Biežāk sastopamie jautājumi par draudzību. 1.

Tas ir tik jocīgi — mēs, dažas klasesbiedrenes, gadiem ilgi kopā gājām mājās, bet tad klasē atnāca jauna meitene, un mēs uzreiz sākām draudzēties ar viņu, it kā būtu pazīstamas jau ilgus gadus. Kā tā var būt?

Viens no mītiem — draudzība dzimst no paviršas pazīšanās, kad ļaudis sāk viens otru apciemot un pamazām kļūst tuvi — viens otru saprot un izpalīdz grūtos brīžos.

Šis priekšstats ir aplams, jo draudzība nerodas no jebkuras pazīšanās. Draugi nav tie, ar ko visbiežāk tiekamies, vai tie, kas visbiežāk izpalīdz vai kam izpalīdzam mēs.

Visu mūžu var būt lieliskas attiecības ar kaimiņiem vai kolēģiem, taču neviens no viņiem tā arī var nekļūt par draugu.

Tajā pašā laikā par tādu var kļūt cilvēks, ko esam satikuši tikai dažas reizes. Jo izrādās, ka kopā ar šo cilvēku ir labi un tiekoties allaž gribas viņam parādīt sevi tikai no pašas labākās puses.

Vai draugs, ko neesmu saticis vairākus gadus, joprojām ir mans draugs?

Jā, jā, draudzība ir šādas tikšanās reizes, viena pāriet nākamajā. Ja satiekam draugu pēc ilga laika, ir izjūta, ka šķīrāmies pirms minūtes. Vienkārši turpinām sarunu. Un dīvaini ir tas, ka nekad nenākas runāt par to pašu. Katra tikšanās atšķiras no iepriekšējās, nes ko jaunu. Ja draudzība ir īsta, šādas tikšanās ir bezgalīgas.

Nekad nevar zināt, vai vispār un kad tās notiks. Tās ir neparedzamas, negaidītas, gluži kā laime. To arī nekad nesastopam tad, kad gaidām. Ja skumjās vai satraukumā metamies laimes meklējumos, visticamāk, viļamies. Laime ierodas tad, kad to nemaz negaidām. Tā it kā lūkojas un gaida, kad būsim par to aizmirsuši.

Tikšanās ar draugu ir kā laimes brīdis, kad dzīve šķiet pati pilnība. Tieši šādos mirkļos atklājam sevī un visā pasaulē ko īpašu. Šī sajūta rodas arī tad, ja draugiem ir atšķirīgas domas un uzskati.

Vēl vairāk — otram jābūt kaut mazliet atšķirīgam. Draugs paplašina mūsu redzesloku, jo paši nekad nespētu palūkoties uz pasauli no cita redzespunkta. Tā draugi viens otram palīdz atklāt ko nozīmīgu. Sarunā ar draugu saprotam, kas esam patiesībā.

Kāpēc, esot kopā ar draugu, laiks vienmēr paskrien nemanot?

Tuvība, ar kādu cilvēku tiekoties, nerodas tāpēc, ka tas otrs ir norūpējies par to pašu, par ko mēs, ka mums ir tās pašas intereses. Šīs tikšanās nenotiek tādēļ, lai pārliecinātos par to, cik līdzīgi esam. Tās notiek, lai katrs pietuvotos sev, lai atklātu to, kas pašiem šķiet svarīgs.

Draugs tiecas būt līdzās ne jau aprēķina dēļ, vienkārši grib būt līdzās, tāds ir viņa dzīves ceļš. Lielā Satikšanās ir divu dzīves trajektoriju, divu likteņu krustošanās.

Draudzībai ir svarīgi šie dzīves sakāpinājuma mirkļi. Visam, kas notiek pa vidu, nav nozīmes. Var pat neatcerēties viens par otru šajos starplaikos.

Un tā ir galvenā atšķirība starp draudzību un iemīlēšanos. Iemīlēšanās arī sākas ar Lielo Satikšanos, taču tā liek sevi manīt nepārtraukti, jo visu laiku domas atgriežas pie mīļotā cilvēka. Visu laiku vēlamies būt viņa tuvumā un atrasties apkampienos, lai nekas, pat apģērbs, mūs nešķirtu.

Draudzībai nav tik spēcīgu vajadzību. Draugi lieliski saprot, cik svarīga ir šī tikšanās. Zina, ka tā nevar būt mūžīga.

Kad sarunājamies ar citiem, identificējamies ar viņiem un vēlamies vai nu būt tādi paši, ja sarunas biedrs ir veiksminieks, vai pārliecināmies par to, cik esam atšķirīgi, un zaudējam par otru interesi.

Attiecībās ar draugu nepastāv skaudība. Tikai drauga klātbūtnē spējam saprast un novērtēt savu un viņa neatkārtojamību.