Valdis Pāns: «Pēdējais samurajs»

Šobrīd pirms visām svarīgākajām Amerikas kinobalvu pasniegšanas ceremonijām režisora Edvarda Cvika («Rudens leģendas») pacilājošais vēsturiskais epiks «Pēdējais samurajs» ir kļuvis par vienu no kinodarbiem, par kuriem visi runā visaktīvāk. Filmu nebeidz slavēt kinokritiķi. Japāņi ir sajūsmā par to, ka amerikāņi beidzot ir uztaisījuši samuraju filmu, kas precīzi atspoguļo viņu kultūru. Turklāt šī nu beidzot ir tā reize, kad Toms Krūzs savam sen kārotajam «Oskaram» ir piekļuvis tuvāk nekā jebkad agrāk.

Visi sajūsmā izteiktie slavinājumi, protams, ir pelnīti. Filma, kas atgādina sava veida krustojumu starp Akiras Kurosavas «Septiņiem samurajiem» un Kevina Kostnera «Dejām ar vilkiem», gluži kā nesenais Pītera Vīra atklātās jūras gabals «Master And Commander: Uz pasaules malu» izmanīgi piedāvā grandiozi vērienīgu piedzīvojumu grāvēju, tajā pat laikā nezaudējot stāsta cilvēcisko pusi, tā galveno varoņu iekšējo pārdzīvojumu un atklāsmju elementu. Spriežot pēc pēdējo gadu pieredzes, šādas filmas uztaisīt nav viegli.

Filmas sākas ar Amerikas pilsoņu kara «varoni» Natanu Algrenu (Toms Krūzs), kurš, savulaik aklas pavēļu pildīšanas ietvaros apslaktējis ne vienu vien nevainīgu indiāņa dvēseli, šobrīd savu netīro sirdsapziņu cenšas slīcināt alkoholisko dziru straumēs. Rit 1876. gads, un dzīve ir zaudējusi jebkādu jēgu, līdz brīdim, kad pie Algrena ierodas japāņu delegācija, kas vēlas viņu savervēt kā skolotāju jaunajai modernajai imperatora armijai.

Izrādās, samuraju grupējums ar bandas līderi Kacumoto (Kens Vatanabe) priekšgalā draud izjaukt visus Japānas valdības plānus cauri valstij uzbūvēt mūsdienīgu dzelzceļu, tāpēc nopietna, apmācīta armija ir vitāli nepieciešama. Izteiktajam piedāvājumam Algrens piekrīt un drīz vien kopā ar savu veco labo draugu seržantu Grāntu (Billijs Konolijs) un savu nīsto izbijušo komandieri Begliju (Tonijs Goldvins) dodas ceļojumā uz Sarkanās saules zemi, kur nekavējoties ķeras pie darba.

Taču sanāk tā, ka puiši, tā īsti vēl neiemācījušies turēt šaujamo rokās, jau tiek sūtīti apturēt Kacumoto. Un Algrens gala rezultātā nonāk samuraju gūstā, kur pavada vairākus mēnešus. Šajā laikā viņš maz pamazām nodibina draudzīgas attiecības ar Kacumoto, iepazīstas ar samuraju dzīves kodeksu un sāk izjust īpašas simpātijas pret Kacumoto māsu Taku (Kojuki). Kad samuraju ciematam vienā no filmas iespaidīgākajām kauju epizodēm uzbrūk nindzjas, Algrens cīnās plecu pie pleca ar samurajiem, tādējādi kļūdams par «savējo». Taču grūtākā izšķiršanās amerikāņu puisim ir vēl tikai priekšā. Ko darīt? Atgriezties Tokijā pie sava iesāktā uzdevuma vai palikt kopā ar Kacumoto un doties gandrīz vai drošā nāvē?

Toms Krūzs ir tik augsta kalibra kinozvaigzne, ka bezmaz vai katrā savā lomā viņš pirmām kārtām ir Toms Krūzs un tikai pēc tam Ītans Hants/Džerijs Magvairs/Deivids Eimss. Tomēr šeit ir brīži, kad patiešām aizmirstas fakts, ka uz ekrāna ir Toms Krūzs. Un tas, ņemot vērā, ka viņš allaž ir bijis lielisks aktieris, ir vēl lielāks kompliments. Taču īstais kinodarba atklājums nenoliedzami ir japāņu aktieris Kens Vatanabe, kurš ar visu savu būtību spēj izstrāvot īstena līdera portretu. Kad viņš dala epizodes ar Tomu Krūzu, Krūzs var arī būt vislielākā zvaigzne, taču Vatanabe nenoliedzami ir spilgtākā personība.

Taču tam nebūtu nekādas nozīmes, ja filma savā pamatā nebūtu tik nopietna un dziļdomīga. Kacumoto it kā cīnās pret imperatora karaspēkiem, taču viņš to dara, godinādams gadsimtos izkoptās tradīcijas, kuras imperators simbolizē. Amerikāņu imperiālisti par visām varītēm cenšas uzspiest Japāņu valdībai tikai sev finansiāli izdevīgo modernizāciju, tādā veidā iznīdējot visus kultūras un sociālā mantojuma elementus. Tāpēc Kacumoto ir gatavs atdot savu dzīvību par gadsimtos cildināto tradīciju saglabāšanu. Un, ja šobrīd šāda veida pašupurēšanās daudzos izsauks vien cinisku smīnu, tas nudien tikai pierādīs to, cik mūsdienu industrializētā sabiedrība ir nogājusi sāņus no nopietnāku vērtību skalas, cik sveši mums ir kļuvuši vārdi «gods» un «pienākuma apziņa».