Kāpēc vajag celulozes rūpnīcu

Kāpēc gan Latvijā būtu jābūvē celulozes rūpnīca, ja reiz tā tikai nesīs milzīgu postu apkārtējai videi un neko nedos valsts tautsaimniecībai. Šāds secinājums būtu jāizdara, ņemot vērā tikai pēdējās nedēļās izteiktos Ozolsalas celulozes rūpnīcas projekta pretinieku jaunākos apgalvojumus, starp kuriem nu jau minētas arī «indēšanas tieksmes», radioaktīvie atkritumi no Černobiļas, drauds «vairs neēst Latvijas produktus» un aicinājums «aizliegt «Baltic Pulp» kā kaitīgu organizāciju».

Ir ļoti viegli apgalvot vistrakākās lietas, ja jau iepriekš zini, ka šos apgalvojumus nekad nevajadzēs pamatot un pierādīt to patiesumu. Šajā ziņā esam sliktākā situācijā, jo visu, ko mēs apgalvojam, mums jāspēj argumentēti pierādīt. To vides jomā no mums prasa ietekmes uz vidi izvērtēšanas normatīvie akti. Pēdējos trijos gados esam daudz strādājuši, iesaistot daudzus zinātniskos institūtus, zinātniekus un konsultantus, lai profesionāli izvērtētu visas iespējamās bažas un varbūtējās negatīvās ietekmes, un šā darba rezultāti ir pieejami mūsu mājaslapā internetā, vairākās valsts un pašvaldību iestādēs, arī mūsu birojā. Turklāt visus šos datus martā iesniedzām Ietekmes uz vidi novērtēšanas valsts biroja neatkarīgo ekspertu izvērtēšanai.

Taču brīžiem pat absurdie celulozes rūpnīcas projekta pretinieku izteikumi liecina, ka ne viss ir izskaidrots pietiekami detalizēti un rūpīgi, piemēram, mūsu redzējums par to, ko īsti Latvijai dos jaunā rūpnīca un kāpēc vispār Latvijā būtu jābūvē kaut jel viena, vienalga kāda, rūpnīca. Galu galā — jebkura rūpnīca, jebkura ražotne, jebkuri pārvadājumi, faktiski jebkura cilvēka darbība taču neizbēgami rada atkritumus, izmešus, notekūdeņus utt. Tad jau tikpat labi var jautāt — kāpēc Latvijā vispār kaut kas jāražo? Kāpēc nevar tikai ņemt kredītus un dzīvot no starptautiskās palīdzības?

Atbilde droši vien ir īsa — šķiet, nebūtu viegli mūsu valstī atrast cilvēku, kurš tagad ar nožēlu neizteiktos par sagrauto un izputējušo Latvijas rūpniecību. Ja pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība sarēķināja, ka kara rezultātā valsts ir pazaudējusi trešo daļu no savas nacionālās bagātības, Latvija, deviņdesmito gadu sākumā pārejot uz tirgus ekonomiku, zaudēja vairāk nekā trešo daļu sava tautsaimniecības iekšzemes kopprodukta. 1991. gada līmeni mēs neesam sasnieguši arī šodien.

Tiesa, Rīga VEF zaudējumu ir pārcietusi, Jelgava pēc RAF bankrota ir jau bēdīgākā situācijā. Bet kā jūtas, piemēram, jēkabpilieši, kam pēdējos gados nācies piedzīvot visu savu vērā ņemamo rūpniecības uzņēmumu bankrotu? Mēs, strādājot pie šā celulozes rūpnīcas projekta, to labi zinām, jo šajā reģionā jau esam darbojušies daudzu gadu garumā, pētot ne tikai iespējamo rūpnīcas ietekmi uz apkārtējo vidi un reģionālo infrastruktūru, bet arī regulāri tiekoties ar reģiona iedzīvotājiem un apzinot viņu viedokļus un vēlmes.

Izrādās, daudz labāk par rīdziniekiem viņi apzinās, ka labklājību patiesībā nevar sasniegt tikai ar tirgošanos un pakalpojumu sniegšanu. Moderna ražošana ir vajadzīga katrai valstij un reģionam, kas grib dzīvot ilgstošā pārticībā. Un te nu jautājums — vai jūs, cienījamie «Neatkarīgās» lasītāji, spējat paraudzīties uz šo projektu, ņemot vērā nevis tā acīm redzami ieinteresēto pretinieku emocijas, bet cilvēku un valsts intereses?

Pašlaik «Baltic Pulp» projekta pretinieki kā galvenos argumentus pret celulozes rūpnīcas būvi Ozolsalā min «nepareizas» tehnoloģijas un «nepareizu» atrašanās vietu, «nepareizas» jaudas, «nepareizus» investorus utt. Taču, ņemot vērā, kā iebildumi pret ir izgudroti līdz šim, man nav šaubu, ka arī tad, ja tiktu mainīta rūpnīcas atrašanās vieta, jauda un tehnoloģijas, tiktu izdomāti atkal jauni iemesli, kuru dēļ mūsu uzņēmums kā «kaitīga organizācija» būtu aizliedzams, par spīti tam, ka tas, īstenojot šo projektu, Latvijā uzbūvētu vienu no pasaulē modernākajām un tīrākajām celulozes rūpnīcām, radītu jaunas darba vietas un uzņēmējdarbības iespējas, vairotu valsts un pašvaldību nodokļu ieņēmumus un stabilizētu cenas šobrīd eksportējamajai papīrmalkai. Šāds apgalvojums Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Somijā, Japānā, Kanādā, ASV un daudz kur citur attīstītajā pasaulē tiktu uzskatīts par smieklīgu, taču pie mums tas spēj atrast dzirdīgas ausis realitāti nesaprotošu vai negribošu saprast vidū.

Tas, ko Latvijai piedāvā «Baltic Pulp» projekts, ir labākās pieejamās tehnoloģijas un pilnīga atbilstība visām Latvijas un ES vides normām, kas pašas par sevi ir garants, ka Latvijā netiks uzbūvēts nekas tāds, kas nodarīs kaitējumu Daugavai, iedzīvotājiem, videi un dabai. Vēl piebildīšu, ka Somijā darbojas 17 šādas rūpnīcas, un Somija līdz ar Zviedriju tiek uzskatītas par vadošajām valstīm pasaulē vides tīrības ziņā. Ticu, reiz arī mēs būsim tik pārtikuši, ka varēsim vides tīrības ziņā nostāties tām blakus.

Šis, protams, nav arguments labi situētam Rīgas domniekam, kurš gadā nopelna vairāk, nekā daudzi jēkabpilieši nopelnīs visā mūžā un kuram ir laiks viņam zināmu iemeslu dēļ izdomāt pasaciņas par Rīgas dzeramā ūdens sabojāšanu. Nez vai viņš sadūšosies ielūkoties to jēkabpiliešu acīs, kuriem gatavs atņemt cerību uz pārtikušāku nākotni, toties jau ir publiski paziņojis: «Es saprotu Jēkabpils un Krustpils pašvaldību, bet…» Bet varbūt jūs, «Neatkarīgās» lasītāji, domājat citādi? Varbūt jums šķiet, ka labāku dzīvi bez jebkādiem «bet» ir pelnījis ikviens?

Uz augšu