Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8655356t1hd0fa.jpg)
Vai jūs vēl spējat saglabāt mieru?! Es nezinu, vai kāds šeit vispār izprot brīža nopietnību, un es nekādā gadījumā nevēlos izklausīties pēc histēriķes, bet — līdz Ziemassvētku vakaram palikušas nepilnas desmit dienas!
Personiski es nekādi nevaru saprast, kā lai šajā laikā izdara visu to, kas teorētiski būtu jāizdara:
a) jānomet pieci kilogrami (ja vien neģēlīgie svari rādīja patiesību; katrā ziņā par mācību nolidināju tos no balkona — pēc tam īsu brīdi jutos kā Ļaunā pamāte no pasakas.
Viņa, kā zināms, sadauzīja spoguli par frāzi: «…Bet septiņu rūķīšu namiņā / Ir tūkstoškārt skaistāka Sniegbaltīte!»!
Taču par svariem jums jāatzīst mana taisnība: parādīt tādu skaitli tieši pirms visām ballītēm — tā bija nodevība!)
b) jāiegādājas mazā melnā vakarkleita pirmās darbavietas Ziemassvētku svinībām un jāizgatavo tērps otrās dabavietas masku ballei (vēl svārstos starp Karmenu un Karlsonu),
c) virkni reižu jāapmekle solārijs (kaut kur lasīju, ka pārāk manāms iedegums ziemā ir neinteliģences pazīme, bet, ja man jāizvēlas, vai izskatīties neinteliģentai vai neiedegušai, es labāk izvēlos pirmo!
Turklāt tas taču ir skaidrs, ka rīkoties ar mūsdienu solāriju, kurš aprīkots ar klimata kontroli, diskmašīnu un aromterapijas servisu, spēj tikai dziļi inteliģents cilvēks!)
d) jāatrod un jāmotivē vīrietis, lai viņš vēlētos pavadīt mani uz otrās darbavietas masku balli un pēc pirmā pieprasījuma nolaupītu mani no pirmās darbavietas svinībām (vēlams, tērpies Betmena kostīmā) — lai tās iestīvinātās mājsaimnieces skauž!
e) jāiegādājas pārdesmit dāvanas radiem un draugiem, kā arī polšs mūsu deviņstāvenes sētniekam (pērn tā neesamības dēļ radās neērta situācija: viņš piezvanīja pie durvīm un vēlēja priecīgus svētkus, uz ko es, starojoši smaidot, sirsnīgi novēlēju arī viņam tieši to pašu un vēl vairāk.
Un tad iestājās tāda stulba pauze: es tā kā vēru ciet durvis, viņš tā kā bija ielicis kāju durvju šķirbā…),
f) jānoorganizē pieci seši karstvīna vakari (visas manas draudzenes uz vienu karstvīna vakaru saaicināt nav iespējams, jo, pats par sevi saprotams, viņas ir sadalījušās grupējumos, kas klusībā ienīst cits citu — es patiesi priecājos, ka nevienai no viņām nav ieroča nēsāšanas atļaujas!),
g) jāatrod kāds labdarības objekts un jādāvā viņam Ziemassvētku brīnums (varbūt šo punktu var apvienot ar punktu «d»? — es te domāju polšu sētniekam); esmu kaut ko dzirdējusi par labdarīgām zupām, bet man pašai zupas riebjas, tāpēc pašos Ziemassvētkos es tiešām netaisos pārkāpt kristīgo principu «nedari otram to, kas tev pašam nepatīk»!
h) jāsaņemas, jāatvelk mājās un jāizrotā egle PIRMS Ziemassvētkiem — citādi to atkal izdarīs radubērni, un vēl vienu pilnīgi neaktuālu, pašdarbniecisku ārprātu jaunas, modernas, par sevi pārliecinātas sievietes dzīvoklī es nepārdzīvošu!
… Ak jēziņ, tā es varētu vēl turpināt un turpināt! Visi šie darbi ir vienlīdz svarīgi, un es neticu, ka jūs to visu jau esat paveikušas. Tāpēc es tiešām nesaprotu, kā jūs spējat saglabāt tādu mieru. Varbūt jūs pīpējat zāli? Vai arī esat budisti?? Varbūt jums viss vienalga???
Nu, tam es nemūžam neticēšu! Tāpēc — klājiet vaļā: KĀ JŪS TO PANĀKAT?