Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8655108t1h72ca.jpg)
Viendien atskārtu, ka visapkārt man grozās jukušie. Un arī veci vai vismaz desmit un vairāk gadus vecāki par mani. Protams, vīrieši.
Bet, kad es tā krietni sakoncentrējos un atslābu no sava histēriskā uzbudinājuma, kas šajā gadījumā ir negatīvā virzienā tēmēts, sapratu, ka laikam šitādas ainiņas manā dzīvē ir pašas provocētas, un, iespējams, es pati alkstu pēc tām.
... Tas bija svarīgs mirklis manā dzīvē, jo es biju iestājusies autoskolā bez nosaukuma. Tagad visam ir nosaukumi, tad vēl nebija. Tas nebija arī 50 gadus senā pagātnē, tikai pirms kādiem 7 kalendārajiem gadiem.
Un tagad, trakā balsī kliedzot, protams, aiz sajūsmas, atceros, ka mans pirmais instruktors, apāvis brūnas sačervelējušās čības un iekš tām kājas dzeltenās frotē zeķēs, pavadīja mani uz viņa pārvaldīšanā nodoto tumši zilo pirmo žiguli.
Laikam biju noilgojusies pēc seksa vai nezin pēc kā vēl, bet man šis slimīgi pelēkais tips likās diezgan pieņemams. Tajā laikā man «nestāvēja» uz visiem, bet kaut kādi fluīdi droši vien ņēma pavasara gaisotnē virsroku.
Paldies dievam, tas neturpinājās ilgi, jo viņš, kā izrādās, mani uztvēra kā tādu sētas puiku, kas aiz neko darīt viņam būtu iečurājis mašīnā pa atvērtu logu.
Tad man piešķīra citu šā paša amata brāli, jo, saprotams, es nekādi nevarēju samierināties ar to, ka tas iepriekšējais mani raustīja aiz rokas, izkliedzot: «Tagad pa labi, nu, pa labi taču!»
Viņam, protams, bija vienalga, ka tai sūda mašīnai, manuprāt, stūri varēja pagriezt tikai ar mehānisma palīdzību vai labākajā gadījumā vajadzēja izvēlēties braukt tikai pa taisnu ceļu.
Tas otrs bija mīlīgāks, bet šlāgeru un šņabīša cienītājs.
Tam visam kā trekns punkts uz «i» sekoja mans kulta gājiens pie paša galvenā cienījamā direktora kunga. Kā īstam džentlmenim pieklājas, šis kungs, kuram bija ļauna riebekļa slava, pieslējās stāvus, kad es drošsirdīgi iesoļoju viņa gaišbrūnajā kabinetā.
Viņš laikam bija pieskaņojies mēbelēm, jo krekls un bikses bija līdzīgā tonī. To es ievēroju nekavējoties, jo starp viņa kājām(nezin kāpēc tajā virzienā paskatījos vispirms) bija redzami izspiedušies divi bumbuļi.
Tas mani kaut kādā veidā satracināja, un es pavisam piemirsu, ka nācu pie viņa kā īgna, padzīvojusi kundzīte ar veselu sūdzību kaudzi. Viņš bija nepieklājīgi koķets.
Pēc maniem priekšstatiem, tādam nevajadzēja būt šādas iestādes direktoram. Bet kaut kādā neizprotamā kārtā es uzķēros. Man likās — ir sacēlies vējš manās, ar vidusskolas eksāmeniem iedragātajās smadzenēs.
Viņam bija stalts, ļoti vīrišķīgs augums, gadi tā ap 45. Manuprāt, es viņu redzēju it kā bez galvas, bet vienalga man reizēm sametās bail no viņa «vecās» miesas.
Tā es vismaz domāju tajā laikā. Kārdinājums bija ņēmis virsroku, jo kādā lietainā dienā, taisni tādā, kādas rāda filmās, kur salijušas jaunkundzes, slapjiem matiem un seju, izmirkušām drēbēm, fonā skanot saldsērīgai, sirdi plosošai mūzikai, klauvē pie sava mīļotā durvīm, it kā gaidīdamas nezin ko, es ierados auto skolā pieteikties uz vieglo un smago mašīnu uzbūves apmācības kursiem.
To es biju domājusi paņemt kā bonusu savām šofera tiesībām. Un, protams, tas bija viņa dēļ.
Viņš tiešām pieskārās maniem slapjajiem matiem un ieskatījās man sejā tik sirsnīgi, ka ar to arī viss stāstiņš beidzās.
Es biju sasniegusi zināma veida orgasmu, un likās, ka ar to visai šai spēlītei vairs neredzu jēgu. Es biju tik nocietusies, tik uzvilkta kā stīga, ka pietika tikai ar vienu pieskārienu. To es no sevis biju gaidījusi vismazāk.
Tajā pašā mirklī pār mani nāca svēta apgaismība, ka mehāniķa kursos varētu iet vēlāk, pensijā aizejot… Vai, vislabāk - neiet nemaz.
Tagad es saprotu, kāpēc tai auto skolai nebija nosaukuma. Lai neviens nevarētu pateikt: «Ei, re, kā tie tur tajā auto skolā «Kamoliņš» laiž. Dzer un rausta, un arī pavedina dažas jaunākās un skaistākās skolnieces.»
Tā bija vienkārša, es negribētu teikt ikdienišķa, šāda tipa skola, bet tādu mums netrūka. Katrā ziņā nezinātajam tā neasociējās ne ar ko. Vai varbūt tomēr?
P. S.
Bet tiesības es ieguvu ar pirmo piegājienu, lūk tā!