Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8676138t1hdc84.jpg)
Nekur likties — sēžu atkal Tirgus bufetē. Gaidu, varbūt kas ķersies. Bet nāk visādi sīkaļas, skatītājam un lasītājam neinteresanti. Tādi, kas nedzer vairāk par piecdesmit gramiem. Vai plastmasas glāzi ar pliekanu kafiju.
Bet te uzreiz — klāt ir! Krietna veča, varenā cepurē un karakula kažokā. Tas kažociņš gan tāds apdilis, ap piedurkņu galiem, apkakli un kabatām plika āda rādās.
Tas nekas, paņem sotaku un kafiju, vēl tādu smirdīgu zivi, ka gribas mukt prom. Bet ko tu muksi — te ir kadrs, ar kuru varētu būt interesanti papļāpāt. Kazi, būšu vēl atradis pagrīdes miljonāri?
Nekā nebija, izrādās, ka mana galda biedrene ir t i k a i bijusī B rajona partijas sekretāre. Pirmā. Galvenā. Pēc kuras stabules visi velni rajonā dancoja. Tagad pensionāre, kam pensiju maksā mazu. Tādēļ šitā valsts un valdība ir neprasmīgas pupu mizas. Kad mēs augām, tad gan bija…
— Iesāku es kā pionieru vadītāja. Tagadiņ to algu varētu, labi ja nosaukt par četrdesmit latiem mēnesī. Neba alga — idejiskā vadība mani interesēja. Skolotāju istabā klusums iestājās tobrīd, kad es tajā nācu iekšā.
Mani uzskatīja par orgānu aģenti, kaut gan tolaik man nekādu saistību nebija. Palika ietekme visā skolas dzīvē un darbā. Man tas patika, deva gandarījumu.
Tad — rajona komjaunatnes komiteja. Sākumā instruktore, tad sekretāre, līdz beidzot — arī galvenā sekretāre. Tajos gados karjera risinājās strauji. Nepaspēji ne apskatīties, un biji jau partijas komitejā.
Tur mani mēģināja nokost. Esot pārāk lecīga. Izturēju savu stilu, bet kad biju jau pirmā sekretāre, visas savas naidnieces atlaidu.
Tas jau nozīmēja: cars un dievs. Rajonā neviens vadītājs nopūsties nevarēja, kad nebija man par to paziņojis. Viss veidojās tā, kā es teicu. Vienīgais trūkums — es tā arī apprecēties nespēju, jo nevarēju apņemt vīrišķi, kurš man mutē skatītos un pēc pavēles dancotu. Bet citādu rajonā nebija…
Noplīsa tas viss. Tagad dzīvoju Rīgā un nesūdzos. Sotakam iznāk. Senus laikus atpakaļ neatsaukt — kaut bija labi. Jāā, man bija labi…