Kristīne Jančevska: Latvijas IT&T nozare speciālistu acīm

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Uldis Zariņš

Ziņu aģentūra LETA izstādes «Baltic IT&T» ietvaros rīkoja diskusiju par svarīgāko informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju nozarē Latvijā. Kāds tad ir pašu IT&T profesionāļu skatījums uz situāciju nozarē?

Diskusijā piedalījās programmizstrādes kompānijas «Dati» Lielbritānijas un Skandināvijas reģiona direktora vietnieks Gundars Kūlups, datortehnoloģiju kompānijas «EET-Rīga» projektu direktors Jānis Bikše, datortehnikas vairumtirdzniecības uzņēmuma «Elko Grupa» mārketinga un attīstības direktors Ilgonis Inspēters, informācijas tehnoloģiju pakalpojumu sniedzēja «IT Alise» mārketinga direktors Jurģis Ķiršakmens, telekomunikāciju operatora «Lattelekom» regulēšanas lietu speciāliste Inese Lenša un Latvijas izglītības informatizācijas sistēmas vadītājs Inga Medveds.

Šī diskusija notiek starptautiskās informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju izstādē «Baltic IT&T». Tādēļ arī gribētu sākt ar jūsu viedokli par šo pasākumu. Daudzi no jums nepiedalās izstādē. Kādēļ? Kā vērtējat šo izstādi? Vai esat jau paguvuši to apskatīt?

Jānis Bikše. «EET-Rīga» pēdējo reizi piedalījās šajā izstādē pirms trim gadiem. Šķiet, mēs kopā ar «Capital» bijām vienīgās datoru firmas, un mēs īsti nesapratām, ko mēs šeit darām. Mums šķiet, ka klientiem ir interesanti, ja piedalās vismaz puse no industrijas, kad tiešām ir iespēja nākt un skatīties. Ja šī industrija masveidā neuzņemas to darbu un izdevumus, kas saistīti ar izstādi, līdz ar to klientiem nav interesanti nākt uz izstādi. Un sanāk apburtais loks. Klienti nenāk uz izstādi, jo viņiem nav interesanti, savukārt mums nav interesanti, ja nenāk klienti. Es nezinu, kurā vietā to varētu lauzt.

Tā problēma, manuprāt, bija jārisina pirms sešiem gadiem, kad mēs asociācijās cīnījāmies, ka Rīgā ir jābūt lielākajai izstādei Baltijā, ka izstādei ir jācenšas iekļaut arvien lielākus reģionus, jāmēģina attīstīt tā, lai brauktu arī maskavieši un baltkrievi uz šejieni. Mūsu ražotājus neinteresē, ka Baltijā ir vesela čupa ar mazām izstādēm, kas sākās Rīgā un turpinās Kauņā, Klaipēdā, Valmierā un vēl kaut kur. Mūsu interesēs ir uztaisīt maksimāli lielu izstādi, kurā mūsu sadarbības partneri ir ar mieru investēt, atsūtīt cilvēkus utt. Tā bija izstādes nākotne, kas īsti nerealizējās, tādēļ arī tā drusku atmirst.

Ilgonis Inspēters. To nevar attiecināt tikai uz Latviju. Paskatieties, kas notiek apkārt. IT visas izstādes pirmām kārtām pārbīdās no IT risinājumiem vairāk uz telekomunikācijām un paši ražotāji redz, ka atdeve no izstādēm ir pārāk maza. Tādēļ arī neatbalsta šādas izstādes.

No klātesošajiem ir arī tādi, kas piedalās izstādē. Vai redzat atdevi no pasākuma?

Inese Lenša. Varētu vēlēties, lai apmeklējums ir lielāks. Arī pērn izstāde bija diezgan maz apmeklēta. Uzsvars varbūt patiesi ir uz telekomunikācijām, bet ne tik daudz uz telekomunikācijām, kā elektroniskās komunikācijas risinājumiem. Cilvēki interesējas vairāk par šiem risinājumiem.

Jurģis Ķiršakmens. Manuprāt, izstāžu liktenis bija nolemts tajā brīdī, kad internets parādījās uz katra darba galda. Ja agrāk tas bija veids, kā komunicēt jaunumus, sasniegumus, tad tagad tu sēdi, ieraksti interneta adresi un skaties jaunumus, lejupielādē brošūras. Tas kanāls kā tāds šobrīd vairs nekalpo tam, kam kalpoja agrāk. Ražotāji vairs neved uz šejieni savus jaunumus, jo visi par tiem jau zina. Nav gan arī tā, ka pavisam nekādas jēgas nav no izstādes. Jautājums — kādu jēgu šajā pasākumā ieliek dalībnieki.

«Telia» un «IT Alise» ieliek konkrētu jēgu — mēs izstādē esam orientēti uz esošajiem klientiem. Mēs vēlamies ar viņiem satikties, aprunāties, apmainīties viedokļiem koncentrētā veidā. To te var izdarīt. Mēs, protams, varētu taisīt savu pasākumu, kā dara liela daļa kompāniju. Šobrīd izstāde ir vairāk priekš jaunajiem tirgū ienācējiem. Liela daļa no izstādes dalībniekiem ir vēl nezināmas kompānijas. Viņiem ir jāiepazīstina ar sevi, un tas arī strādā. Viena lieta ir tas, ka mērķis ir jāizdomā pašam dalībniekam. Otrs ir tas, ka izstāde kā mārketinga kanāls vairs nestrādā.

Paralēli izstādei notiek starptautiskais forums «Baltic IT&T», pastāv tāds viedoklis, ka uzmanības centrs ir pārsvēries uz konferenču un foruma pusi.

Gundars Kūlups.

Tā arī ir, tā notiek arī citur pasaulē. Izstāžu loma samazinās. Mēs kopā ar «Lattelekom» piedalījāmies «Comdex» izstādē Skandināvijā, Zviedrijā. Tāpat aktivitāte bija ļoti zema. Pārsvarā visi kontakti notiek starp tām kompānijām, kas pašas ir izstādē, veidojas kā tīkls. Apmeklētāju nav daudz un apmeklētāji nav kompāniju uzdevums. Es domāju, ka šis jautājums ir jāskata kompleksi, jo mainās attieksme pret IT. Tā vairs nav ļoti inovatīva lieta, kur investori investē lielus līdzekļus. Tad ir nepieciešams piedalīties izstādē, būt ar lielu stendu, argumentēt, kāpēc ir izdevīgi šeit investēt. Pirms desmit gadiem, ja brauca biznesa vizītē, bija jālido biznesa klasē un jādzīvo pieczvaigžņu viesnīcā. Vienkārši bija jāparāda pozīcija, kur tu esi. Izstādes tika izmantotas tieši šim mērķim: parādīt — mēs esam, mēs esam lieli. Situācija mainās, un tas vairs nav tik aktuāli.

Pēc jūsu domām, forumam «Baltic IT&T» ir labākas perspektīvas nekā izstādei?

Jurģis Ķiršakmens. Izstāde un forums ir divas nesaistītas lietas. Tas, ka tās notiek paralēli, drīzāk traucē nekā palīdz. Konferences būs vienmēr. Ja nebūs pie mums, būs kaut kur citur. Agrāk bija kāda saite starp to, kas notiek izstādē un konferencē. Runātāji bija tie paši, kas piedalījās izstādē. Šī saite ir pārtrūkusi jau pirms trim, četriem gadiem. Ir divi paralēli notikumi, kas notiek vienā laikā.

Viena no centrālajām šī foruma tēmām ir elektroniskā pārvalde un elektroniskie pakalpojumi visplašākajā to izpratnē. Pēc jūsu domām, kāda Latvijā ir situācija ar elektronisko pārvaldi un informācijas sabiedrības veidošanos?

Inga Medveds. Informācijas sabiedrība aug no skolas. Skolā jāapgūst pamatlietas. Sabiedrībā attiecībā uz informācijas tehnoloģiju un komunikāciju lietām pašreiz ir tas brīdis, kad pāriet tas sākotnējais romantiskais varoņu laiks, kad bija drosmīgi lēmumi, drosmīgi cilvēki. Tas iegūst ikdienas darba piegludinājumu, zināmu rutīnu. Vēl mums skolās ir atsevišķi datorklases un atsevišķi citas klases, mums ir informātikas skolotājs, kas ir tāds liels guru un reizēm direktora vietnieks. Vēl mums ir LIIS projekts, kas nodarbojas ar informatizāciju, un tā ir atsevišķa vienība. Tas viss ļoti drīz saplūdīs kopā ar izglītības sistēmu vispār. Ja uz šo varoņu laiku jāatskatās, es domāju, ka Latvija to ir izturējusi godam. Stratēģiski pieņemtie lēmumi ir bijuši pareizi. Tagad mums skolās nav daudz datoru, Latvija ir nabadzīga valsts. Uz 16 skolniekiem viens pats dators, bet, starp citu, vairāk nekā Igaunijā. Pie mums pusei skolu ir interneta pieslēgums. Šo varoņu laiku mēs esam godam izturējuši, bet tagad vajadzētu to ielikt ikdienības gultnē.

Gundars Kūlups. Skolas ir ilgtermiņā pareizs gājiens. Mēs sagatavojam jauno paaudzi, kas jau būs tā informācijas sabiedrība. Vienlaikus ir jādomā par to, kas cilvēkiem ir vajadzīgs no IT, nevis tikai jāsaka, ko IT var piedāvāt.  Atrast, kas ir pirmais vajadzīgais, ko arī izmantos. Piemēram, «Dati» izstrādātā elektroniskā deklarēšanas sistēma atvieglo uzņēmējiem ikdienas darbu. Viņiem vairs nav jādodas uz Valsts ieņēmumu dienestu un jādara tas uz papīra. Šādā veidā tā pieeja varētu būt līdzīga kā ar mobilajiem telefoniem. 90. gadu pirmajā pusē mobilie telefoni bija kaut kas ļoti elitārai publikai pieejams. Bet tie, kam tas bija patiešām nepieciešams, tos arī iegādājās. Desmit gadu laikā mobilais telefons ir katram skolniekam. Vai ar šo informācijas sabiedrību nav jāveic tāda pat pieeja? Jāmēģina atrast tās vietas, kur cilvēki tās izmantos. Ja sāks kāda grupa to izmantot, tad arī pamazām pievienosies pārējie. Pamazām jāsāk grūst tas akmens no kalna. Paralēli, protams, skolas. Tam ir jābūt kompleksam risinājumam, kas noved pie rezultātiem.

Inese Lenša. Viena lieta ir, kad mēs atrodam, kur ir pieprasījums, bet otra ir veicināt pieprasījumu. Daudzi cilvēki, kas ir pieraduši pie vecās sistēmas, saprot, ka ar jaunās ieviešanu būs mazāk darbavietas nepieciešamas, būs jāiegūst papildu zināšanas, būs papildus izdevumi. Tie visi ir iemesli, kas arī savā ziņā bremzē jauno vēsmu īstenošanu praksē.

Jānis Bikše. Es gribēju mazliet par skolām paturpināt. Valmierā 1993. gadā ar fonda palīdzību visām skolām tika izveidotas datorklases, tika radīta situācija, ka Valmiera gāja pa priekšu visai pārējai Latvijai. 1997. gadā, kad citur Latvijā vēl nezināja, kas ir dators un internets, Valmieras policijā bija pirmā daktiloskopija, valsts iestādēs lietoja internetu. Cilvēki, kas auga tajā vidē, ieejot biznesā, ņēma pieredzi līdzi. Es domāju, Latvijas valsts pievērš maz uzmanības skolu informatizācijai un internetizācijai. Tā ir mūsu tuvākā nākotne, kas noteiks, kā Latvija attīstīsies.

Kā jūs domājiet, kas ir tie iemesli, kādēļ valsts tik maz pievērš uzmanību skolu informatizācijai? Kā mēs zinām, pagājušā gada skolu datoru iegādei līdzekļi tika piešķirti tikai ar budžeta grozījumiem gada vidū, šogad šim mērķim vispār līdzekļi nav paredzēti.

Inga Medveds. Es esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tas bija gluži vienkārši pārpratums. Tā nav noteikta politika, un nav Latvijā pieņemts lēmums, ka mēs skolas neinformatizēsim. Tā ir formāla aizķeršanās.

Jurģis Ķiršakmens. Es domāju, ka tas ir kā uzņēmumā, kad mainās priekšniecība. Ja nav zināms, ko īsti jaunā priekšniecība gribēs darīt, tad labāk neko nedarīt. Labāk sēdēt klusi savā stūrī, neizvirzīt revolucionāras idejas un pagaidīt, lai saprastu, kas notiek. Varbūt tā aizķeršanās un ne pārāk aktīvā karošana arī ir daļa no tā, kāpēc finansējums ir samazināts. Visi nogaidīja, kas nu būs. Domāju, ka tagad varētu sākt kaut kas notikt, lai gan nav izslēgts, ka visi joprojām kaut ko nogaida.

Inga Medveds. Visās lietās ir tāda rūgta sakarība — ir viegli sākt, bet grūti turpināt. Ir pietiekami viegli panākt situāciju, lai skolās uz 16 bērniem būtu dators, bet tad pēkšņi izrādās, ka ir daudz naudas nepieciešams, lai šo līmeni saglabātu. Ar to vairs nevar palielīties, ka šogad ir tāds pat līmenis kā bija pagājušā gadā. Tas rada tādu rūgtumu naudas devējam.

Kā tas notiek citās Austrumeiropas valstīs? Vai tiešām esam tik atpalikuši, kā vēsta dažādi pētījumi un datu apkopojumi?

Ilgonis Inspēters. Saistībā ar skolu datorizāciju un internetizāciju, es domāju, ka tomēr visiem priekšā ir Baltija. Arī Lietuvā ir šāda paša tipa tenderi. Slovēnija sekos šajās pašās pēdās. Domāju, ka Baltija ir šai frontei priekšgalā. Ar to pašu skolu datorizāciju Latvijā man ir jautājums — kāpēc valdība negrib uzticēties vietējiem ražotājiem. Tas ir izteikti tieši Latvijā. Lietuva un Igaunija daudz vairāk uzticas vietējiem datoru ražotājiem.

Jaunākie dati par interneta lietošanu Latvijā liecina, ka internetu čakli izmanto iedzīvotāji ar augstiem ienākumiem, austākā un vidējā līmeņa vadītāji, kā arī rīdzinieki un skolnieki, kamēr pārējā Latvijā interneta izplatība ir zema. Šie dati tiek skaidroti ar «Lattelekom» neizdarību reģionu nodrošināšanā ar tālruņa līnijām, kā arī interneta pakalpojumu dārdzību. Kā jūs to komentētu?

Inese Lenša. Ar internetu nevajadzētu saprast tikai pastāvīgos pieslēgumus, kas daudzviet Latvijā tiešām vēl nav. Taču internetu var izmantot ar iezvanpieejas palīdzību, un tas ir iespējams no jebkuras tālruņa līnijas. Runājot par interneta izmantošanu, ir dažādas iespējas. Internetu var izmantot arī par santīmu minūtē. Es nedomāju, ka līniju neesamību varētu saistīt ar to, ka internetu nelieto.

Kāpēc tad nelieto?

Inese Lenša. Tā nav pirmās nepieciešamības lieta. Ja es saņemu tik mazu algu, tad man nav pirmā prioritāte iegādāties datoru. Cilvēki nezina valodas, viņiem nav motivācijas, ko tad ar to datoru un internetu darīt. Bērni var aiziet uz skolu un lietot datoru, bet vecāki apzinās, ka viņiem mājās par datoru un interneta lietošanu ir jāmaksā. Taču nav īsti saprotams, ko var saņemt pretī. Varbūt tas ir viens iemesls.

Kā jūs domājat, vai interneta izplatība Latvijā ir pietiekama, lai varētu ieviest elektronisko pārvaldi?

Jurģis Ķiršakmens. Es teiktu, ka interneta izplatībai nav nekāda sakara ar e-pārvaldi. E-pārvalde ir diezgan neveiksmīgs nosaukums. Lielā daļā sabiedrības ir viedoklis: mums ir mazs interneta lietotāju skaits, vai to e-pārvaldi maz vajag. Patiesībā runa ir par pārvaldes efektivizāciju, ņemot vērā tās iespējas, kuras var panākt, izmantojot informācijas tehnoloģijas. E-pārvaldi var šobrīd ieviest jebkurā valsts iestādē. Viņi var saskarties ar iedzīvotājiem dažādos veidos — var joprojām sūtīt vēstules, var pieņemt apmeklētājus apmeklētāju pieņemšanas centrā, bet tā būs e-pārvalde. Elektroniskajam parakstam arī nav nekāda sakara ar e-pārvaldi. Tagad mums viss, kas sākas ar «e», ir ielikts vienā katlā, sakratīts, un mēs vairs paši nesaprotam — kas ir kas.

«Datiem» ir pieredze ar elektroniskās pārvaldes projektiem citās valstīs. Kā Latvija izskatās uz citu valstu fona?

Gundars Kūlups. «Datiem» ir pieredze Anglijā un Zviedrijā. Tur es nevaru teikt, ka Baltija un Latvija ir priekšā. Galvenais nav tas, lai varētu nokārtot lietas, neizejot no ofisa. Tas ir ļoti jauki un pareizi, bet tam vēl par agru. Galvenais panākt, lai viņiem nav jāiet uz piecām vietām, lai viņi var aiziet uz savu pagasta padomi un nokārtot tur visas lietas, neizejot no turienes. Tam arī ir domāta e-pārvalde. Svarīgs ir skaidrojošais darbs, izskaidrot, ko mēs ar e-pārvaldi gribam panākt.

Salīdzinot ar Zviedriju un Angliju, ir skaidrs, ka mums vēl tāls ceļš ejams, un daudz kas ir darāms, bet ne vienmēr tā ieviešana ir bez problēmām un negatīvām sekām arī šajās valstīs. Tāpēc ir jāskatās, kas cilvēkiem ir vajadzīgs, nevis — ko tehnoloģijas var piedāvāt. Zviedrijā ir mazliet cita problēma. Viņiem ir tehnoloģijas, bet viņi nezina, kā tās izmantot. Cilvēkiem tas nav vajadzīgs. Ir atsevišķas, nelielas komūnas, kur katrā mājā pienāk optiskie pieslēgumi. Kādam tas ir jāuztur, kādam par to ir jāmaksā. Viņiem ir problēma izdomāt, ko īsti var piedāvāt ar šo tehnoloģiju. Viņi var vienā mājā vienlaikus skatīties desmit televīzijas programmas un, iespējams, vēl nezin ko. Bet kam tas ir vajadzīgs? Tiesa, attiecībā uz valodu zināšanām Zviedrijā ir ievērojami labāka situācija. Tur angļu valodu zina 95% iedzīvotāju.

Šeit izskanēja, ka attīstītās valstis, kur iedzīvotāji ir turīgāki, elektroniskās pārvaldes lietas ir tālāk priekšā nekā pie mums Latvijā. Varbūt Latvija tiešām ir pārāk nabadzīga, lai ieviestu elektronisko pārvaldi?

Jurģis Ķiršakmens. Es teiktu — ja Latvija ir nabadzīga, tai tiešām to vajag ieviest. Mums vajag efektivizēt to, ko sauc par pārvaldi. Mēs nevaram atļauties turēt lielu, neērtu un neefektīvu pārvaldi. Mums vajadzētu maksimāli optimizēt. Galvenā e-pārvaldes problēma jau nav tehnoloģijā. Pasakiet, ko jūs gribat, un mēs jums visu uztaisīsim. Nav jau pateikts, ko tad mēs īsti gribam, ko mēs esam gatavi darīt vai mainīt organizācijā vai iestādē. Es nezinu, vai jūs esat redzējuši brīnišķīgo shēmu, kāda ir būvniecības atļaujas saņemšanai. Avīzē bija publicēts. Es apskatījos to shēmu un sapratu — kamēr tā shēma būs tāda, nekādi e-paraksti nepalīdzēs.

Gundars Kūlups. Ir vēl viena problēma — cilvēku iekšēja pretestība. Man pašam tūdaļ būs jāsaņem būvatļauja, un es iedomājos, kā tas notiks. Taču, ja šo tagad optimizētu, viena daļa cilvēku, kas ir iesaistīti šīs shēmas realizēšanā, izrādītos lieki. Ārēji viņi saka — mēs esam par, bet iekšēji pretojas. Baidās par savām darba vietām. Es neesmu runājis ar kolēģiem no Zviedrijas, kā un vai viņi ir tikuši tam pāri.

Šobrīd Latvijā cilvēki arī joprojām baidās no modernajām tehnoloģijām. Tie, kas ikdienā saskaras ar tehnoloģijām, tās čakli lieto un ir ļoti apmierināti, bet tie, kas ir pussolīti nostāk, saka — nē, man to nevajag, es vēl neesmu tik ļoti atkarīgs no tehnoloģijām. Kā jūs domājat, kā šo plaisu iespējams pārvarēt? Un vai vispār tas ir vajadzīgs?

Jānis Bikše. Tā plaisa pati pārvarēsies. Visos gadījumos, kad nepieciešama papildu ierīču pievienošana, kas jāpieslēdz datoram un kuras pašas nepieslēdzas, kur ir kaut kas jāinstalē, kaut kas jāatrod internetā, tas viss būtu jādara servisam. Jau šobrīd cilvēki, iegādājoties datoru vai printeri, pērk nevis kasti, kuras ātrums ir tāds vai tāds, bet pērk iespēju spēlēt spēles, sērfot internetā, viņiem ir vienalga, kādi ir datora ātrumi un citi parametri un kā sauc mobilo pieslēgumu un pa kādu līniju viņam mājās pienāk internets. Viņam ir vajadzīgs pakalpojums, galarezultāts, nevis process.

Taču mums ir premjers, kurš atļaujas pateikt, ka viņam mobilais telefons ir pārāk sarežģīts, tam ir pārāk daudz funkciju un tāpēc viņš to noliks noliktavā.

Inese Lenša. Tas ir atkarīgs no cilvēka.

Ilgonis Inspēters. Mums ir arī cilvēki, kas televizora pultij neizmanto nevienu papildiespēju, lai gan tās visas tur ir ieliktas. Televizoram iekšā var būt simts vai tūkstots funkcijas, taču cilvēks izmanto tikai tās podziņas, kas ir uzreiz priekšā. Tas ir saistīts ar to, ka cilvēki baidās un viņiem nav laika kaut ko jaunu mācīties. Diemžēl tam ir grūti tikt pāri. Ja var uztaisīt pietiekami vienkārši un saprotami cilvēkiem, un to tā pasniegt, tad tas strādās.

Gundars Kūlups. Ir jāskatās, ko cilvēki grib lietot, nevis — ko mēs varam piedāvāt. Cilvēkiem nevajag verķi ar tādiem un tādiem parametriem, viņiem vajag servisu, pakalpojumu. Jāskatās, kā dators evolucionējas. Tas telefons, no kā atteicās premjers kā no pārāk sarežģītas lietas, — ir grūti pateikt, kas tas ir — telefons, dators? Notiek šādas saplūšanas, pārveidošanās. Ir jāskatās, kā to, kas mums šķiet dators ar kaut kādām funkcijām, varam ieintegrēt, sapludināt ar ierīcēm, kuras cilvēki lieto un var saprast. Izveidot saskarsmi tādu, lai tā ir vienkārša un saprotama. Un vēlams, lai tur nerodas tas, ko mēs saucam par zilo nāves ekrānu, kad cilvēks neko vairs nevar izdarīt.

Jurģis Ķiršakmens. Es teiktu, ka ir divas pieejas — evolucionārā un revolucionārā. Evolucionārā ir tad, kad visi skolnieki, kuri pašreiz mācās skolās, kur dators ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, izaugs, kļūs par vadītājiem, direktoriem, speciālistiem un ierēdņiem. Viņiem no tehnoloģijām nebūs bailes. Mans 2,5 gadus vecais dēls šobrīd māk zīmēt «Mircrosoft Paint» programmā, turklāt viņam neviens neko nav mācījis, pats visu laiku ir bakstījies. Viņš prot sērfot internetā, atrast bērnu saitus, viņam nav baiļu un nebūs problēmu to visu lietot arī vēlāk. Vēl ir revolucionārā pieeja. Uzņēmums vai iestāde, ja tā vēlas kaut ko mainīt, nevar tikai pateikt — lūdzu, esiet tik mīļi, lietojiet to vai to. Tas ir jāpadara par nepieciešamību. Tur neiztikt bez līderiem, kas saka — ja tu neiemācīsies strādāt ar šo sistēmu, tu man kā darbinieks neesi interesants. Tādā veidā var piespiest cilvēku tās bailes pārvarēt, gluži kā aiziet pie psihologa. Ir jāpiekrīt mainīties. Nevar gaidīt, kad tev visu pasniegs uz paplātes.

Gundars Kūlups. Varbūt ir jātaisa revolūcija cilvēkos. Nevis pateikt — tev no šodienas ir jādara tas un citādi tu neesi vajadzīgs. Varbūt ir jāskatās, kā piedāvāt šodien, lai, strādājot ar datoru, tev nebūtu tādi murgi kā bija vakar, kad tu neko nesaprati. Ka šeit viss ir ļoti eleganti, viss ir saprotams, tas ir ļoti vienkārši. Un tu varēsi iet mājās nevis pussešos, bet puspiecos.

Jurģis Ķiršakmens. Izklausās pēc ideālās pasaules.

Gundars Kūlups. Tā ir revolūcija no otras puses.

Inese Lenša. Ir tāds mīts, ka cilvēkiem ir vajadzīgi platjoslas pieslēgumi katrā lauku sētā. Problēma ir tā — ko viņš ar to darīs? Tām vajadzībām, kas viņiem ir, varbūt pietiek ar parastu telefona līniju. Tas arī ir tas pieprasījums. Varbūt ir jāveicina satura attīstība internetā. Tā ir motivācija, kāpēc viņš pārvarēs bailes.

Inga Medveds. Es neesmu optimists, kā mani kolēģi, ka sabiedrībā lielos vilcienos būtu iespējama revolucionāra pieeja. Skolās bērni nebaidās, bet liela daļa skolotāju baidās un ļoti baidās. Man ir aizdomas, ka tie 40 gadi, kad Izraēla tauta ceļoja pa tuksnesi, bija pēc būtības. Mums arī lielā mērā būs jānogaida, kamēr nomainīsies paaudzes.

Jurģis Ķiršakmens. Man ir pretpiemērs. Es no 1993. gada esmu bijis iesaistīts Latvijas bibliotēku automatizācijā. Tur strādā cilvēki, kam ir 40, 50 un pat 60 gadi. Tajā bibliotēkās, kur direktors pateica — mēs lietosim automatizēto bibliotēku informācijas sistēmu, mēs vairs nerakstīsim kartiņas, tur tas notika. Tā vai citādi cilvēki pārvarēja bailes. Šobrīd viņi spēlē spēles, sērfo internetā. Tāpēc es esmu optimists.

Man ir piemērs, kad kāds cilvēks, saklausījies, cik labas ir modernās tehnoloģijas, izlēma iegādāties datoru un lietot gan bezvadu savienojumu, gan GPRS datu pārraidi. Taču vairāk nekā divu nedēļu laikā viņš nespēja atrast, kur viņam varētu palīdzēt savienot datoru ar telefonu. LMT atbild tikai par GPRS, veikals, kur pirkts dators, savukārt neko nezina par GPRS. Viens uz otru skatās, bet cilvēks nesaprot, kā lai viņš tiek pie tiem tehnoloģijas labumiem.

Jānis Bikše. Viņš varēja nākt pie mums, mēs pamazām sākam to darīt.

Inese Lenša. Tūlīt varēs nākt arī pie mums, tuvākajā laikā būs tāds pakalpojums, ka varēs pasūtīt cilvēku, kurš atnāk mājās un izdara visu, ko cilvēks vēlas no sava datora, neatkarīgi no tā, kur dators pirkts un kāda pakalpojuma sniedzēja pakalpojumus viņš vēlas izmantot.

Izstāde notiek īsu brīdi pirms Latvijas oficiālās pievienošanās Eiropas Savienībai. No plašsaziņas līdzekļiem esmu sapratusi, ka IT&T nozarēs revolucionāras pārmaiņas nav gaidāmas. «Microsoft» ir paziņojis, ka pieaugs programmu licenču cenas, jo esot jālīdzsvaro ar ES cenām. Kas notiks ar datortehnikas cenām — tās arī pieaugs, arī kaut ko vajadzēs līdzsvarot?

Jānis Bikše. Man šķiet, ka nevajadzētu augt datora cenām. Konkurence tikai palielināsies. Potenciāli Rīga kā lielākā Baltijas pilsēta varētu būt ieguvēja. Ja mēs būsim pietiekami stipri un veikli, tad it kā vajadzētu būt tā, ka mēs varēsim veiksmīgi konkurēt. Cenām augt nevajadzētu.

Ilgonis Inspēters. Es domāju, ka cenas neaugs, bet diemžēl tās arī nekritīsies. Peļņas līmenis, kādā strādā ražotāji un dīleri, ir pietiekami zems. Nelielas cenu maiņas varētu būt saistībā ar lielu uzņēmumu klātbūtni Latvijā, ja, piemēram, ienāktu kāds liels mazumtirdzniecības veikals, kurš taisa akcijas, «izspiež» visus piegādātājus līdz pēdējam, tie strādā ar mīnusiem, dabū zemāku cenu. Kardinālas atšķirības nebūs. Arī tā cena, ko varētu piedāvāt šāds lielais, nebūs ievērojami zemāka.

Gundars Kūlups. Šeit var domāt par to, kā situāciju var mainīt, nesaistot ar ES. Atkal var ņemt Zviedrijas piemēru. Zviedrijā uzņēmums var iegādāties darbiniekam datoru mājas lietošanai, bet pirkumu attiecināt uz uzņēmuma izdevumiem, nav jāmaksā peļņas nodokļi, sociālie nodokļi, kā būtu, ja šo naudu izmaksātu darbiniekam darba algā. Arī tur ir ēnas puses. Brīdī, kad šis likums tika ieviests, uzņēmēji sāka iegādāties sev 21 collu plazmas ekrānus kā datoru monitorus mājās. Tāpēc tagad ir izmaiņas likumā, kas uzliek griestus šādiem pirkumiem. Tas netieši veicina sabiedrības datorizāciju. Es nezinu, vai valsts ir veikusi aprēķinus, cik tas izmaksā valstij nodokļos.

Varbūt subsidēt datorus līdzīgi kā mobilos telefonus?

Jānis Bikše. Jautājums, kuram ir izdevīgi subsidēt. Varbūt «Lattelekom», bet man šķiet, ka arī «Lattelekom» tas nav izdevīgi. «Lattelekom» varētu būt izdevīgi aizvilkt optisko kabeli līdz lauku sētai un tad pa to piedāvāt visu — televīziju, radio, sakarus, internetu utt. Vai tajā visā ir jēga subsidēt datoru, es stipri šaubos.

Kā varētu izskatīties telekomunikāciju tarifi pēc pievienošanās ES?

Inese Lenša. ES ietekme ir tāda, ka cenu līdzsvarošana ir noteikta likumā. Praktiski tas nozīmē, ka tas ir noticis pārāk vēlu. Līdz iestājai ES nav iespējams pietuvināt tarifus izmaksām. Atsevišķi tarifi varētu pieaugt, atsevišķi samazināties jeb izlīdzināties atbilstoši izmaksām.

Internets kļūs lētāks?

Inese Lenša. Par kādu internetu mēs runājam. Pastāvīgie pieslēgumi pie mums salīdzinoši ar Eiropu ir lēti. Ja runa ir par iezvanpieeju, tiks dažādoti piedāvājumi dažādām vajadzībām.

Inga Medveds. Man ir jautājums kolēģiem. Datora cena nemainās jau vairākus gadus. Taču man ir izjūta — ja šo datora cenu mēra latos mēnesī, tad tā cena krītas, jo ar to datoru var pastrādāt ilgāk, jo programmatūra vairs tik ātri nemainās. Kā jūs to komentētu? Skolām tas ir ļoti svarīgi.

Jānis Bikše. Skolās ir diezgan kritisks stāvoklis. Ir milzīga atšķirība starp jauno programmatūru, kas nāk no «Microsoft», un datoru parku, kas ir skolā. Pieļauju iespēju, ka ir ļoti maz skolu, kur var uzinstalēt «Windows XP» programmas. Līdz ar to šeit varētu parādīties vairāki varianti. Pirmais — Latvijas valsts investē jaunu datoru iegādē skolās. Otrais — Latvijas valsts diezgan centralizēti atiet nost no «Microsoft» un tiek izmantotas citas programmatūras, piemēram, «Linux», kas nav tik ļoti prasīgi pēc jaunākajiem dzelžiem. Jautājums, no kā varētu mazliet baidīties, kas mani satrauc, ir Eiropas kvotu politika attiecībā pret trešajām valstīm. Ir zināms, ka Eiropā datoru detaļas neražo, datorus pārsvarā ražo trešās pasaules valstīs — Ķīnā, Taivānā. Jautājums — vai parādīsies kvotu sistēma attiecībā pret IT daļām. Ja parādīsies, vai Latvijā būs kaut viena tik spējīga kompānija, kas varēs strādāt ar tām kompānijām Ķīnā, kam būs šīs kvotas.

Ilgonis Inspēters. Runājot par attīstību, patlaban ir apstājusies pirms gadiem vērojamā dzīšanas politika, kad operētājsistēmas dzina uz priekšu dzelžus. Šobrīd tas ir piebremzējies. Visi ir sapratuši, ka ar šādu jaudu pilnīgi pietiek, lai cilvēku vajadzības tiktu apmierinātas. Nekas kardināli jauns neparādās, tikai saspiež vairāk baitus tajos pašos  kvadrātcentimetros.

Kas notiks ar IT pakalpojumu sfēru pēc pievienošanās ES?

Jurģis Ķiršakmens. Tur mums jārēķinās, ka IT pakalpojumos galvenās ir darbinieku izmaksas. Ja mēs ceram, ka kādreiz dzīvosim kā Eiropā, ka mums algas būs kā Eiropā, tad neizbēgami arī pakalpojumi maksās kā Eiropā. Tas nenotiks vienā dienā vai vienā gadā, bet pakalpojumu jomā cenas kāps. Protams, tikai tad, ja mēs gribēsim dzīvot Eiropā.

Gundars Kūlups. Tas nebūs tā, ka IT nozarē algas uzkāps līdz ES līmenim, bet pārējās tautsaimniecības nozarēs paliks esošajā līmenī. Tautsaimniecības līmenis celsies, celsies algas visās nozarēs, celsies arī pakalpojumu cenas. Ja viss aug vienmērīgi, tad nebūs diskomforta. Taču pakalpojumu cenas viennozīmīgi kāps. «Datiem» 70% pakalpojumu tiek eksportēti, jāskatās, kādas jaunas iespējas paveras līdz ar pievienošanos ES. Mēs varēsim strādāt daudz tiešāk ar uzņēmumiem Eiropā, mēs varēsim runāt ne tikai ar programmatūras izstrādi Latvijā, bet arī biznesa procesu izstrādi u. tml. «Lattelekom» darbojas šajā jomā ar datu un «call» centriem. «Dati» arī šajā jomā virzās. Tās ir jaunas iespējas, kas paveras. Jābūt optimistam.

Kristīne Jančevska ir ziņu aģentūras LETA portāla «nozare.lv» informācijas tehnoloģiju nozares redaktore. Viņas e-pasta adrese ir kristine.jancevska@leta.lv.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu