Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8664115t1h6b68.jpg)
…Kalendārs aiznesa dienu pēc dienas. Agnese jau bija aizmirsusi gaidīt Armīna zvanu. Un tad pēkšņi… Piezvanīja Armīns.
— Šodien ir mana dzimšanas diena, — viņš bez ievada iesāka. — Vai tu vari atnākt uz to pašu vietu, kur mēs iepazināmies?
— Nu… Es nezinu, — Agnese minstinājās, jo patiesi to nezināja.
— Labi. Es gaidu, — Armīns nolika klausuli, it kā nedzirdēdams šaubas Agneses balsī.
x x x
Armīns pie bāra letes bija viens. Šajā dienas laikā apmeklētāju bija maz. Agnese piegāja pie jaunā vīrieša un pieskārās viņa plecam.
— Tā tu svini savu dzimšanas dienu? Viens pats? — Agnese klusi ievaicājās.
— Es nevienam pa īstam neesmu vajadzīgs… Visiem esmu vajadzīgs tikai tad, kad man ir nauda. Man derdzas šī vientulība. Es gribu būt kopā ar tevi. Tu vari man palīdzēt, — viņš bez nožēlas, pat bez emocijām bilda.
— Ak Dievs… Nu, ko lai ar tevi dara?
— Es zinu, ko. Braucam pie manis! — viņam pēkšņi viss bija skaidrs.
— Uz kurieni?
— Tepat netālu!
Armīns raušus norāva Agnesi no krēsla. Agnese juta, ka viņai patīk šī bezceremoniālā attieksme.
x x x
…Kad viss jau bija noticis, Agnese beidzot sāka aplūkot istabu, kurā viņi abi pirms kāda laika bija ieradušies. Nē, ne ieradušies. Iebrukuši, ieskrējuši… Tāds vecpuiša miteklis, Agnese nodomāja. Ne pārāk kārtīgs, bet arī ne midzenis.
— Tu biji mana skaistākā dāvana šodien. Ar tevi, vecenīt, ir labi, — Armīns, ar baudu smēķēdams, noteica.
— Ar tevi nav sliktāk! — Agnese nosmējās.
— Klausies, man gribas ēst. Un iedzert arī — galu galā mēs svinam manu dzimšanas dienu! — Armīns priecīgi iesaucās, bet tad pēkšņi saduga. — Jā, bet naudas man galīgi nav…
— Bet man ir! — Agnese pastiepās pēc savas somiņas, ko bija nometusi uz grīdas.
— Nu, tu taču esi zelta gabaliņš! — Armīns nevarēja rimties. — Tā, mūsu plāniņš būs tāds: svinam, svinam un svinam! Tikai nesmejies — tu mani esi atgriezusi dzīvē!
Viņš izlēca no gultas un sāka ģērbties.
— Taisies! Mums ir svētki! — Armīns sauca. Pēc īsa klusuma mirkļa viņš atkal pēkšņi sarāvās un, pagriezies pret sievieti, nomurmināja: — Klausies… Man rīt darbā vajadzētu kolēģiem uzsaukt… Vai tu nevari man iedot kādus simt latus? Es tev vēlāk atdošu.
— Kāpēc ne? Varu, — Agnese paraustīja plecus. Armīns bija tik jauks, nu, kā tu viņam neiedosi tos latus? Turklāt Agnesei šķita, ka draudzība ar Armīnu būs ilga un jauka.
— Super! Tu ģērbies, es uz brītiņu tevi atstāšu, — Armīns ātri iešļuka biksēs.
Viņš iegāja blakus istabā, cieši aizvēris aiz sevis durvis. Armīns paņēma telefona klausuli, nospieda ciparus un pavisam klusi ierunājās klausulē:
— Viss kārtībā, birst zelta ābolīši…
x x x
Agnese pat neskaitīja tās reizes, kad viņa vēra vaļā maciņu, ne arī naudu, ko aizdeva Armīnam. Viņš bija tik jauks, ka… Ka nevarēja atteikt. Un sekss ar viņu — tas bija tik pilnīgs, tik… Ek, ko nu tur runāt! Agnese taču varēja palīdzēt Armīnam, kam vienmēr bija kādas problēmas. Un vai tad nauda ir galvenais? Svarīgākais bija tas, ka viņi mīlēja viens otru. Katrā ziņā Agnese par to bija pilnīgi pārliecināta.
x x x
Pēc ilgāka laika Agnese beidzot sazvanījās ar savu draudzeni.
— Sveika, mīļā, — viņa iesāka. — Jā, var teikt, ka esmu pazudusi. … Regīna, es esmu laimīga. Beidzot. … Nē, es nekļūdos. … Mums viss ir kopīgs, jā, arī maciņš, gulta, māja, viss. … Fantastisks vecis. … Klausies, viņš drīz nāks mājās. Labi, beidzam muldēt. … Tiksimies nākamnedēļ. … Jā, es tev piezvanīšu.
Agnese nolika klausuli un, laimīgi nopūtusies, aizgāja uz virtuvi gatavot vakariņas.
x x x
Tobrīd sarunu pabeidza arī sieviete, kuru Agnese bija nosaukusi par Regīnu. Viņa, apmierināti smaidīdama, nolika telefona klausuli. Sieviete piegāja klāt Armīnam, apķēra viņu un nočukstēja:
— Ej nu, mazais bārenīt, zelta ābele tevi gaida… Neaizmirsti, ka mums vajadzīga nauda. Daudz naudas…
Armīns Regīnai atbildēja ar garu, kaislīgu skūpstu. Viņi abi tikko bija beiguši jautru atmiņu sarunu par to, kā Armīns iepazinies ar Agnesi. «Viņa manī iemīlējās uzreiz,» Armīns smiedamies teica.
x x x
… Agnese, tikko pārnākusi no darba, sāka šķirot veļu: krekli, zeķes, blūzes… Viņai patika šis darbiņš. Un patika arī, kā Armīns saņem no viņas rokām tīru un smaržīgu kreklu vai džemperi.
Kādā no kreklu kabatām viņa sataustīja kaut ko kvadrātisku. Tas bija polaroīda foto.
(Turpinājums rīt.)