Džentlmeņu klubiņš. Ceļš uz sirdi iet caur…?

Tas notika pērnā gadsimta 60. gados. Tad veikaliem, sevišķi laukos, vēl bija skatlogi kā teātra skatuves. Šīs telpas vajadzēja glīti noformēt, un ar šo cēlo lietu nodarbojās skatlogu dekoratori. Pie kuriem arī man bija tas gods piederēt.

Rādījāmies smalki ļaudis — īsti džentlmeņi prasto tirgoņu vidū. Parasti logā kāpām baltā kreklā un šlipsē, adatu spilventiņu uz kreisās rokas dilba, elegantu āmurīti labajā plaukstā vēzēdami. Meitām nenoskatīties!

Dzīve ritēja itin bohēmiski — kā jau pie māksliniekiem. Komandējumu reizēs viesnīcās vakaros gāja lustīgi. Par mākslu jau bez sava krietna graķīša nemaz nevar paspriest!

Tā reiz notika arī Jēkabpilī, kur uz jauno universālveikalu aizbraucām vesela brigāde. Kā nekā, lielais skatlogs pie ieejas bija krietnas istabas kvadratūrā‚ 12 metri.

Vakarā, protams, kādu nieku šurpu turpu, un otrā rītā komandējuma naudiņa tu–tū. Bet vēl jābrauc kāds nieks arī Skrīveros padarīt. Kolēģi pierunā turp doties mani. Braucu labprāt, jo tai pilsētiņā man sava Dulcineja padomā. Ogres ballē savu adresīti atstāja.

Bet ar naudām mēs nereti darījām tā: aizņēmāmies no vietējās patērētāju biedrības priekšnieka. Tas arī iedeva un atzīmēja uz komandējuma apliecības: izsniegts avanss tik un tik.

Tālab es, ļauna nejauzdams, rīta pusē izkāpu Skrīveros no autobusa ar puspaciņu «Prīmas» un divām kapeikām kabatā. Vai tad latvietis, kam pats priekšnieks un sava Dulcineja Skrīveros zināma, var zudībā iet?

Izrādījās: var gan! Priekšniekam klāt netiku, kopš paša rīta ritēja biedrības gada pārskata sapulce. Iešu pie meičas — atkal neraža. Šī aizbraukusi ar pašdarbību uz Cēsīm! Neba gluži svešajiem sirdsāķīša vecākiem rubli prasīsi…

Padarīju darbiņu un aizvien biežāk ieklausījos, kā vēders rūc. Par divi kapeikām pat gāzētā ūdens glāzi nenopirksi. Pievakarē jau gluži vai zobus griezu no bada. Taisījos iet pudeles lasīt vai miskastes apkrāmēt…

Taču nekas nav mūžīgs. Beidzās arī patērētāju sapulce. Priekšnieks, no jauna ievēlēts, izrādījās vēlīgs, piečuku piešķīra bez vārda runas. Auļos metos uz vietējo pārtikas lielveikalu, jo to burtiski pēc piecām minūtēm taisīja ciet.

Paspēju. Nopirku kukuli baltmaizes, luņķi Valmieras desas un divas pudeles «Senču alus» (bija pie lieliniekiem tāds bikšūdenim līdzīgs padzēriens). Nometos turpat iešķērsām pretī esošā skvēriņā uz sola un, klusi rūkdams, metos virsū barībai.

Tovakar kultūras namā, kā izrādās, Rīgas mākslinieki estrādes koncertu skandēja. Koši saposušies skrīverēni defilēja turpu gar manu skvēra soliņu. Izbrīnā noskatījās uz bārdu noaugušo, badīgo klaidoni. Bet man — hoķ bi hņī — desu nevienam nedošu!

Un tad kādam vietējam švipstiņam zem rokas uzpeldēja arī mana Dulcineja. Citkārt būtu posies skaidrot attiecības, tak organisms vēl nebija gana piesātināts ar proteīniem.

Dulcineja tā kā piesarka — jo pagājušā gadsimta sešdesmitajos meitenes un jaunas sievietes vēl prata sarkt. Tomēr lepni saslējās un aizpeldēja garām kā viens «Titāniks» — signālus neraidīdama.

Kas tad man, paēdušam, padzērušam, vairs par bēdu? Citreiz, mīļā, esi mājās, kad džentlmenim ēst gribas!

Skrīveru Dulcineju kopš tā vakara vairs neesmu redzējis. Taču arī tādu badu, paldies Dievam, nekad vairs neesmu piedzīvojis. Secinājums? Džentlmenis vari un spēj būt tad, kad esi gana baudījis…