Ulmaņa apvērsumam — 70 gadi

Apvērsuma organizētāji un ideologi allaž uzsvēra demokrātijas ēnas puses, dramatizējot sociālekonomisko un politisko situāciju Latvijā pirms 1934. gada 15. maija. Saskaņā ar viņu pieņēmumu pirms apvērsuma valstī valdīja haoss, sašķeltība, nespēja pieņemt svarīgus lēmumus, korupcija, kas bija noveduši Latviju bezdibeņa malā. Vietā režīms piedāvāja politisku un saimniecisku stabilitāti, lielāku valsts drošību un straujāku attīstību, nacionālo un sociālo taisnīgumu, latvietības uzvaru visās dzīves jomās.

K. Ulmaņa autoritārās diktatūras seši gadi bija sarežģīti un pretrunīgi. Šis raksts nepretendē uz «Ulmaņa laiku» plašu raksturojumu un patiesības monopolu to vērtējumā. Autors tikai dalās pārdomās par autoritārisma plusiem un mīnusiem, paliekošajām un pārejošajām vērtībām.

Maigā diktatūra

Šodienas acīm raugoties, ir grūti noliegt, ka 1934. gada 15. maija apvērsums bija antikonstitucionāls politiskas un tiesiskas vardarbības akts, kas Latvijā likvidēja demokrātiju. Jaunā režīma antidemokrātisko pasākumu spektrs iezīmējās jo plašs. Valstī izsludināja karastāvokli, kas formāli pastāvēja līdz 1938. gadam, bet praktiski — arī pēc tam. Apturēja Saeimas darbību, aizliedza visas 103 politiskās partijas un izformēja pašvaldības. Slēdza arodbiedrības un likvidēja simtiem biedrību un apvienību. Vairāk nekā trīs simti aktīvu sociāldemokrātu nonāca Liepājas koncentrācijas nometnē. Politisku motīvu dēļ darbu zaudēja daudzi valsts ierēdņi, pašvaldību darbinieki, skolotāji. Arestēto un no darba atlaisto kopskaits sasniedza trīs tūkstošus. Nepieļāva nekādas, pat šķietamas un dekoratīvas demokrātijas iezīmes. Ulmanis kļuva par diktatoru, kurš visus svarīgākos jautājumus izšķīra vienpersoniski. Patiešām neierobežotu varu Ulmanis ieguva 1936. gadā, pārņemot arī Valsts prezidenta funkcijas. Ministru kabineta rokās bija ne tikai izpildvara, bet arī likumdošana, un tas nekādā veidā nebija pakļauts sabiedrības kontrolei.

Daudzo valsts iestāžu un sabiedrisko organizāciju galvenais uzdevums bija īstenot režīma policejisko, politisko un ideoloģisko kontroli pār Latvijas sabiedrību. Šim mērķim kalpoja politiskā policija, 1937. gadā izveidotā Sabiedrisko lietu ministrija ar Alfrēdu Bērziņu priekšgalā un Vadoņa uzticības organizācija — aizsargi. Par sabiedrības kontroles instrumentu drīzāk jāuzskata arī jaunizveidotās kameras, kuras reklamēja kā jaunās valsts iekārtas pamatelementu, organizējot iedzīvotājus pēc profesionālās piederības. Valsts politikā tām gan nebija nekādas ietekmes.

Reizē jāatzīst, ka Ulmaņa diktatūra bija salīdzinoši maiga. Jau pirmajā radiorunā Vadonis uzsvēra, ka «valdība ir tālu no jebkādiem izrēķināšanās nodomiem». Valsts apvērsums notika bez asinsizliešanas. Autoritārā režīma gados nevienam politiskajam pretiniekam neizpildīja nāvessodu. Apcietinātos sociāldemokrātus atbrīvoja jau 1935. gadā. Galveno politisko ieslodzīto kontingentu veidoja politiskie ekstrēmisti — komunisti un «pērkonkrustieši».

Tā kā oficiālā politika un ideoloģija sludināja tautas vienību,15. maija Latvijā ienaidnieka tēls neiederējās. To jau minēto dažādo «pūķu» izskatā meklēja pagātnē, Latvijas nesenajā demokrātiskajā iekārtā. Lielākās daļas ierindas pilsoņu dzīvi autoritārie pasākumi un K. Ulmaņa nākšana pie varas būtiski nemainīja. Runās un rakstos autoritārais režīms tēloja sevi spēcīgu, totalitāru, nepielūdzamu un visuvarenu. Tomēr reālajā Latvijas īstenībā savas ambīcijas tas varēja īstenot tikai ierobežotā apjomā, paliekot mērenības un saprāta robežās.

Nevar noliegt Ulmaņa iekšpolitikas panākumus valsts un sabiedriskās dzīves dažādu sfēru loģiskā sakārtošanā. Par to liecināja 1937. gada Civillikums, kas fundamentāli sakārtoja civiltiesību jomu. Kopumā 15. maija Latvija centās, vismaz formāli, ievērot likumus un tiesiskas valsts pamatprincipus.

«Latvijas saule spīd pār visiem»

Nacionālisms bija viena no laikmeta pamatvērtībām un galvenajiem politiskajiem saukļiem. Nacionālā taisnīguma principa praktiskā realizācija notika trīs galvenajos virzienos.

Tas paredzēja saimniecības latviskošanu, pilsētu latviskošanu (latviskas pašvaldības, tiesas utt.) un latviešu valodas kā valsts valodas radikālu ieviešanu, mazinot krievu un vācu valodas nozīmi. Vara Latvijā piederēja ne vairs Latvijas tautai, bet gan latviešiem, ceļot latvisku Latviju. Tomēr valstī, kurā viena ceturtā daļa iedzīvotāju bija minoritātes, autoritārais režīms, realizējot «latviskas Latvijas» politiku, nevarēja nenonākt pretrunā ar to interesēm. Uzskatot, ka minoritāšu problēmas jau ir atrisinātas, un izliekoties, ka šādu minoritāšu vispār nav, ierobežoja to izglītības un valodas tiesības. Pārspīlētais nacionālisms izpaudās saimniecības latviskošanā, ierobežojot vācu un ebreju rūpnieku un tirgotāju tiesības, pārņemot viņu uzņēmumus un veidojot valsts uzņēmumus. Īpaši saspīlētas bija režīma attiecības ar vācbaltiešu minoritāti.

Tajā pašā laikā Ulmaņa režīms atzina, ka «Latvijas saule spīd pār visiem,» stingri dozēja cittautiešu kritiku, nekultivēja antisemītismu, saglabāja minoritāšu kulturāli nacionālo autonomiju un uzskatīja to pārstāvjus par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem. Protams, šodien var pavīpsnāt par autoritārās ideoloģijas centieniem audzināt «neuzvaramo latvieti, neuzveicamu karā, praktiskajā dzīvē un ideoloģijā». Tomēr jāatzīst, ka gan K. Ulmanim personiski, gan autoritārajai ideoloģijai un propagandai dažos gados izdevās tā paaugstināt latviešu tautas nacionālo pašapziņu kā nevienam pirms vai pēc tam. Vācbaltu vēsturnieks Jirgens fon Hēns 1969. gadā rakstīja, ka «šī pārspīlētā nacionālisma politika un ideoloģija ir ievērojami sekmējusi to, ka latviešu tauta ir izrādījusies apbrīnojami pretoties spējīga padomju nacionālajai politikai».

«Uzlīdzināt visus uz augšu»

Īpašus panākumus autoritārisma laikā Latvija guva sociālekonomiskajā jomā. Rūpniecības latviskošana gan veicināja ārzemju kapitālu aizplūšanu no Latvijas, jaunā pārvaldes birokrātija bija nekustīgāka un mazāk pieredzējusi par veiklajiem vācu un ebreju uzņēmējiem. Tomēr uzņēmumus neekspropriēja vai nenacionalizēja, bet gan atpirka. Pretēji vispārpieņemtajam viedoklim tieši rūpniecība, nevis lauksaimniecība 30. gadu otrajā pusē uzrādīja apbrīnojamus rezultātus.

Latvijā bija vieni no visstraujākajiem rūpnieciskās produkcijas pieauguma tempiem Eiropā. 1939. gadā, salīdzinot ar 1934. gadu, uzņēmumu skaits bija palielinājies par 41%, saražotās produkcijas vērtība — par 95%, rūpniecības strādnieku skaits — par 37%. Rūpniecībā sākās strauja racionalizācija, pieaugošās prasības pēc elektroenerģijas apmierināja jaunuzceltā Ķeguma HES, radās jaunas ražošanas nozares. Latvijā ražoja modernus telefonus, radio un fotoaparātus, montēja vieglos un smagos automobiļus, būvēja lidmašīnas, 1938. gadā rūpniecībā vairs nebija bezdarba, bija palielinājušās strādnieku algas. Jāuzsver arī autoritārās valsts centieni strādnieku slimokasu un pensiju stabilizācijā, strādnieku kultūras dzīves organizēšanā.

Latvijas lauksaimniecībai arī autoritārisma laikā bija daudz problēmu. Minēsim dažas no tām — zemais darba ražīgums, hroniskais darbaroku trūkums, ko centās novērst ar lietuviešu un poļu viesstrādniekiem, daudz sīko saimniecību, samērā zemās ražas un izslaukumi, nepietiekamā lauksaimniecības tehnikas izmantošana. Autoritārā valsts piemaksāja lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, īstenoja plašas sociālas programmas, lai noturētu lauksaimniekus laukos. K. Ulmaņa lauksaimniecības politika gan toreiz, gan arī vēlāk daudzkārt ir kritizēta.

Var strīdēties, «kā vajadzēja», bet, manuprāt, galvenais ir tas, ka Latvijas lauksaimniecība ļoti veiksmīgi tika galā ar trim uzdevumiem. Tā nodrošināja uzņēmumus ar izejvielām, deva ievērojamu daudzumu produkcijas (galvenokārt sviestu un bekonu) eksportam un nodrošināja valsts iedzīvotājus ar lētiem pašu valstī ražotiem produktiem. Lētās pārtikas produktu cenas savukārt stabilizēja iedzīvotāju dzīves līmeni. Ja ir vēlme, tad autoritārisma centienos ierobežot bagātniekus var saskatīt gan sociālisma, gan komunisma, gan liberālisma principu pārkāpšanu. Tomēr Ulmanis neapstrīdēja privātīpašumu kā tādu, un viņa teicienā «uzlīdzināt visus uz augšu» drīzāk ir saskatāma vēlme izveidot plašu un spēcīgu vidusšķiru.

Izglītību, kultūru, inteliģenci un kultūras dzīvi Latvijā centralizēja un vadīja. Sabiedrisko lietu ministrija, Rakstu un Mākslas kamera, Profesiju kamera, Preses biedrība un Izglītības ministrija uzcītīgi kalpoja šim mērķim. Strauji samazinājās preses izdevumu skaits, tie kļuva «uniformēti» un neinteresanti, aizliedza 850 grāmatas. Vēstures izpratnē un skolu programmās, monumentālajā celtniecībā un literārajos sacerējumos, teātru un koncertu repertuārā bija jāvalda vadonības, pozitīvisma, nacionālisma un patiesības garam.

Praksē šīs prasības gan bieži palika deklarāciju un vēlmju līmenī. K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā izglītība un kultūra bija valsts galvenās prioritātes. Izglītībai atvēlēja 14,7% no Latvijas budžeta, skolu nodrošinājumā ar skolotājiem un studentu skaita ziņā uz 10 000 iedzīvotājiem Latvija izvirzījās pirmajā vietā Eiropā. Vareni cēla skolas un tautas namus, aktīvi darbojās Kultūras fonds, arī iznākušo grāmatu skaita ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem Latvija bija Eiropas avangardā. Teātris un mūzika, literatūra un tēlotāja māksla turpināja strauji attīstīties, visās jomās uzrādot nopietnus sasniegumus.

Dažā ziņā K. Ulmaņa kultūras politika bija pat demokrātiska, jo domāja par kulturālo atšķirību izlīdzināšanu starp pilsētām un laukiem, starp dažādiem Latvijas reģioniem. Režīms aicināja uz plašu kultūras izpratni. Viens no tā ideologiem Arturs Kroders rakstīja: «Kultūra ir arī auglīgi tīrumi, labi ganāmpulki, skaistas mājas, glīti iekārtoti dzīvokļi, latviskas sētas, kupli dārzi, kopti, bagāti meži, atziņām bagāti cilvēki, jaunas idejas, saimnieciskās un sociālās dzīves laba organizācija…»

Laiks, kas saglabāja cilvēcību

Vadoņa rakstura īpašībās un mentalitātē ir gana negatīvu iezīmju. K. Ulmanis vadonības ideju realizēja kā klasisks diktators, vienpersoniski izlemjot visus valsts dzīves jautājumus, uzstājoties kā augstākā autoritāte un šķīrējtiesnesis visās lietās. Vadonis pieļāva nebaudāmu personības kultu, kur goda vārti mijās ar goda nosaukumiem. Glaimošana vadonim sasniedza neaprakstāmus apmērus. Īpašus pārmetumus laikabiedru memuāros un arī vēlākajos vērtējumos ir izpelnījusies K. Ulmaņa rīcība 1939. un 1940. gadā. Nepietiekamās rūpes par valsts aizsardzību, neizšķirība un neizlēmība, tautas maldināšana un nepretošanās padomju okupācijai 1940. gadā ir raksturīgākie no šiem pārmetumiem.

Reizē K. Ulmanis bija gudrs, izdarīgs un drosmīgs liela vēriena politiķis. Viņš veiksmīgi iemiesoja sevī latviešu mentalitātei ja ne vienmēr pieņemamu, tomēr saprotamu stingra, bet taisnīga un kārtīga latviešu lauku saimnieka tēlu. K. Ulmanis bija darba, darba mīlestības un labi padarīta darba fanātiķis. Labi un kārtīgi padarītu darbu, neatlaidību, gribasspēku, ticību katra indivīda un visas tautas spēkam pacēla oficiālās ideoloģijas un politikas līmenī. K. Ulmanis bija patriots. Vēl vairāk — Latvija bija un palika viņa dzīves un darba vienīgā jēga un saturs. Vadonis mīlēja, loloja un kopa Latviju, kā nu prata, arī no visiem valsts pilsoņiem prasīdams apzinīgu tēvzemes mīlestību un valsts cienīšanu. Būdams autoritārs diktators, viņš nekad nepārkāpa cilvēcības robežas.

Šodien mums, protams, gribētos, lai 1940. gadā būtu bijusi kaut vai simboliska pretošanās padomju okupācijai, lai Ulmanis tautai būtu teicis tos īstos un pareizos vārdus, lai nebūtu šīs sakāvnieciskās pazemības. Bet jājautā, vai daži desmiti modernu lielgabalu, daži simti automātisko ieroču un pavēle pretoties būtu pasargājusi Latviju no padomju okupācijas? Manuprāt, tā laika apstākļos tas nebūtu pa spēkam pat visgudrākajai ārpolitikai un vislabākajam parlamentam. K. Ulmaņa izvēle laikam tomēr bija vispareizākā.

Skatoties pāri gadu desmitiem uz nu jau tik tālajiem 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, prātā nezin kādēļ nāk nevis autoritārās Latvijas pretenciozā himna «Lai līgo lepna dziesma!», bet Alfrēda Vintera tautā populārā dziesmiņa «Kā var aizmirst?». Patiesi, kā var aizmirst laiku, kad valdīja diktatūra un nebija demokrātijas, bet bija saimnieciska augšupeja, kvalitatīvs darbs un pieklājīgs dzīves līmenis, saprātīgi organizēta un normāli funkcionējoša valsts un sabiedrība? Laiku, kad plauka latviešu valoda un kultūra. Laiku, kas saglabāja cilvēcību, ticību tautas nākotnei.

Autoritārais režīms centās veidot modernu, dinamisku un nacionālu Latvijas valsti. Tas deva Latvijai gan pozitīvu, gan negatīvu vēsturisko pieredzi. Negribu būt didaktisks, un par to, kas saglabājams, kas atmetams, lai spriež laiks un vērtē katrs lasītājs.