Kreņķi Ādmīdiņu ielā. 1. Nebija ne santīma — pēkšņi lats!

Tanti Betiju es neatceros. Kad viņa no krievu otrreizējās okupācijas bēga uz rietumiem, man bija tikai tik daudz, lai mācītos ķepuroties un vāvuļot.

Bet omīte man vēlāk stāstīja, ka tante Betija mani ļoti mīļojusi. Prombraucot novēlējusi man visas savas gleznas, tostarp vienu Purvīti. Savai māsai atstājusi kristālu un porcelānu, arīdzan mēbeles — kādas nu varot savākt. Pati ceļā devusies ar mazu somiņu, kurā bijis viss vērtīgākais.

Tikai — kas nu tajās dienās, kad krievi nikni bombardēja Rīgu, varēja tos novēlētos labumus zem artilērijas uguns no Ādmīdiņu ielas līdz Lielā pumpja tirdziņam pārstiept! Tā palika, jo, lieliniekiem ienākot, pat iepīkstēties nedrīkstēja par kādiem radiem «buržujiem».

Tantei jau kopš divdesmitajiem gadiem piederēja divstāvu koka nams Ādmīdiņu ielā. To bija sapelnījis viņas drīz pēc tam mirušais vīrs, bankas ierēdnis Miķelis, saukts Mihaels.

Sievu atraitnēs Miķelis atstāja itin nodrošinātu. Māja vispirms ievērojama ar to, ka celta tūdaļ pēc Krimas kara, 1854. gadā, un šogad var lepni atzīmēt savu 150 gadu jubileju. Bet jau bez manis. Man ir ar atliektiem galiem diezgan ar tiem četriem gadiem, kuros skaitījos Rīgas namnieks.

Bet iesākās viss ar bijušo īpašumu atdošanas laikiem. Mamma bija izkapājusi dokumentus, ka ir vienīgā tiešā mantiniece. Bija tantei gan audžumeita Gita, kura aizbrauca līdzi uz Ameriku. Taču tā 40. gados atsūtīja pāris vēstuļu: tante mirusi, pati izmācījusies par zobārsti un labi pelnot — un tad apklusa uz visiem laikiem.

Mamma nosūtīja vēstuli uz tālaika Gitas adresi. Atbilde: adresāts sen te vairs nedzīvo, pašreizējā dzīvesvieta nav zināma.

Un mamma to mājiņu dabūja. Pašai nāca pie 90, tālab īpašumu norakstīja uz mana vārda. Tā, ne zinis, nedz minis, kļuvu no klarnetista uzreiz par namīpašnieku. Sākumā pat salepojos. Taču — neilgi.

— Ak tad jūs būsit tas mūsu jaunais asinssūcējs, — tā mani, pirmo reizi sperot kāju īpašumā, sagaidīja manāmi iereibis jauneklis policista formas tērpā. Pagalam samulsu. Bildu:

— Mēģināsim tagad dzīvot kopā. Saprasties. Tas mūsu visu interesēs.

Policis nicinoši nošņācās un pazuda aiz dzīvokļa durvīm. Citas bija viegli pavērtas, un aiz tām varēja jaust aizturētas elpas un naidīgas lūrēšanas.

Asi oda pēc urīna no vienīgās otrā stāva tualetes. (Tur, kur tante ar Gitu bija dzīvojušas divas vien, tagad skaitījās četri dzīvokļi un 10 oficiāli čurātāji.)

Pirmajā stāvā — atkal četri dzīvokļi. Mītnieku sastāvs izrādījās itin raibs: divi nekur nestrādājoši alkoholiķi spēka gados, divas krievu večiņas — dieviņa pieneņpūciņas (božij oduvančik), dzērāja sētniece, mākslinieka meita ar savu māti pensionāri, padzīvojusi un piedzīvojusi palaistuve, divi krievu puišeļi logusitēji un viņu atkal nestrādājošā māte, kāds labi situēts latviešu biznesmens, kāds pensionēts matemātikas skolotājs un viens, kā jau ziniet, policists.

Mājas kopplatība — nepilni 1000 kvadrātmetri, pie tās 500 metru plats dārziņš ar tantes Betijas stādīto bumbieri vidū. Un visādām grabažām — no matračiem līdz miskastēm — apkārt.

Smaku dažādību kuplināja večiņu neskaitāmie runči, kā arī dūmojošās krāsnis. Gāze un aukstais ūdens mājā bija ievilkti. Īres maksa retā dzīvoklī pārsniedza vienu latu mēnesī. Kopējais ienākums no visa «īpašuma» — ap 14 latiem. Pašam man aldziņa ap 80, kaut esmu visu mūžu spēlējis daudzos orķestros.

Pūt nu tagad, namniek, un spēlē — jo izrādās, ka māja, kas tev pieder, patiesībā nepieder vis. Iesim skatīt…