Tas nu ir noticis! Pīters Džeksons ar savu radošo komandu pielicis skaistu punktu Dž.R.R.Tolkīna grāmatas “Gredzenu pavēlnieks” ekranizācijai. Kritiķi vienā balsī pasaulē slavē filmas pēdējo daļu, un es šajā ziņā nebūšu izņēmums.
Dita Deruma: “Gredzenu pavēlnieks. Karaļa atgriešanās”
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pīters Džeksons ir pirmais un pagaidām vienīgais režisors, kuram uz lielā ekrāna izdevies pārnest unikālās Tolkīna grāmatas lapaspuses, radot adekvātu fantāzijas pasauli. Desmit stundu garā triloģija pārsteidz ar spēcīgu dramaturģiju, labu aktieru ansambli, unikāliem specefektiem, aiz kuriem tomēr nepazūd atsevišķu personāžu likteņi un iekšējie konflikti un nebeidzamu mīlestību un respektu pret Dž.R.R.Tolkīna rakstīto vārdu. Tā ir filma, kas pavisam noteikti, laikam ejot, iekļausies pasaules kino zelta klasikas fondos. Filma, kura nevis liek jums bēgt no realitātes, bet gan tieši otrādi — izgaismo realitāti caur mīta prizmu, piešķirot jaunu vērtību mūžīgām, nepārejošām lietām — draudzībai, upurēšanās tēmai, uzticībai un naidam, labajam un ļaunajam, attiecībām starp tēviem un dēliem.
Džeksona monumentālais darbs ne tikai uzstāda jaunu latiņu fantāzijas filmu veidošanā, tas paceļ jaunā kvalitātē arī filmu triloģijas. Neviena no man zināmajām triloģijām, četroloģijām utt. nespēj konkurēt ar Pītera Džeksona filmām. Viņa priekšā nobāl gan Džordža Lūkasa “Zvaigžņu kari”, kura radītā pasaule nav tik plaša un daudzpusīga, gan brāļu Vačovsku “Matrix”, kuram saturiskā un emocionālā līmenī neizdevās izvilkt līdz galam pirmajā daļā izvirzītās idejas — līdz triloģijas beigām filma izčākstēja, balstoties vienīgi uz specefektiem un visai nepārliecinošu scenāriju.
Pītera Džeksona filma pārkāpj žanra robežas, ieejot vēsturē, kā vienīgā filma, kuras trīs daļas filmētas vienlaicīgi. Tā ieiet vēsturē kā kolosāls darbs, kurš vairs nav tikai vienkārši pasaka, iegūstot ticamas realitātes piegaršu, pārkāpjot mīta robežas un iegūstot vēsturiskas aprises.
Pēdējā daļā “Gredzenu pavēlnieks. Karaļa atgriešanās” Džeksons eleganti un ar meistara izveicību pabeidz būvēt to milzīgo puzli, kura kontūras tika asi un precīzi iezīmētas abās pirmajās filmas daļās — “ Gredzenu pavēlnieks. Gredzenu brālība” un “Gredzenu pavēlnieks. Divi torņi”. Nepiederu pie tiem, kuri uzskata, ka vienīgi pēdējā filmas daļa ir apbrīnas vērta. Tas ir tikai likumsakarīgi, ka tā ir daudz emocionālāka, dramaturģiski spēcīgāka par pirmajām divām daļām — ar vairākām kulminācijām, kas liek straujāk pukstēt sirdij un krūtīs sastingt elpai.
Ja pirmajā daļā Džeksons mūs iepazīstināja ar Šīru, Viduszemi un tās iemītniekiem, otrajā daļā, tāpat kā grāmatā ieveda mūs nebeidzamās kaujās starp labā un ļaunā karaspēkiem, tad trešajā daļā režisors pamanās noapaļot un izgaismot visu galveno varoņu likteņus, vienlaicīgi pārsteidzot ar iespaidīgām kaujas ainām, kurās tiek apkopoti visi labā un ļaunā spēki.
Trešā daļa atkal atgriežas pie hobitiem, kuri otrajā daļā pazuda aiz kara ieroču šķindoņas. Te drāma iet roku rokā ar action, uz globālas fantāzijas pasaules katastrofas robežas risinās personīgas cīņas. Ne mazāk vērtīgi par grandiozajām kaujām ir varoņu iekšējie konflikti, kas jāizcīna vienatnē ar sevi — uzticība un neuzticēšanās starp draugiem, uzdrīkstēšanās uzņemties atbildību izšķirošā brīdī. Tā ir visaptveroša cīņa gadsimtu griežos pirms Viduszemes ceturtā laikmeta iestāšanās.
“Gredzenu pavēlnieks.Karaļa atgriešanās” ir garākā filma triloģijā (trīs stundas un divdesmit minūtes). Tā balansē starp kaujas skatiem un aizkustinošiem savstarpējas draudzības un mīlestības mirkļiem, kas veido filmas sirdi. Režisors bieži pievēršas aktieru tuvplāniem, īpaši tas attiecas uz Gendalfu (Ījens Makīlens, kuram šī ir viena no labākajām lomām) un Frodo. Šajā daļā izšķiras daudzu likteņi.
Frodo (Elija Vuds, kura aktierspēle trīs filmu laikā ir ievērojami izaugusi) kopā ar draugu Semu (pārliecinošais Šīns Astins, kura tēlojums ir viens no labākajiem filmā) turpina savu misiju — iznīcināt gredzenu. Frodo, kuram uzticēts nest gredzenu, tā ļaunās iedarbības rezultātā zaudējis ne tikai fiziskos, bet arī garīgos spēkus, maldoties starp labā un ļaunā pasaulēm, vairs neatšķirot vienu no otra. Tas patiesībā ir Sema varoņdarbs. Viņš nav izredzētais, kuram lemts iznīcināt gredzenu, viņš tikai uzticīgi sargā savu draugu. Klusā ikdienas varonība… cik bieži mēs to nepamanām! Tolkīna grāmatā tai atvēlēta īpaša vieta un Pīteram Džeksonam, pateicoties Astina tēlojumam, izdevies to emocionāli parādīt uz ekrāna. Tā ir Frodo cīņa ar labo un ļauno sevī, un tā ir Sema bezgalīgā uzticēšanās savam draugam, kas nepazīst šaubas un vilcināšanos.
Aragornam (Vigo Mortensens), kura dzīslās rit karaliskas ģimenes asinis, bet kurš visu mūžu pavadījis, klaiņojot pa Viduszemi un cīnoties ar Saurona spēkiem, beidzot jāizšķiras un jāpieņem karaliskā mantija. Viņš ir redzējis, ko vara nodara cilvēkiem, un, kaut arī viņam netrūkst drosmes un gudrības, iekšējas šaubas par to, vai viņš spēs nezaudēt savu būtību, attur viņu pieņemt karaļa kroni līdz brīdim, kamēr karapulki jāved pēdējā cīņā pret Sauronu. Mūsu priekšā vairs nav vienkārši ceļojošs bruņinieks, bet gan karalis.
Izšķiroša loma šeit atvēlēta arī Gollumam (Endijs Serkis), kurš reiz bijis parasts hobits, un kuru gredzena melnā vara pārvērtusi bezdvēseliskā radījumā, kura vienīgais mērķis ir atgūt gredzenu. Pateicoties jaunajām datortehnoloģijām, Gollums ir viens no visreālistiskākajiem ar datora palīdzību veidotajiem tēliem pēdējā laika filmās. Viņa šizofrēnisko dabu, kas bija vērojama jau pirmajās divās daļās, noslēdzošajā filmā Pīters Džeksons parāda, liekot viņam sarunāties ar savu atspulgu ūdenī. Šādu izcilu režisora gājienu filmas beidzamajā daļā ir ne mazums. Piemēram, Denetors (Džons Noubls), kurš zaudējis prātu aiz bēdām par sava dēla Boromira nāvi, sūta bezcerīgā kaujā pēdējo dēlu Faramiru (Deivids Venhams). Sīvas kaujas ainas mijas ar ārprāta pārņemto Denetoru, kurš negausīgi tiesā savas pusdienas un aizkustinošu hobita Pippina dziesmu. Režisors sakuļ sajūtu kokteili, kurā cerība mijas ar nolemtību, nāvi un ārprātu.
Pie vienas no iespaidīgākajām ainām var uzskatīt arī Sema un Frodo cīņu ar milzu zirnekli Šelobu. Iespējams, pateicoties režisora iedzimtajām bailēm pret zirnekļiem, viņam izdevies radīt gigantisku monstru, kura parādīšanās stindzina asinis. Šī epizode bija viena no baisākajām Tolkīna grāmatā, tāda tā ir arī filmā.
Tā varētu turpināt bezgalīgi, aprakstot gan atsevišķus varoņus, gan cīņu ainas, kas grandiozitātes ziņā pārspēj jebkuru līdz šim redzēto filmu. Pārsteidzoši, ka netipiski šāda plaša vēriena kara filmām, “Gredzenu pavēlnieks” tomēr balstās uz humānām vērtībām.