Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

«Ozollapu» nākotne miglā tīta

Ainārs Jēkabsons

FOTO: hocley.lv

Piektdien Latvijas Hokeja federācijas (LHF) preses dienests izplatīja paziņojumu, kurā vēlreiz uzsvērts, ka 23. decembra valdes lēmums par SK «Ozollapas» diskvalifikāciju paliek spēkā. Šā iemesla dēļ izklāstīt savu viedokli aicinājām Kandavas komandas īpašnieku Aināru Jēkabsonu.

Kā zināms, SK «Ozollapas» par pārkāpumu Latvijas čempionāta 6. decembra mačā pret «Liepājas metalurgu» (5:15), kurā pieci liepājnieki nesankcionēti pārstāvēja Kandavas klubu, piešķirta diskvalifikācija līdz 2003./2004. gada sezonas beigām. Nenotikušajās spēlēs SK «Ozollapas» pretiniekiem piešķirta uzvara. Savukārt liepājniekiem atņemta uzvara ar 15:5, arīdzan ieskaitot zaudējumu.

Tas, ka viena komanda «aizdod» spēlētājus otrai šādā veidā — neoficiāli, nenokārtojot pārejas jautājumus —, ir absurds. Bet kā līdz kaut kam tādam Latvijas hokejā, precīzāk — virslīgas meistarsacīkstēs, kur noskaidro valsts spēcīgāko komandu, esam nonākuši?

— Šķiet, visi vairāk vai mazāk ir informēti par 6. decembra notikumiem Liepājā, tomēr sniedz arī savu komentāru.

— Priekšvēsture ir 2001./2002. gada sezonā izcīnītā ceturtā vieta Latvijas čempionātā, kas līdz šim bija augstākais sasniegums SK «Ozollapas» deviņu gadu pastāvēšanas vēsturē (iepriekš ar nosaukumu «Ulara» — autora piezīme). Pēc šā sasnieguma vairāki toreizējās komandas dalībnieki vēlējās aiziet karjeras augstākajā punktā un teica ardievas lielajam hokejam, turpinot spēlēt amatieru vai reģionālā līmenī. Līdz ar to nekādā īpaši labā situācijā nebijām jau pagājušās sezonas priekšvakarā, taču izdevās noslēgt abpusēji izdevīgu līgumu ar pirmās līgas vienību Rīgas «Stars», kas kļuva par mūsu fārmklubu. Līdz ar to sastāva problēmas tika atrisinātas. Šosezon «starieši» (pārtapuši par «Rīga 85» — autora piezīme) paši startē virslīgā, līdz ar to viņu hokejisti nebija pieejami. Tomēr sastāvu puslīdz izdevās savākt, un sezona iesākās normāli. Taču tad sākās Latvijas jaunatnes meistarsacīkstes. Divi mūsu spēlētāji — Renārs Princis un Roberts Grosbergs — trenē bērnu komandas, līdz ar to vairs nevarēja tikt uz spēlēm. Arī tas vēl nebūtu nekas, taču tad sekoja nelaimīgā spēle ar leišiem (SC «Energija» — autora piezīme), kuras dēļ, es uzskatu, visa šī jezga sākās. Kā zināms, pretinieki tīšām traumēja vienu no mūsu līderiem Andri Kronbergu, kam vēlāk tikta veikta operācija, līdz ar to sezona ir beigusies. Tiesnesis šo pārkāpumu, kā arī daudzus citus pret mūsu komandu atstāja bez pienācīgas ievērības, līdz pacietības mērs bija pilns Jurim Perekrestam, kas ar dūrēm pārmācīja pretinieku, par ko saņēma noraidījumu līdz spēles beigām, kā arī diskvalifikāciju. Noraidījumu un sekojošu diskvalifikāciju saņēma arī Raimonds Robats un Princis, līdz ar to maču beidzām ar septiņiem laukuma spēlētājiem. Nav jau noslēpums, ka leiši spēlē ļoti rupji, bet ja to vēl pieļauj tiesneši … Pēc šā mača daudzi puiši teica, ka šādos apstākļos spēlēt negrib. Vienubrīd bija pat doma atsaukt komandu no čempionāta. Taču, dodoties uz maču Liepājā, atkal saskārāmies ar sastāva problēmām — tur ieradāmies tikai ar astoņiem laukuma spēlētājiem. Maksims Petruks un Renārs Undelis tobrīd kopā ar Latvijas U-20 izlasi gatavojās pasaules čempionātam, vēl divi netika darba dēļ. Bet es zinu, ko nozīmē spēlēt ar astoņiem hokejistiem pret tādu komandu kā «Liepājas metalurgs». Tā ir ne tikai sagrāve laukumā, bet arī morāla. Teorētiski spēli varējām atcelt, taču tad mums būtu jāsedz visi ar to saistītie izdevumi. Turklāt negribējās pievilt skatītājus, kas bija ieradušies uz maču. Līdz ar to piedāvājām liepājniekiem aizdot mums viņu piekto maiņu — spēlētājus, kas retāk tiek laukumā. Vienošanās tika panākta. Starp citu, sarunas par Liepājas komandas rezervistu spēlēšanu pie mums bija jau sezonas sākumā. Manu sirdi līksmu dara fakts, ka mums aizdotie liepājnieki savu mikromaču uzvarēja ar 5:1. Tas vien norāda, ka labāk spēlēt vājā komandā nekā sēdēt uz soliņa spēcīgā. Arī pašiem spēlētājiem tas ir būtiski. Pieminēsim kaut vai pasaules U-20 čempionātu — labākais no vietējiem spēlētājiem bija «Ozollapās» spēlējošais Undelis. Neesmu pārliecināts, ka tā būtu, ja viņš Liepājā sēdētu uz soliņa. Starp citu, labs hokejists, spēlē ar galvu.

— Atgriežoties pie spēles Liepājā — kas bija iniciators spēlētāju «aizdošanai»? Cik ātri izdevās vienoties?

— Kā jau teicu, iniciators biju es. Piegāju pie Mišas («Liepājas metalurga» menedžera Mihaila Vasiļonoka — autora piezīme) un izteicu priekšlikumu. Jā, Surenkins («Liepājas metalurga» galvenais treneris Vesa Surenkins — autora piezīme) sākumā «raustījās», tomēr beigās piekrita. Izdevās «pielauzt», galvenokārt tāpēc, ka liepājnieki sezonas sākumā jau bija solījuši mums aizdot savus hokejistus — tos, kas retāk tiek pie spēlēšanas.

— Bet vai šo piecu spēlētāju pāreju nevarējāt noformēt oficiāli un laikus? Vēl jo vairāk — ja viņi deldē liepājnieku rezervistu soliņu.

— Varbūt varējām, taču jāatceras, kas sezonas sākumā notika ar pašu «Liepājas metalurgu» — uz ārzemēm devās vairāki spēlētāji, turklāt ne jau nu sliktākie. Komandā pat bija neliela panika. Līdz ar to Beresņevs (tā brīža «Liepājas metalurga» galvenais treneris Leonīds Beresņevs — autora piezīme) varēja aizdot tikai divus — Undeli un Petruku, ar domu — skatīsimies, kā būs tālāk. Sezonas gaitā Liepājas klubam pievienojās vairāki ārzemju spēlētāji, arī daži pašmāju un it kā situācija izveidojās pateicīga, taču tad Krievijā labāku darba saņēma pats Beresņevs. Ar viņu man bija ļoti labas attiecības, daudz no viņa esmu arī mācījies, bet ar jauno treneri Surenkinu man nav kontaktu. Tieši viņš ir tas, kas «Metalurgā» nosaka sastāvu, nevis, piemēram, Miša.

— Kā vērtē LHF piespriesto sodu — diskvalifikāciju līdz sezonas beigām? Vai ir godīgi, ka diskvalificēta tika tikai viena komanda — «Ozollapas», bet «Liepājas metalurgs» turpina spēlēt?

— Godīgi sakot, es vēl līdz pat šodienai neesmu saņēmis valdes lēmumu, tikai LHF preses dienesta izplatīto informāciju. Pēc 23. decembra valdes sēdes man bija saruna ar LHF prezidentu Kirovu Lipmanu, pēc kuras man deva mēnesi laika sakārtot situāciju. Jau 10. janvārī pulksten 22.45, par ko liecina faksa izdruka, aizsūtīju jaunu pieteikumu, kurā bija iekļauti 26 spēlētāji — divi vārtsargi, astoņi aizsargi un 16 uzbrucēji — pilnīgi pietiekami, lai startētu čempionātā, tomēr man tika atteikts. Kāpēc — nezinu. It kā vairāki spēlētāji nesaprotamu iemeslu pēc nedrīkstot spēlēt. Viens no tādiem ir vārtsargs Kaspars Šveicers, kas iepriekš drīkstēja. Starp citu, arī liepājnieki bija gatavi dot tos piecus spēlētājus uz Latvijas čempionāta spēlēm, lai tikai viņiem atdotu divus punktus par uzvaru pret mums ar rezultātu 15:5. Runājot par lēmumu kā tādu — sodu nesaņēmu es, bet gan manas komandas puiši. Ja diskvalificētu mani, to es saprastu, bet kādēļ jācieš spēlētājiem? Ieskatījos tā sauktajā sodu lapā, kas gan nav saskaņota ar komandu pārstāvjiem, bet tā arī neatradu, par kādu pārkāpumu «Ozollapām» piemērots sods. Diskvalifikāciju līdz sezonas beigām var dot par uzbrukumu tiesnesim, bet par nelicencētu spēlētāju dalību mačā ir paredzēts naudassods līdz 500 latiem. Liepājas komanda noteikti nav vainīga, tāpēc pareizi, ka saņēma mazāku sodu. Iniciators biju es. Bet galvenais jau bija nospēlēt šo maču, lai nebūtu lieks troksnis. Tā jau tāpat hokejā netrūkst.

— Vai diskvalifikācija līdzi nenes arī kādus citus zaudējumus?

— Pirmām kārtām jau finansiālus. Nav nekāds noslēpums — esmu paņēmis kredītu bankā, lai varētu uzturēt komandu. Tagad vajadzēs puišiem atņemt inventāru un pārdot, lai segtu parādus. Pagājušajā gadā hokeja dēļ arī zaudēju darbu. Firmas, kurā es strādāju, vadība uzskatīja, ka pārāk daudz laika veltu hokejam un ka man labāk būtu pievērsties tikai tam. Tāpat LHF preses dienesta izplatītā paziņojuma dēļ, kurš bija pārsteidzīgs — pirms valdes lēmuma, man atteica visi sponsori un citi finanšu avoti. Līdz ar to es neredzu iespēju šo komandu vēlreiz savākt kopā — ne šosezon, ne vispār. Puiši ir izklīduši kur kurais — cits spēlē Talsu čempionātā, cits amatieros. Es arī neesmu pārliecināts, vai vairs to gribu. Esmu noguris. Sāpīgākais ir tas, ka kopš 1995. gada rudens esmu ieguldījis daudz laika un enerģijas.

— Vai tas nozīmē, ka pilnībā aizej no hokeja?

— Domāju, ka turpmāk vairāk pievērsīšos inventāra tirdzniecībai. Pirms pasaules čempionāta ar jaunām virsjakām apgādāju U-20 izlasi. Federācijai tas izmaksāja daudz lētāk, nekā būtu, ņemot no cita izplatītāja. Atdevu gandrīz par pašizmaksu. Kāpēc? Tāpēc, ka tur bija pāris puišu no manas komandas. Tirgošu ne tikai nūjas un hokeja kreklus, bet arī inventāru citiem sporta veidiem. Esmu gatavs ar izdevīgākām cenām palīdzēt gan bērnu, gan pieaugušo komandām. Pieredze ir. Un līdz šim neviens nav sūdzējies. Piemēram, esmu «apģērbis» aptuveni 50 hokeja vārtsargus, bet «Ozollapas» bija pirmā virslīgas komanda, kas spēlēja ar vienādiem cimdiem un biksēm.

Redaktors iesaka