"Bezgalīga mīlestība un nekad nerimstošas sāpes." Mārtiņa mammas stāsts

Mārtiņš ir viens no biedrības "Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi" dalībniekiem. Kopā ar vecākiem un atbalstītājiem jaunieši izgatavo sveces, lai soli pa solim tuvotos mērķim - grupu mājas uzbūvēšanai.

Grupu māja sniedz cilvēkiem ar attīstības traucējumiem piedzīvot savu dzīvi. Ceļš uz to nav viegls. Mārtiņa mamma pirms Mātes dienas dalījusies savos pārdzīvojumos un cerībās vietnē "Facebook". Ar Mārtiņa mammas atļauju publicējam viņas ierakstu.

"Šodien ilgi, ilgi sēžu pie baltas lapas. Šķiet, ka ir tik daudz, ko gribētos pateikt, kā ir būt mammai cilvēkam ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem, bet viss ir sapinies kā liels kamols.

Mīlestība un sāpes. Bezgalīga mīlestība un nekad nerimstošas sāpes... tādas, kuras neizrādām citiem.

Dzīve, kura ir pilna ar zaudējumiem, tādiem, kurus neviens negaida un nevēlas. Zaudēt savu izvēlēto profesiju, zaudēt draugus, zaudēt iespēju aiziet uz teātri vai koncertu, ar laiku vairs nav iespējas pat vienkārši atrast laiku palasīt grāmatu, kaut ko foršu izdarīt, lai iepriecinātu sevi...

Pārāk bieži ikdienas rūpes ir bijušas pāri visam, tās tik nemanāmi pārņem visu dzīvi. Apģērbt, pabarot, nomazgāt, visu laiku būt klāt, palīdzēt, iedot zāles, tā katru dienu, visu laiku...

Atceros, kādreiz Mārtiņam patika sēdēt ielas malā un vērot, kā brauc mašīnas. Mēs sēdējām stundām autobusa pieturā. Sajūta, ka redzi kā dzīve plūst garām... Dzīvot dzīvi ar sajūtu, ka tas ir tikai uz brīdi, ka tikai jāpaciešas un viss būs labi. Dzīvot dzīvi ar sajūtu, ka īstā dzīve būs kaut kad tad…

Tikai nesalūst... Visi taču domā, ka esam stipras mammas. Esam dzirdējušas, ka mēs esam mammas varones. Galvenais, nevienam neparādīt savas asaras un sāpes - tās paliek paslēptas dziļi dvēselē. Ar laiku pat vairs nav iespējams pastāstīt par to, kā jūtos.

Dzīvot ar sajūtu, ka tavam bērnam nav nākotnes. Citi vecāki var lepoties ar savu bērnu panākumiem. Savādi, bet arī mani ik pa laikam pārņem lepnuma sajūta. Tā nav zudusi. Bet lepojos ar to, ko citi droši vien nekad nesapratīs. Ar to, ka mans 38 gadus vecais dēls spēj kreklam atpogāt pogas. Ar to, ka Mārtiņš 38 gadu vecumā pasaka kādu jaunu vārdu, kuru nespēja pateikt iepriekš. Pagājušā gada lielākais pārsteigums un lepnums? Mārtiņš palika viens mašīnā, kaut kā bija noplēsis rokai kreveli un brūce asiņoja. Viņš pats atrada papīra salveti un piespieda pušumam. Kad mēs ar Mārtiņa tēti atnācām, viņš rādīja savu pirkstu. Cik lepni mēs jutāmies! Mums bija sajūta, ka viņš spēj tikt ar kaut ko galā pats.

Kā nepazaudēt sevi šādā dzīvē? Atcerēties, ka mana dzīve nav mana bērna dzīve, nepieļaut, ka rūpes un uztraukums pārņem visu, ka tajā pazūd mīlestība…

Atrast spēku iestāties par tādu cilvēku kā Mārtiņš nākotni Latvijā. Cilvēcīgu nākotni. Pašiem būt darītājiem, negaidīt, ka kāds mūsu vietā atnāks un izdarīs. Par to ir mūsu kampaņa "Miljons sveču grupu mājai". Par cilvēcību un mūsu pieaugušo bērnu nākotni… un bezgalīgu mātes mīlestību.