Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8676136t1hd2d7.jpg)
Tas notika pagājušajā gadsimta sešdesmitajos gados. Latviešu inteljences jaunākie pārstāvji tad dažkārt brauca ar Latvijas brūnajām govīm lopu vāģos uz brālīgo Kazahstānu.
Divas nedēļas sūdos līdz ausīm, bet pēc tam mēnesi — Pehlevāna mauzolejā Hivā, Guremīra pagrabā Samarkandā, Čimganā pie Bastandikas… Zaļā tēja un viss kas tāds…
Galvenās ceļa grūtības bija — dabūt ūdeni savām 16 telēm. Trīs reizes braucu, un visos laikos tikai vienu vienīgu reizi tiku pievests pie ūdens teces — kā pieklājās, kā bija noteikumos rakstīts. Citkārt stiepu spaiņus pat cauri septiņiem ešeloniem. Gan pa apakšu līdu, gan pāri kāpu… Un ej nu sazini, kad tie sāks kustēties.
Tātad kārtējā reize ceļā uz dienvidiem. Ir agrs rīts, preču vilciens apstājies kādā nebūt pusstacijā starp Maskavu un Urāliem.
Sieva paliek pampt uz siena ķīpas, es lecu laukā ūdeni meklēt. Un burtiski uzkrītu virsū dzelzceļa apgaitniecei.
Zdrastvuiķe — zdrastvujķe.
Paskats man, protams, itin baigs: kroņa dots tumši melns ķitelītis un sūdaini zābaki. Vienalga, apgaitniece saskata manī vīrieti un tūdaļ sāk nevaldāmi koķetēt. Tā un tā, no kurienes es esot. Neslēpjos, saku, ka esmu no Pribaltikas.
— Vaimandieniņ, vaimanu vai, Pribalķikā, Dvinskā, man māsa dzīvo. Ak, kungs, kā dzīvo — viņai vasarnīcā ir labākas mēbeles nekā man pilsētas dzīvoklī.
Aplaižu apkārt skatu. Pie pusstacijas ieplētusies kāda nekāda mājele. Teritoriju ierobežo žogs. Teritorijā nav pilnīgi nekā — nedz gurķu dobes, nedz kartupeļu vagas. Vienas vienīgas nezāles. Toties malkas strēķis nokrauts ārpus žoga. Lai lieki neaizņemtu teritoriju.
Apgaitniece vidžina kā viena vālodzīte. Man savukārt tik vien ir, kā vēlēšanās dabūt ūdeni. Sieva ar' vagonā guļ. Nekādi amūri nesanāk.
Prasu pēc ūdens. Kā tad, varot dabūt, tūdaļ piebraukšot.
Un patiesi, mūsu sastāvu pēc neilga laika piemanevrēja pie lokomotīvju trubas.
Un tad es, džentlmenis sūdainos zābakos no Pribaltikas, noliecos un noskūpstīju viņai rociņu. Starp citu, tā oda pēc tādām kā maijpuķītēm, kā vijolītēm…
Visādās situācijās dzīvē esmu bijis. Arī baltā ārzemju uzvalkā ar baltu diplomātu pie rokas (Rīgā tolaik man tāds, šķiet, bija vienīgajam!) smalku kabinetu durvis esmu virinājis.
Bet to acu skatu, ar kādu mani tajā nezināmajā pusstacijā uzlūkoja apgaitniece, gan neaizmirsīšu. Nebrīnītos, ja viņa vēl tagad saviem mazbērniem stāstītu par lepno, štramo ārzemnieku, kas reiz viņu zemi minis…