Labākā draudzene noņēma man vīrieti!

Sabrūk Ķīnas mūris

«Mana draudzene noņēma man vīrieti», tā, šņukstus slēpjot plaukstā, stāsta paziņa. Uz mirkli aizturu elpu. Sajūtu baisu tukšumu visapkārt. Kaut kas nozīmīgs mainījies, kaut kas noņemts abām. Vienai tas ir vīrietis, bet otrai — stabilitātes izjūta. Pārliecība, ka vislabākā draudzene ir kā Ķīnas mūris — stiprs, daudz un drošs.

Klusums nav ilgs, jo upurim vēl ir ko teikt. Stāsts gan nav īsti sakarīgs. Lielas lietas mijas ar ikdienas padarīšanām, kuru svarīgo nozīmi saprot tikai pati stāstītāja.

Pēc laiciņa stāsts ir uzklausīts. Abas smagi ceļamies no krēsla, dīvāna — kur nu ir piesēsts tajā brīdī. Uz mirkli šķiet, ka pieviltā sieviete šķiras no manis kā ienaidniece. Viņai līdzīgi cietušās bieži vien pēc tam starp sevi un citām sievietēm novelk robežu. Viena vieglu — ar krītiņu uz asfalta. Cita apjozīs sev riņķī metāla toveri, ka vairs nedomā aizlauzties līdz sirdij. Cita biezu gumijas kārtu nospriegos visapkārt: kura pienāks pārāk tuvu, tā atsprāgs atpakaļ.

Tas būs pēc tam, bet tagad prātā, jūtās un darbībā ir haoss. Mēģinot ieviest kārtību, sieviete sevi mierina: «Nu, ja viņš tāpat būtu mani pametis, man tas mazāk sāpētu, jo tāda ir dzīve. Bet tagad — mana labākā draudzene man noņēma…»

Kāpēc VIŅŠ to darīja?

Tā notiek bieži. Kādās mājās ienāk cilvēks, kuram galvā virmo iekāres ideja par otra tuvo cilvēku. Viešņas signāli ir tik spilgti, ka dzīvesdrauga uztveres antenas saausās ne pa jokam. Iespējams, sākumā draudzene tiek atraidīta. Bet tad vīrietis jūt, ka arvien biežāk un biežāk doma ne lūgdama vairs neiet prom.

Protams, uzreiz dienas kārtībā tiek celta lielā tabula ar plusiem un mīnusiem. Tiek sīki analizēts, kas viņa «kontā» ir tagad, un pēc kā sirds ilgojas.

Izvērtējis viņš secina, ka tagadējā otrā pusīte ir par valdonīgu. Nu, nepatīk viņam ierindnieka pozīcijas personiskajā mājā! Savukārt draudzenes labvēlīgums ir tik patiess, un kur nu vēl viņas bieži postulētais šīs vasaras ieguvums — harmonija ar sevi. Ak, cik tas ir burvīgi, un cik pārliecinoši viņa stāsta par ķermeņa masāžas kursiem, ko tikko apguvusi. Un vīrieša būtība sauc pēc kaut kā tāla un netverama…

Bet varbūt, tieši otrādi, vīrietim tik ļoti ir apnicis atrasties Nirvānas plašumos, ka gribas kaut ko reālu, lai arī varbūt nedaudz trulu. Šoreiz viņš pats ir jauno attiecību ierosinātājs, jo ir nobriedis pārmaiņām. Daudz nedomādams, viņš metas virsū visam, kas ir pa rokai un atbilst tā brīža vajadzībām.

Kas būs pēc tam? Varbūt divi pliki ķermeņi pāris nakšu pārlaidīs kopā, līdz viņš sāks just, ka arī šajā savienībā kaut kā trūkst. Bet tas jau ir cits stāsts. Šobrīd viņam šķiet, ka viņš zina, ko grib.

Kā VIŅAI to pateikt?

Un tā vīrietis ir nonācis tajā punktā, kad ir jāpasaka atklāti: «Es aizeju pie tavas labākās draudzenes.»

Droši vien viņš domās pirms tam vizualizē šo ainu. Pēc tam, lai sevi mierinātu, izlemj: neba nu viena pagale kopdzīves ugunskurā deg! Katrs no abiem ir piemetis pa savam kadiķu zariņam, lai neapmierinātība plestos plašumā.

Un viņš rīkojas kā īstens sava likteņa kalējs: neilgi pavilcinājies, vienu dienu mājās uz spoguļa atstāj ziņu, ka ir aizgājis.

Varbūt tas viss izskatījās citādi. Klusām, kamēr neviena nebija mājās, izvāca mantas, un jaunumu viņa sievai labākā draudzene pavēstīja pa e-pastu: «Tā un tā, jūtos vainīga. Tu man to nepiedosi nekad, bet mūsu mīlestība ir stiprāka par pašiem. Bet mēģini saprast arī mūs. Ja tu arī turēsi naidu, mēs sapratīsim.»

Paraksta vietā viņa rakstīs: «Nu, nevar taču būt, ka viens vīrietis var izjaukt mūsu ciešo draudzību.» Liekot manīt, ka jautājumu vajadzētu risināt inteliģenti un ikdienišķām lietām tomēr jāstāv pāri visam.

Varbūt tas notiek aci pret aci. Kādā ceturtdienas pievakarē. Visi trīs satiekas iedzert kafiju. Vīrietis pēc iespējas saudzīgāk sāk stāstīt, ka esot kāds liels jaunums, kas skarot visus. Un, tieši pievilto sievieti cienot, ir sarīkota šī tikšanās. Neesot gribējuši, lai tenkas izplešas aiz muguras.

Pārnākusi mājās, sieviete secina, ka no tikšanās labuma maz. No runātā neatceras ne vārda. Atminas tikai izjūtas, un tās ir ļoti sliktas.

Kurš vainīgs?

Tas īsti nav skaidrs un nav arī svarīgi. Visu atlikušo mūžu vainota tiks labākā draudzene. Tā ir romantiskāk, un tas arī piedod smeķi cietējas tēlam. Pēc tam varbūt būs situācija, kad sarunā ar kādu citu draudzeni varēs klusi izdvest: «Man reiz bija tuva draudzene…»

Un tā otra, uzturot sarunu, šausmināsies, žēlos, atminēsies arī kādu līdzīgu stāstu un zvērēs uzticību. Var gadīties, ka galvenā varone tajā brīdī mazliet sajutīsies īpaša. Viņas dzīvē tātad ir bijis kāds notikums.

Bet kā rīkoties tūdaļ PĒC TAM? Vajadzēs izvēlēties, vai kļūt par sieviešu/vīriešu nīdēju vai slīgt izmisumā uz pāris gariem gadiem. Vai arī saņemties, izsecināt «ko mums no tā būs mācīties» un dzīvot tālāk.

Varbūt visam pa vidu vajadzētu padomāt, kāpēc viņš galu galā pagriezās uz labākās draudzenes pusi. Parasti jau iet turp, kur labāk. Kur saules vairāk. Kur tiekam apmīļoti ne tikai ar pieskārieniem, skatieniem, bet arī ar izrunātiem un pie sevis nepaturētiem labiem vārdiem.

Vai viņa bija īsta draudzene?

Vajag padomāt arī par draudzeni. Varbūt mums abām kopīgas bija tikai izklaides?

Varbūt labākajai draudzenei manu vīrieti nemaz nevajag. Viņai bija nepieciešama varas izjūta, pārliecība, ka viņa ir spēcīgāka. Un tad pie sasistās siles stāv vīrietis un viņa bijusī mīļotā sieviete. Bet labākā draudzene dodas tālāk, pa sev vien zināmiem varas gaiteņiem.

Zināms jau arī, ka mīlestība atnāk negaidīti. Liela mīlestība. Nelaikā un nevietā uzplaukusi. Nu, ko tur lai dara? Var jau pieminēt morāli, bet mīlas ugunis to visu nolīdzina. Tajā brīdī jūtas ņem virsroku pār prātu. Kaut arī ir tik ļoti kauns no visiem, pat no sevis.

Bet dzīves kaleidoskops tikmēr griežas. Gribētos jau dikti zināt, kas bija noteicošais, kas mainīja attiecības starp trim cilvēkiem. Kāpēc saplīsa šī un izveidojās cita bildīte.