Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8656505t1h2e05.jpg)
Katru rītu mani kolēģi sapulcējas darbavietas virtuvītē un pārspriež kārtējos jaunumus. Tēmas ir dažādas. Ar izņēmumiem, kad gaisā virmo lieli notikumi pašmāju valstī vai pasaulē — tad tiek runāts tikai par aktuālo.
Retāk var dzirdēt sarunas par intīmākām tēmām. Scenārijs sarunām ir viens un tas pats. Kāds izklāsta notikumu, otrs, kurš arī ir lietas kursā, pa vidu papildina. Trešais, kurš neko nezina, klausās. Bet vienāds ir fināls. Visi izsaka savu viedokli.
Jāatzīstas, ka reizēm kolēģi sastrīdas ne pa jokam. Tas ir tajās reizēs, kad vienam izpratne par situāciju ir «melna», bet otram «balta». Nu jā, sarunas būtība nav tikai izteiktajos vārdos. Liela loma ir arī mīmikai, balss tembram, dalībnieku tā brīža garastāvoklim, respektīvi, attieksmei.
Vēl jāņem vērā iepriekšējā vēsturiskā pieredze, kas saista vienu kolēģi ar otru. Arī tēma svarīga. Ja runāsi par kariem, uztraukums būs lielāks nekā runājot par Abavas ūdeņos noķerto milzu foreli.
Reizēm nodomāju: nu, kāpēc gan viņiem tik būtiski pārspriest vakardienas «TV Panorāmā» dzirdēto? Var taču uzreiz pēc sižeta pārrunāt mājās. Bet te no rīta publiski atkal par to pašu…
Varbūt tā ir vēlēšanās parunāties, paņemt pauzīti starp darba dunu? Tā sakot, atslodzei. Vai, iespējams, tā ir savu zināšanu parādīšana. Kolēģis pret citu kolēģi. Kā zināms, virtuvē statuss visiem vienāds. Droši un bezbailīgi var paspīdēt ar savu īpašo izpratni, kas tev reizēm ir pārāka par citiem.
Bet varbūt tā ir liela vēlme dominēt ar savu uzskatu pareizību? Iespējams, ik pa laikam mūsos ierunājas kolektīvisma gars. Kā mūsu vecāki septiņdesmitajos darīja, tā arī mēs atdarinām viņu tradīcijas.
Ir jau arī tā, ka kāds dzīvo vientuļi, draugu nav, katrā ziņā neko sakarīgu ar viņiem nevar pārrunāt. Bet te, lūdzu, katru rītu ir iespēja piedalīties disputos! Tavos izteikumus ieklausās. Tā tu cilvēks katru dienu «izej ēterā»!
Interesanti, ka rīta kafija vieno tieši tos birojus, kas strādā atvērtā tipa biroja telpās. Ja agrāk cilvēki vienuviet pulcējās tāpēc, ka strādāja atsevišķos kabinetos, tagad visi cits citam ir rokas stiepiena attālumā. Laikam jau tomēr darba vieta uzliek pienākumus. Uzliek masku.
Viens gan ir skaidrs. Mums visiem patīk savstarpēji parunāties. Kādā konkrētā vidē katrs ienāk ar savu dzīves pozīciju. Katram ir sava pieredze un attieksme pret notikumiem. Galvenais jau laikam tajā visā ir vienotība.
Vēl vajadzīga ir orientēšanās notikumos un noteikti — kafijas vai tējas krūze.