Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
:format(webp)/nginx/o/2024/08/16/16292582t1h1b4c.jpg)
/nginx/o/2018/07/11/8665635t1h33f5.jpg)
Cik daudzi no jums vēl atceras padomju laiku ar milzīgajām rindām veikalos, pepsikolu kā alternatīvu kapitālistiskajai kokakolai, mūžīgajām parādēm, pionieru pulciņiem un skaļajiem lozungiem?
Tā ir pagātne, kuru daži atceras ar vieglu nostalģiju, citi —ar nepatiku. Taču tā ir vēsture, kuru atraktīvā veidā savā filmā izdevies iemūžināt Volfgangam Bekeram.
Vācu režisora Volfganga Bekera filma «Good Bye, Lenin!» ieguvusi labākās Eiropas filmas titulu 2003. gada Berlīnes kinofestivālā, paspējusi savākt neskaitāmas balvas starptautiskos festivālos un kļuvusi par starptautisku vācu hitu Eiropā.
Pirms vairākiem gadiem Džeimss Kamerons radīja filmu, kurā uz milzīgas traģēdijas — «Titānika» bojāejas — fona tika izspēlēts traģisks, kaut arī stipri salkans mīlas stāsts. Vāciešiem ir izdevies radīt kaut ko ļoti līdzīgu, taču eiropeiskāku un gaumīgāku, kur uz vēsturisku notikumu fona risinās traģikomiski notikumi kādā mazā Austrumberlīnes ģimenītē.
Režisora Volfganga Bekera filma ir par viena cilvēka centieniem apturēt vēstures gaitu. Tā ir traģikomisks stāsts par politiskajām pārmaiņām uz ikdienišķu, cilvēcisku problēmu fona vai otrādi. Aleksa centieni apturēt laiku ir kā simbols satrunējušajai sociālistiskajai iekārtai, kura ar pēdējiem spēkiem cenšas noturēt savas pozīcijas.
Volfgangs Bekers līdz šim bijis pazīstams ar savām filmām «Bērna spēle»(1992) un «Dzīve ir viss, kas tev pieder» (1996). Filma «Good Bye, Lenin!» tapusi sadarbībā ar distribūcijas kompāniju «X Filme», kas pirms kāda laika laida klajā vēl vienu starptautisku hitu «Skrien, Lola, skrien!». Šeit tapušās filmas izceļas ar humoru un stilu, kas nav raksturīgs vairākumam vācu filmu.
Holivudiska melodrāma šajā filmā iet roku rokā ar eiropeisku humānismu, vieglu ironiju un humoru. Sekojot Holivudas filmām raksturīgai filmas struktūrai, kas balstīta ģimeniskās attiecībās un savstarpējā mīlestībā, režisoram izdevies panākt emocionāli skaidru, tīru un godīgu filmas valodu, kuru saprot skatītāji visās pasaules malās.
Filmas notikumi risinās neilgi pirms un pēc Austrumvācijas un Berlīnes mūra sagrūšanas 1989. gadā. Aleksa (Daniel Bruhl) un Arianas (Maria Simona) māte Kristiāna (Katrīna Sasa) ir sociālisma ideju pārņemta aktīviste, kura, kā apgalvo Alekss, «apprecējusies» ar komunismu pēc tam, kad viņu ģimeni mīklainā veidā pametis tēvs, kas pārvācies dzīvot uz Rietumberlīni. Kristiānai tas ir milzīgs šoks, no kura atkopusies, viņa sāk sabiedriski aktīvu darbību sociālās iekārtas labā. Taču vēsture nestāv uz vietas, tuvojas pārmaiņu laiks, un ielās notiek demonstrācijas pret pastāvošo iekārtu. Vienas šādas demonstrācijas laikā Kristiānas acu priekšā tiek arestēts viņas dēls Alekss. Kristiāna pārcieš infarktu un iegrimst astoņu mēnešu ilgā komā. Tās laikā notiek vēsturiskas pārmaiņas: krīt sociālistiskā iekārta, VDR vairs neeksistē gluži tāpat kā Berlīnes mūris. Bijušās VDR teritorijā ieplūst kapitālisma ražoti produkti. Kad pēc astoņiem mēnešiem māte nāk pie samaņas, ārsti apgalvo, ka vismazākie satraukumi var izrādīties Kristiānai nāvējoši. Dēls Alekss un viņa māsa Ariana nolemj darīt visu iespējamo, lai jaunajām šokējošajām pārmaiņām neļautu ielauzties Kristiānas dzīvē. Viņš mātes mazajā dzīvoklītī veido mikrokosmosu, kurā laiks apstājies, kurā joprojām valda sociālistiskās idejas. Viņš ar sava drauga palīdzību taisa televīzijas pārraides, kuras Kristiānai sniedz maldinošu priekšstatu, ka nekas nav mainījies, ka ideāli, kuru dēļ viņa cīnījusies, joprojām ir dzīvi.
Filmas scenārija autoram Berndam Lihtenbergam izdevies radīt neparasti dziļus varoņu tēlus, ar kuriem bez īpašām grūtībām spēj identificēties skatītājs, kas ir visai neraksturīgi komēdijām. Iespējams, ka filma daudz spēcīgāk iedarbojas uz tiem, kas pārdzīvojuši šo pārmaiņas laiku. Vērojot filmu, pārņem melanholija, zināma nostalģija par pagātni, ko notušē filmas neuzkrītošais humors.
Režisors Volfgangs Bekers ar postmoderniem paņēmieniem iepludinājis filmā vēstures faktus, sajaucot tos ar vienas ģimenes likteni pārmaiņu laikā. Tā neapšaubāmi ir kas daudz vairāk par parastu komēdiju — liecība kādam noteiktam laika posmam cilvēku tūkstošu dzīvē. Līdz ar to piekrītu tiem, kas bēdājas, ka šādas filmas ideja nav dzimusi kādā no pašmāju režisoru galvām. Mums nebija simboliskā Berlīnes mūra, taču visu pārējo varētu attiecināt uz jebkuru no bijušās PSRS republikām. Filmā dzirdama lieliska Jana Tiersena mūzika, kurš strādājis arī pie filmas «Amēlija» muzikālā pavadījuma.
Filma ir nedaudz filozofiska, nedaudz politiska, smieklīga un arī sentimentāla.