majoru sētām, ir izaudzis. Bet kaut kas neizteikti maigs un skumjš ir palicis Raimondas acīs, šķiet, tajās atspīd kaut kas no bērnības. Viņa it kā atvainodamās pasmaida, un skumjas nomaina vīpsna. Laiks iezīmē savas korekcijas, es nodomāju.
Raimonda Vazdika «Austrumu robežā» ir spēlējusi Marlēni Dītrihu. Raimonda ir fantastiski līdzīga Dītrihai: acis, sejas ovāls, dziedāšana. Marlēne ir teikusi: «Esmu zaudējusi daudz savu draugu, arī mans vīrs ir miris. Tas ir vislielākais zaudējums. Ko varu teikt par sevi? Laiks nedziedē visas brūces, vienīgais, ko varam darīt, — nedomāt par tiem, kurus esam mīlējuši.» Raimonda saka: «Šos vārdus varētu būt teikusi arī es.»
Radošs cilvēks nevar sevi izpaust pūlī. Raimonda izrādē ielikusi teikumu, ko Marlēne rakstījusi kādā savā vēstulē: «Es kā vienmēr esmu viena.» Lai arī ikdiena paskrien, pildīta ar tikšanās reizēm, lai arī viņai ir draugi, tomēr… Atmiņā ir kāda vientuļnieka teiktais: «Katrs cilvēks iet pa savu tuksnesi.»
No riebekles līdz Laimdotai
«Es esmu viena tik, cik mēs katrs esam viens. Arī jautrās izdarībās, arī pūlī. Man patīk vienatnē pavadīt laiku, man nekad nav garlaicīgi pašai ar sevi. Es brīnos par cilvēkiem, kuri nespēj vieni paši kaut kur aiziet vai kaut ko izdarīt. Es mēdzu viena sēdēt kādā kafejnīcā, es skatos uz cilvēkiem, man patīk vērot. Vienatne man nav nekāds slogs. Un, ja kāds domā, ka esmu vientuļa un nesaprasta, tas rūgti maldās. Es nemeklēju izpratni milzīgās ļaužu masās.»
Tēlaini runājot: pamēģini pacelt galvu virs vidusmēra, tev to nocirtīs… Raimondai, protams, sāp neiecietība, kas dažkārt pret viņu izpaužas, taču — tāds laikam ir sabiedrībā pazīstamu cilvēku liktenis, un viņa to mierīgi pieņem.
«Protams, ka man nepatīk, ja kāds pasaka: «Tu dari slikti to un to.» Vai arī: «Tu esi veca, slima un nesmuka.» Es zinu tikai to: ja sievietei kāds apgalvo, ka viņa ir skaista, tad viņa tāda arī kļūst. Manā gadījumā ir tā: es varu būt gan bezdievīgi skaista, gan ļoti neglīta, gan arī pilnīgi nekāda. Tas ir tāpat kā ar lomām: es varu nospēlēt visu — no šausmīgas riebekles līdz pat absolūti pozitīvai Laimdotai.»
Raimonda gan nekad «nelēks uz ecēšām» un nemēģinās iesaistīties konfliktā, jo ir tendēta uz mieru. Pat tad, ja viņu aizvaino. Reiz bijis tāds gadījums. Dzejnieka Neibarta bērēs pie Raimondas pienākusi kāda sieviete un teikusi: «Vazdikas kundze, es agrāk jūs ļoti nicināju. Tagad nicinu mazāk.» Raimonda toreiz noklusēja.
Raimondas atturības dēļ viņu reizēm mēdz uzskatīt par iedomīgu, taču šis klusums attiecībā pret cilvēkiem ir kautrības radīts: viņa nevēlas citiem «uzbāzt» savu personu. Raimonda nemēdz piestaigāt pie draudzenēm, lai izkratītu sirdi: viņai šķiet, ka tas ir apgrūtinoši tiem, kuriem jāklausās šīs gaudas.
Priecīgās un bēdīgās acis
Raimonda savulaik bija Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperas «Sfinksa» kustību režisore, un šis darbs bija veikts ar iedvesmu. Varbūt «vainīgs» bija galvenās lomas tēlotājs Ivars Stonins, par kuru Raimonda saka: «Skaists cilvēks.» Šķiet, vērtējumā «skaists» viņa ieliek daudz ko vairāk par vizuālo efektu: dziļš, jūtīgs, ievainojams, dzirdošs, redzīgs…
Kas vēl ir Raimonda? Dzejniece. Viņa ir izdevusi savu dzejoļu krājumu «Rētas. Zelts». Sāpes ir tā dīvainā, neredzamā pildspalva, kas atstāj pēdas dvēselē. Kas vēl viņa ir? Dziesmu autore. Populārais hīts «Apsoli man neko» radies vienā elpas vilcienā, un tas ir arī ievietots viņas albumā «Labākās dienas». Raimonda ir nospēlējusi galveno lomu seriālā «Sieviete spogulī» un mākslas filmā «Silvestrs», ko telekanāls LNT rādīs 18. novembrī.
Varu tikai apbrīnot, kā viņa to darīja, — katrā sērijā Raimonda bija cita sieviete, jo ikviena sērija ir cits stāsts, kurā sievietes ir pavisam atšķirīgas būtnes. Bet viņas visas vieno kaislības — gan tumšu zemapziņas mākoņu pildītas, gan gaišas kā jūnija debesis. Tās atrodamas ikvienā no mums. Tāpēc jau mēs skatāmies Raimondā kā spogulī. «Bet šīs būtnes ir tik dažādas, vienā otrā sērijā tu tēlo pat divas sievietes vienlaikus. Kā tu spēj viņās iejusties?» es prātoju.
Raimonda stāsta: «Lai spēlētu slepkavu, nevajag kļūt par slepkavu; lai atveidotu prostitūtu, nevajag iet «uz paneli». Īstenībā ikvienā cilvēkā ir visi šie iedīgļi: agresija, vieglprātība, izlaidība… Vajag tikai attiecīgajā brīdī tos «iedarbināt», un loma top. Bet, tā kā esmu liriska personība, tādas lielas nelietes es sevī nespēju sameklēt. Tāpēc būtiski jāpārtop. Taču sliktie varoņi parasti ir spilgtāki, tos vieglāk spēlēt.»
«Vai tu stipri atšķiries no bērnības Raimondas?» — «Neko daudz es neatšķiros,» viņa saka, «reizēm es sajūtos kā maza, kautrīga meitene, reizēm kā simtgadīga tante ar visiem saviem piedzīvojumiem un pieredzi. Kāda es biju maza? Kluss, skumīgs bērns… Tas ir jautājums, par kuru vienmēr domāju un nevaru izskaidrot.
Tā ir «aste», kas man vienmēr nāk līdzi. Gudrās grāmatās runā par karmu, par likteņa nolemtību, kas uzlikta septiņas paaudzes uz priekšu… Es skaidri jūtu, ka ir kaut kas, un tas man nāk līdzi…
Paskaties uz citiem maziem bērniem: jautri un jestri. Viņiem ir priecīgas acis. Bet ir cilvēki arī ar skumjām acīm. Pat tad, kad viņi ir priecīgi, acis ir skumjas. Juris Rijnieks par mani ir teicis: «Tev tikai atliek uztaisīt seju, un tu jau izskaties tā, it kā ar tevi būtu noticis kaut kas dramatisks.» Reizēm, kad eju pa ielu, kāds paziņa, mani satiekot, izbrīnā jautā: «Kas ar tevi ir noticis?!» — «Nekas! Es šodien ļoti labi jūtos,» atbildu.»
Brūkošās debesis
Pirms kādiem desmit gadiem Raimonda sevi salīdzināja ar Blaumaņa Kristīni, kura bija «nolikusi savas vieglās dienas»: viņa apprecējās ar «nepareizo» vīrieti. Toreiz, pirms gadiem piecpadsmit, Raima vēl domāja, ka ar mīlestību var paveikt visu. Brīdī, kad atklājās, ka Oskars, viņas vīrs, ir narkomāns, Raima gandrīz sabruka. Bet šo sabrukumu nemanīja neviens mājinieks: tik noslēgta viņa bija. Un tikai tad, kad vannas istabā atklāti sāka mētāties izlietotas šļirces, mājinieki sāka apjaust, ka notiek kas briesmīgs. Raimonda tobrīd jau gaidīja bērniņu. Oskars neatnāca mājās vienu dienu, trīs, nedēļu, vairākus mēnešus…
Reinis piedzima novembrī, un Oskars nesagaidīja laimīgo māmiņu pie dzemdību nama. Nē, Oskars nebija nelietis, viņš patiešām bija sirsnīgs cilvēks, un tas pavisam neilgais laiks, kuru Raimonda pavadīja ar viņu kopā, bija gaišas un patiesas mīlestības pildīts. Raimonda atceras: «Es ļoti mīlēju Oskaru un mīlestības dēļ biju gatava no daudz kā atteikties. Un ne jau slavas vai naudas dēļ ar viņu precējos. Tikai mīlestības dēļ.»
Taču viņš nespēja sevī pārvarēt narkomānu. Pēc dažiem gadiem Oskars aizgāja bojā: noslīka ezerā. Bērēs Raimonda bija bāla, klusa un… mierīga. «Asaras, kuras esmu lējusi par Oskaru, jau sen nožuvušas,» viņa vēlāk man teica, «cilvēks nevar raudāt mūžīgi.»
Raimondu, šķiet, glāba mazais Reinis, kuram tobrīd, zīdainim esot, nebija ne jausmas par mātes bēdām: tad vajadzēja barot bērnu, mazgāt autiņus. Vārdu sakot — dzīvot. Nebija laika kādam raudāt uz pleca. Nācās sakost zobus. Raimonda noslēdzās ne tikai savā istabā, bet arī sevī. Neviens neredzēja virs viņas brūkošās debesis, tikai pati. Par Raimondu mēdz teikt, ka viņu spēj izkustināt tikai katastrofa, kas notiek blakus. Tā notika arī tad, kad narkotikās noslīka Oskars.
Raimonda nebūt nav skeptiska attiecībā uz sievietēm, kuras mēģina savu mīļoto uzstumt uz pareizā ceļa: viņa tām jūt līdzi, tomēr brīdina, ka ne jau katram «noklīdušajam» būs tik stiprs raksturs, ka viņš atteiksies no narkotikām vai alkohola. Ar to jārēķinās. Bet, ja sieviete grib ziedoties šai glābšanai, kas var ilgt visu mūžu, tā, protams, ir viņas izvēle.
Vienīgais tuvais cilvēks
Reinis zina par sava tēva traģēdiju, no viņa nekas netiek slēpts. Raimonda ir pārliecināta, ka būtu muļķīgi stāstīt izdomātus pekstiņus par tēva nelaimi. Varbūt tieši šī atklātība un ikdienas kopā būšana radījusi Raimondas un Reiņa īpašās attiecības, kurās netrūkst humora un sirsnības.
Reinis, šķiet, ir mantojis savu asinsradinieku teatrālo talantu: mamma — aktrise, mammāne (Rita) — ar teātri mūžam saistīts cilvēks, opītis — Uldis Vazdiks — aktieris, viņa tēvs — Hermanis Vazdiks — aktieris, opīša māsa — Ilze Vazdika — aktrise, otrs opaps — Viktors Greiža-Lisovskis — jaunībā arī spēlējis teātri…
Ar dēlu Reini Raimondai ir lieliskas attiecības: «Reinis ir vienīgais cilvēks, kura klātbūtnē es jūtos absolūti patiesi un brīvi. Viņa klātbūtne man neliek sasprindzināties, un es to ļoti augstu vērtēju. Jebkuru citu cilvēku klātbūtne liek par kaut ko «iztaisīties» — kaut vai mazliet. Reiņa klātbūtnē es jūtos tā, kā es jūtos, izskatos tā, kā izskatos, un runāju to, ko domāju. Mums abiem ir saskanīga humora izjūta. Mēs smejamies par vienu un to pašu, pārdzīvojam arī par vienu un to pašu. Man ar viņu ir jautri un viegli. Reinis ir mans vistuvākais cilvēks.»
«Bet ja nu tu sadomā precēties? Ko tad Reinis teiks? Droži vien kaut ko asprātīgu un smieklīgu.» — «Nekad neko nevar zināt,» noslēpumaini teic Raimonda. «Kādam jābūt šim vīrietim?» «Viņam jābūt gudram. Lai es nejustos gudrāka par viņu. Viņš var būt skaists vai mazāk skaists, bet svarīgi ir tas, lai viņš nedzīvo uz mana rēķina, lai mājās negaida, kad es atnesīšu kaut ko ēdamu. Vārdu sakot, lai viņš pats sevi uztur un lai ir dzīvesgudrs.»
… Raimonda ik brīvu brīdi brauc uz Jūrmalu. Viņa aiziet pie jūras un staigā viena pati. Iespējams, arī šodien viņa ir tur. Un, iespējams, ka jūrā viņa redz gulbjus, kuri varbūt nemaz negrasās lidot uz dienvidiem. Tādi ziemcieši. Tāpat kā Raimonda. Viņa pārcieš aukstumu, neiecietību, naidu, vienaldzību. Viņa noskatās sevī ar rāmu smaidu: viņa vienīgā sevi pazīst. Bet es domāju, ka joprojām Raimondu nepazīstu, kaut arī zinu viņu jau četrdesmit gadus.