/nginx/o/2018/07/11/8654274t1h6539.jpg)
Deputāts Jānis Jurkāns žurnālā «Klubs» ir teicis: «Ja vīrietis nevar zināt, ko izjūt sieviete, tad viņš vienkārši ir lauznis, kas izmanto sievieti, lai atbrīvotos no seksuālās spriedzes.» Viedi vārdi! Ja es runātu tikai par to, vai vispār saprotu sievieti, tad pilnīgi skaidri varētu deklarēt: esmu ļoti tuvu nelielam lauznim. Jānis Jurkāns ar savu teicienu acīmredzot ir domājis seksu, savukārt es — morālo aspektu.
Es, protams, varu nojaust, kā domā sieviete, taču — viņas domāšana kardināli atšķiras no vīrieša domāšanas. Nē, tas nav negatīvā nozīmē. Īpatnēji, ka sievietes, būdamas emocionālākas par vīriešiem, tomēr reizē ir arī pragmatiskākas. Sievietēm līdz ar emocijām piemīt arī kaut kāds neaptverams septītais prāts, nojauta, redzēšana tālāk, nekā vīrietis to spēj.
Vīrietis, kurš ir pilnīgs un neglābjams lauznis, attiecībās ar sievieti tikai zaudē. Jurkāns, manuprāt, ir vīrietis, kurš perfekti iemācījies just un saprast sievieti. Tā ir savveida Dieva dāvana. Savukārt man sieviete joprojām ir terra incognita. Varu, piemēram, apgalvot, ka savu sievu es pazīstu, un tomēr ik pa brīdim viņā parādās kaut kas jauns. Un es nevaru teik: šo grāmatu esmu izlasījis, tā man vairs nav interesanta.
Pēc horoskopa esmu Lauva un Pērtiķis. Un nākamais gads ir manējais — Koka pērtiķa gads. Šo abu dzīvnieku klātbūtne manī radījusi īpatnēju kautrīguma izjūtu, un tā nav ļāvusi man līdz galam iepazīt un izprast sievietes. Esmu bikls. Jocīgi, vai ne?
Taču man ārkārtīgi patīk dāvināt sievietēm ziedus. Pats gatavoju ziedu pušķus: daudzi vērtē, ka man labi sanāk… Par to varētu pastāstīt, piemēram, Olga Rajecka-Migliniece. Pirms kādiem 15 gadiem Lielajā ģildē viņai bija trīs koncerti, un tajā laikā — maija beigās — fantastiski ziedēja vēlās tulpes: šajā laikā tām ir visdažādākās nokrāsas. Un es sasēju kādus simts ziedu pušķus un pasniedzu mūziķiem. Viņi bija tādā sajūsmā… Daudzi cilvēki jau domā, ka tulpes ir tikai sarkanas. Bet tā taču nav!
Padomju laikā es sievietēm mēdzu dāvināt poļu smaržas — man bija iespēja tās dabūt. Bija tādas — «Možet biķ». Bet neparastākā dāvana, ko esmu saņēmis no sievietes, bija — strops ar visām bitēm. Tomēr biškopība man neveicās, jo man ir pārāk stiprs enerģētiskais, magnētiskais lauks. Stropu es atdāvināju kādam cilvēkam. Kopš tās reizes ir pagājuši desmit gadi, šis cilvēks ir kļuvis par lielu biškopi. Pateicībā par manu pirmo bišu jau simts stropu.
Kā es zinu, ka man ir spēcīgs enerģētiskais lauks? To savulaik pateica Zilākalna Marta, un, ja viņai būtu bijis laiks, bet man — vēlēšanās, tad no manis būtu iznācis labs dziednieks. Pirms gadiem divdesmit es nokļuvu slimnīcā, tur gulēju vienā palātā ar kādu čigānu. Viņš uzreiz patieca, ka man ir ārkārtīgi spēcīgs enerģētiskais lauks, un viņš iemācīja mani rīkoties ar metāla stieplēm, lai noteiktu ūdens āderu atrašanās vietas.
Jau vēlāk es palīdzēju cilvēkiem ierīkot akas. Ir bijuši unikāli gadījumi. Tā, vienreiz kāds vīrs gribēja pie jaunbūvētas mājas izrakt aku, tāpēc uzaicināja mani. Es norādīju vietu, kur tā jārok. Bet viņš ne par ko negribēja to rakt tur, kur pateicu — tur viņam esot tulpes jāstāda. Un viņš, man nepaklausījis, izraka aku tur, kur pats gribēja. Šī aka bija sausa. Pēc tam, protams, viņš sāka rakt tur, kur es sākotnēji biju norādījis. Viņš knapi izrakās līdz trešajam grodam un gandrīz netika no akas ārā — tik strauji nāca ūdens!
Vai sievietes jūt manu magnētisko lauku? Nezinu. Viena otra ir teikusi, ka izjūt paniskas bailes no manis: es esot baigi drūmais vecis. Nu nav tā! Mans drūmums ir tikai maska: es, līdz galam neizprazdams sievietes, droši vien mēģinu savu zināšanu neesamību kompensēt ar tādu sejas izteiksmi, kas, manuprāt, liecina par gudrību. Bet tā laikam izskatās pēc dusmīguma…
To es, protams, saku nenopietni. Un tomēr… Laikam ikviens vīrietis, pavisam droši liekot roku uz sirds, var teikt par sevi, ka viņš nekad līdz galam nav pazinis un izjutis sievietes, līdz ar to ierindojot sevi mazo vai lielo laužņu kategorijā…