Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/20/10950585t1h08f1.jpg)
/nginx/o/2018/07/11/8672143t1he4a5.jpg)
Pirmdien no rīta 86 gadu vecumā miris publicists un sabiedriski politiskais darbinieks, profesors Mavriks Vulfsons.
Nelaiķis bija aktīvs Atmodas laika darbinieks, 1988. gadā Radošo savienību plēnumā tieši viņš nolasīja Molotova–Ribentropa pakta slepenos protokolus, kā pirmais komunistiskā režīma apstākļos publiski paziņojot, ka Latvija ir okupēta.
Vulfsons dzimis Maskavā ebreju ģimenē, kas Rīgā no bēgļu gaitām atgriezās 1921. gadā. Jaunībā Vulfsons darbojās sociāldemokrātiskajā organizācijā «Darba jaunatne», 1936. gadā kļuva par komunistu. Otrā pasaules kara laikā Vulfsons uzdienējis līdz padomju armijas kapteiņa pakāpei, bijis poļitruks.
Pēc kara viņš sāka strādāt par politisko komentētāju laikrakstos «Cīņa», «Rīgas Balss» un ilgus gadus vadīja Latvijas Televīzijas raidījumu «Globuss». Komentārus kompartijas avīzē Vulfsons parakstīja ar pseidonīmu M. Vilks.
Augstāko izglītību Vulfsons ieguva Latvijas Valsts universitātē, bija Latvijas Mākslas akadēmijas sabiedriski politisko disciplīnu vecākais pasniedzējs, vēlāk profesors.
Pretrunīga un dramatiska figūra
Vulfsons bija PSRS tautas deputāts, aktīvi darbojās PSRS Augstākās padomes komisijā, kas pētīja Molotova–Ribentropa paktu, atklāti apsprieda Latvijas okupāciju.
Nelaiķis bija Latvijas Tautas frontes līdzdibinātājs, 1990. gadā tika ievēlēts par Augstākās padomes (AP) deputātu, bija AP Ārlietu komisijas priekšsēdētājs. Vulfsons bijis arī Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks.
Vulfsons bija Tautas saskaņas partijas biedrs, vairākkārt kandidēja arī Saeimas vēlēšanās, tomēr netika ievēlēts.
Viņš ir vairāku Latvijā un ārvalstīs izdotu grāmatu autors, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
Atmodas gados Vulfons kļuva par savdabīgu kulta figūru un valstiskās neatkarības ideju paudēju. Viņš publiski nosodīja savus jaunības maldus, proti, nekritisku aizraušanos ar kreisajām idejām. Vulfsons spēja atzīt arī savu konformismu okupācijas režīma apstākļos, proti, melīgu nostāju, interpretējot pasaules politikas norises, vēršanos pret latviešu trimdiniekiem Rietumos, Izraēlas valsts noniecināšanu.
Atjaunotajā brīvvalstī Vulfsonu sabiedrība vērtēja pretrunīgi. Viņš nekautrējās atgādināt par holokausta traģēdiju Latvijā, viņš pēc bankas «Baltija» kraha atļāvās aizstāvēt tās vadītāju Aleksandru Laventu. Šāda nostāja, kā arī dalība Tautas saskaņas partijā jūtami mazināja Vulfsona popularitāti nacionāli noskaņotu latviešu vidū.