Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8675963t1h3d2b.jpg)
Mēdz teikt, ka nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Galvenais — pēc tam savas kļūdas atzīt un iespēju robežās arī labot. Šoreiz sava vaina jāatzīst arī «Sporta Avīzei» — pagājušajā numurā materiālā «Latvijas GP: nebūs naudas, nebūs maču…», ļaujoties maldīgam pavedienam, gaidāmās blakusvāģu sezonas kontekstā parādījās nepatiesa un tendencioza informācija par Salvja Freimaņa un Ķeguma motocentra finansiālo situāciju un attiecībām ar Latvijas Motosporta federāciju (LMF).
Mēģinot noskaidrot jautājumu, lielākoties balstījāmies uz LMF viceprezidentes Antras Sietiņas sniegto informāciju un komentāriem. Jāatzīst, nevarējām iedomāties, ka iekšējās intrigas federācijā var aiziet tik tālu, ka pat tās vadoša amatpersona atļautos pagriezt informāciju sev parocīgi, ne vien nenorādot uz kļūdainiem pieņēmumiem, bet vēl sekmējot tos — pat tad, ja tas redzami grauj LMF tēlu un motosporta attīstību.
Attiecības ar banku — sakārtotas
Vispirms jāievieš skaidrība situācijā ar Ķeguma trases īpašumtiesībām — tās joprojām pieder SIA «Baltijas kausa fonds» (BKF). Šī organizācija dibināta 1992. gadā, viena mērķa vadīta — mototrases «Zelta zirgs» attīstībai. Starp četriem BKF dibinātājiem bija trīs fiziskas personas, viņu vidū arī Salvis Freimanis, kā arī LMF. Taču uzņemtais rūpals izrādījās pietiekami nepateicīgs, un sākotnējais entuziasms daudziem gāja mazumā. Vēloties turpināt mototrases sakārtošanā iesākto, 1994. un 1995. gadā Freimanis no pārējiem dibinātājiem atpirka īpašuma daļas un kļuva par fonda vienīgo īpašnieku (piemēram, LMF sākotnēji ieguldīto 25 latu vietā saņēma 1500). Tajā brīdī Salvis jau bija kļuvis arī par trases zemes īpašnieku — atpērkot to no pašvaldības, turklāt kompensējot ieguldīto iepriekšējam saimniekam un nokārtojot dažus pēc viņa palikušos parādus. Kad Ķegums un Latvija kā pirmā no Baltijas valstīm izpelnījās pagodinājumu organizēt pasaules čempionāta posmu ekipāžām, bija jāatrotī piedurknes, lai atbilstīgā līmenī sakārtotu trūkstošos trases infrastruktūras elementus. Savus pakalpojumus, turklāt ar izdevīgiem noteikumiem (prasot tikai pašizmaksu, bet peļņas daļu atvēlot kā sponsoru līdzekļus), piedāvāja celtniecības firma «Bilde» — tā pati, kas vēlāk ieguva bēdīgu slavu Melngalvju nama būves sakarā. Ķegums ar «Bildes» darba metodēm bija spiests iepazīties jau toreiz… Pēdējā brīdī, glābjot, kas vēl glābjams, līdz sacensībām izdevās «Zelta zirgu» savest kārtībā, taču jau pēc tam BKF attapās pamatīgā finansiālā bedrē.
Šajā nepatīkamajā situācijā palīdzīgu roku Freimanim neatteica «VEF banka» — saistību nokārtošanai 1997. gadā tika izsniegts kredīts 100 000 latu apmērā, kā garantu pretī saņemot ķīlu — zemes īpašumu un arī pašu trasi. Kopš tā laika kredīts pakāpeniski un saskaņā ar līgumu tiek atmaksāts, un no sākotnējās summas atlikuši 60 tūkstoši. «Nevienā brīdī īpašuma tiesības nav pārgājušas bankai. Īpašuma ieķīlāšana šādā situācijā pasaulē ir tikai normāla prakse. Jā, joprojām pastāv kopējais deficīts, taču — vienmēr esmu izpildījis to, par ko esam vienojušies,» uzsver Freimanis. Viņš nenoliedz, ka pērn šajā ziņā radās sarežģījumi, taču tagad tie atrisināti. «2002. gada beigās tika panākta vienošanās ar potenciālo investoru un, paļaujoties, ka nauda būs, tika pieteikta visa 2003. gada motokrosa sezonas programma. Gada laikā šī nauda tā arī neatnāca — potenciālo investoru nodomi bija nopietni, un viņi vēlējās piešķirt solītos līdzekļus, taču sanāca tā, ka situācija vienkārši neļāva to izdarīt. Taču beigās vainīgi bijām mēs, un es to nenoliedzu — tā bija mana kļūda. 2003. gads sanāca kā force majore, taču tika atrasts cits investors un līdz ar to risinājums. Mūsu starpā ar banku nav neatrisinātu jautājumu.» Kā apliecinājums tam ir noorganizētā starptautiskā treniņnometne, kas Ķegumā notiks 5.–9. aprīlī, savukārt nedēļu vēlāk tieši «Zelta zirgs» atklās kārtējo Latvijas čempionāta sezonu.
Pateicība un nepateicība…
Freimanis necenšas noliegt, ka pārāk filantropiskā motokrosa mīlestība bieži vien mudinājusi viņu ar naudu rīkoties sirds, nevis prāta vai aprēķina vadītam, un gadās, kad objektīvi apstākļi nav ļāvuši laikus sakārtot visas finanšu lietas. «Ir nesakārtotas attiecības ar virkni dažādu partneru, arī daļēji neizmaksāts dažu sacensību kopvērtējuma balvu fonds, taču viss pakāpeniski tiek risināts, un es vēlos atvainoties visiem, ar kuriem man tas pagaidām līdz galam nav izdevies. Ļaunprātības šeit nav — ir bijusi tikai vieglprātība un filantropisms. Taču mēs vairs ar to neslimojam,» uzsver Freimanis.
Iepriekšējā publikācijā Antra Sietiņa norādīja arī uz aizvien pieaugošu Freimaņa parādu LMF (vairāk nekā 2700 latu par pagājušo sezonu). Salvis uzsver, ka tas bija dzēsts jau publikācijas brīdī, taču šoreiz jāsecina nelāga apstākļu sakritība — žurnāls tika nodots svētdienas vakarā, iznāca otrdienas rītā, bet parāds tika segts pirmdien. Lai nu kā — jau pati šā fakta uzsvēršana no viceprezidentes puses nebija objektīva un korekta. Naudas līdzekļi, kurus ik gadu LMF piegādā tieši BKF, tiek uzskaitīti, un, pēc Freimaņa dokumentācijas, kopš 1999. gada šī summa veido ne mazāk kā 113 045 latus (konkrētas iemaksas LMF — apmēram 23 585, balvu fonds un starta nauda sportistiem — 89 460), neskaitot pasaules čempionāta un Eiropas čempionāta maksājumus. Freimanis uzsver: tā vietā, lai dibinātu savu sabiedrisko organizāciju (kā, piemēram, Cēsu posma struktūra) un paturētu visu sev, BKF, domājot par federācijas interesēm, visu piesaistīto sponsoru naudu laida caur LMF. «Salīdzinot abus šos skaitļus — mūsu devumu federācijai un parādu —, cik korekta bija Sietiņas interpretācija?» jautā Freimanis.
«Salvis motosportā ieguldījis tik daudz, ka būtu nepieciešams ļoti daudz laika, lai to visu izstāstītu. Šajā gadījumā es negribētu komentēt Salvja un Antras savstarpējās attiecības, taču nav šaubu, ka motosporta labā viņš strādājis un darījis ļoti daudz. Jā, nav bijis viegli, un ir bijušas problēmas, taču kaut ko par to pārmest neceļas roka — varam būt viņam tikai pateicību parādā. Arī šobrīd, kad organizatoriem ir kārtējais problēmu loks ar izmaksām, viņš atkal ir gatavs to celt. Un esmu pārliecināts, ka viņam tas izdosies,» atzīst LMF prezidents Jānis Lāčplēsis. Par to, ka Sietiņas nostāja nesakrīt ar federācijas paustajiem uzskatiem, liecina arī pērn Freimanim nosūtītā pateicības vēstule. Tajā cita starpā teikts: «Diemžēl ne vienmēr laikā mēs varam pateikties savu sportistu atbalstītājiem, sacensību organizatoriem par viņu darbu, palīdzību un ieguldījumu Latvijas motosporta attīstībā, bet, galvenais, nepasakām, ka viņu darbības dēļ arī Latvijas Motosporta federācija saņem veicināšanas prēmijas, kā tas bija 2002. gadā pēc pasaules čempionātiem motokrosā blakusvāģiem Cēsīs un Ķegumā. Mēs atvainojamies par izrādīto neuzmanību trases darbiniekiem un Jums kā grūta darba veicējiem, LMF un sportistu atbalstītājiem. Vēlreiz sirsnīgi pateicamies Jums par Jūsu atbalstu Latvijas motosportam un ceram, ka mūsu sadarbība nesīs lieliskus rezultātus.» Vēstuli parakstījuši LMF prezidents Jānis Lāčplēsis un ģenerālsekretāre Ņina Birjukova. Uz šā fona var saprast Freimaņa sašutumu par federācijas viceprezidentes izteiktajām šaubām par viņa spēju noorganizēt abus šāgada pasaules čempionātus Ķegumā: «12 gadu laikā esmu uzņēmies rīkot 102, tajā skaitā visaugstākā ranga, sacensības, un visas ir notikušas — nevienas nav izgāztas!»
Vienam dzīvesveids, citam — tikai bizness
Freimanis iebilst arī pret formulējumu par valsts savulaik dāsno atbalstu Ķeguma kompleksa izveidē — pirmajos četros gados, notiekot pasaules čempionāta posmiem, kopējais atbalsts bijis aptuveni 30 000 latu, toties kopējie ieguldījumi Ķeguma motocentrā šo gadu laikā pārsniedz 400 tūkstošus. Pēdējos četrus gadus valsts atbalsts bijis «nulle santīmu», kaut arī pasaules čempionāta un Eiropas čempionāta norisi BKF nodrošināja. Neprecīza ir arī informācija par mēģinājumu iegūt nacionālās sporta bāzes statusu — ieķīlāts objekts uz tādu tagad nemaz nevarētu pretendēt. Freimanis uzsver: BKF rūpju lokā bijis ne tikai Ķegums, bet arī viss Latvijas motokross kopumā: «BKF darbība neaprobežojas tikai ar aktivitātēm Ķegumā. Deviņdesmito gadu beigās Latvijas ekonomiskajā dzīvē bija krīze, un tas tieši atsaucās arī uz sportu, tajā skaitā motokrosu. Strauji samazinājās aktīvo sportistu, arī sacīkšu organizatoru, skaits. Mums šādu problēmu nebija, un, lai gan varēju lieliski izmantot situāciju personiskiem mērķiem, es tā nerīkojos. Sākot ar 1999. gadu, motokrosam kritiskā brīdī pilnībā pārņēmām Latvijas čempionātu organizēšanu, un kopš šā brīža federācijai Latvijas čempionāta rīkošanas procesā vairs nebija jāiegulda ne darbs, ne līdzekļi. Rīkojām pasaules čempionātus, kam piesaistīt sponsoru līdzekļus bija mazāk problēmu, un uz šā rēķina dotējām LMF kopumā — palīdzot sportistiem, citiem organizatoriem, rīkojot sacensības citur Latvijā, atjaunojot trases, kas mums nepiederēja. Koordinējām sacensību Latvijā kalendāro plānu ar kaimiņvalstīm, nodrošinājām ārvalstu sportistu piesaisti sacensībām mūsu valstī. Strauji pieauga Latvijas sportistu skaits un sacīkšu reputācija, atgriezās skatītāji. Pateicoties iestrādēm, kas mums sponsoru piesaistē bija jau Ķegumā, izdevās piesaistīt atbalstītājus projektam kopumā. Gadījumos, kad pietrūka posmu skaita konkrētās motociklu klasēs, motosporta attīstības idejas vārdā pat apzināti rīkojām nerentablas sacensības. Taču 2000. gadā pār Latviju sāka velties Krievijas ekonomiskās krīzes seku vilnis — Latvijā mainījās uzņēmumu īpašnieki un vadība, tika zaudēti līdzekļi Krievijā, un BKF zuda daudzas iestrādes. Tajā pašā laikā plāni un izdevumi 2001. gadam bija iepriekšējā līmenī. Līdz ar to iezīmējās finanšu deficīta situācija. Labdarība sāka mums nest zaudējumus, un uzreiz savērpās intrigas. Daudzi gluži vienkārši vairs negribēja atcerēties, no kāda bezdibeņa mēs visu šo sistēmu izcēlām — aktuālāk bija apspriest to, ka viena cilvēka rokās tik daudz varas nedrīkstētu atrasties. Nevēloties turpināt attīstīt šo situāciju, toreiz lauzām līgumu ar LMF. Taču vienalga — šobrīd, izņemot no kalendāra BKF rīkotos mačus, tas izskatīsies kā mute ar retiem zobiem. Tajā skaitā arī Latvijas čempionātā — no sešiem posmiem piecus rīko «Baltijas kausa fonds».»
Šajā situācijā rodas loģisks jautājums par Sietiņas rīcības motivāciju. Iespējams, iedarbojās konkurences instinkti — šoreiz galīgi nevietā un augstai federācijas amatpersonai absolūti nepieņemamā veidā. Sākot ar šo gadu, Sietiņai uzteikts darbs Cēsu posma organizēšanā (par šādas rīcības iemesliem tā saimnieks Kristers Serģis izteikties atturējās: «Nevēlos nevienu publiski aprunāt»), un šobrīd atliek tikai pienākumi LMF — pieprasījuma pēc viņas kā FIM licencētas organizatores trūkst. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka viņa nevarēja neapzināties savu tendenciozās ievirzes izteikumu sekas. Vēl vairāk — Sietiņa izrādīja interesi iepazīties ar materiālu pirms tā publicēšanas. Nesekoja neviens labojums…
«Gan no Sietiņas, gan pārējiem man pietiekami ilgi borēts: tas ir tavs bizness, tas ir tavs risks, nesūdzies! Ja bizness, tad bizness — tad Antra Sietiņa arī pēc pilnas programmas atbildēs par to savu dezinformāciju un meliem, kurus viņa izstāstījusi un balstoties uz kuriem tapa šī publikācija, kas man radījusi reālus zaudējumus. Tad arī rīkošos pēc visiem biznesa likumiem,» sola Freimanis, kas jau saņēmis jurista atzinumu par drošu pamatu civilprasības celšanai par finansiālā un morālā kaitējuma nodarīšanu.