Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8684152t1h8197.jpg)
Motto:
Jaunības sapņi un ilgas
Līgojas pļavā kā smilgas.
Dzīve, tā riebīgā gos’,
Atnāk un apēd tos.
Skolā mums ģeogrāfiju māca nepareizi. Eiropa beidzas nevis pie Urāliem, bet gan pie Zilupes. Kas netic, lai dodas ceļā un pārliecinās pats personiski…
Mammīte man no mazām dienām mācīja: pret dāmām jāizturas džentlmeniski. Ja tev meitene patīk, tad uzmanības izrādīšanai nav vis jākrauj viņai pa galvu ar pusķieģeli. Vajag pieturēt rociņu, pavērt durtiņas, paturēt manto pie operas garderobes. To tad pratīs novērtēt, un varēsi cerēt uz pretīmnācību. Uz maigiem skūpstiem pie lakstīgalu dziesmām mēnesnīcā Gaujmalā. Līdz kāzām vairāk ni-ni.
Sacīts — darīts. Augu gan pat Latvijā reizumis nesaprasts, tomēr aizvien lepns par savu džentlmeņa stāju. Līdz iegadījās doties ceļojumā pāri Zilupei, kur tolaik Eiropas Savienības robeža pat sapņos vēl nerādījās. Vienkārši iebraucām no vienas brālīgās republikas visbrālīgākajā.
Aiz guļamvagona loga raibi mijās ainas, kas lika man pārdomāt dzīves pamatprincipus. Izrādījās, ka vīrietim nepavisam nevajag džentlmeniski rūpēties par sievieti, tā sevi lieki nopūlot. Gluži otrādi — savai «dāmai» vari uzkraut visu, kas dzīvē sūrs un grūts, pats pa to laiku guļot uz krāsns, kasot dupsi un laizot nagus.
Visiespaidīgākā bija aina, kur pulciņš krievu sieviešu atspērušās stiepa uz pleciem telefona stabu. Līdzās mātodamies lēkāja sārti noēdies vīrišķis labākajos gados. Viņa smagākais nesamais bija dzeltens cūkādas portfelis. Toties viņš zināja, uz kurieni stabs jānes. Pašām nesējām šīs svarīgās ziņas neuzticēja. Bābieši — var vēl izpļāpāt…
Citā stacijā vīrs, kā smagsvara spēkonis lepni izslējies, gāja pa priekšu savas ģimenes procesijai. Aiz šī zostēviņa, kurš slāja tukšām rokām, zem divu čemodānu smaguma saliekusies, tecēja viņa pelēcīgā sievele. Aiz mātes sekoja trīs bērni, cits par citu mazāks, ar citam par citu lielāku nešļavu plecos. Nav slikti — te vismaz var zināt, kurš īsti ir kungs!
Kā kāršu namiņš Saratovas dzelzceļa stacijā sabruka arī mans ilgus gadus koptais un lolotais džentlmeniskums.
Mums vajadzēja doties tālāk, pāri Urāliem, ar citu vilcienu. Uzmeklējuši dzelzceļa kases, uz brīdi sašļukām. Tolaik PSRS pilsētās tik pazīstamo rindu še nebija. Tomēr tas nenozīmē, ka trūka biļešu tīkotāju. Vienīgi viņi nevis kārtīgi rindojās cits aiz cita pie kases lodziņa, bet gan lenca to milzīgā, haotiskā, brēcošā, raudošā un mātojošā pūlī.
Mums kļuva skaidrs: pie šādas kārtības mēs biļetes nesasniegsim līdz ceturtdienai pēc pastardienas…
No manis nobirza pēdējās eiropieša pieklājības atliekas. Nu nevar taču mūsu kāzu ceļojumu beigt kaut kādā saulpuķsēklām piespļaudītā Saratovas stacijā! Liku lietā savu basketbolista augumu, stūmos pūlī ar elkoņiem bez žēlastības un mātojos krietnāk par dažu labu vietējo bomzi.
Nominis kādām spiedzošām večiņām kājas, ar elkoni iegāzis pa vēderu grūtniecei, ar dūri kādam ņurņikam, kurš negribēja mani laist tālāk, izsitos līdz lodziņam un biļetēm. Taču prieku par manu varonību jaunās sieviņas acu skatā nemanīju.
Mēs arī drīz vien pašķīrāmies. Vēl šodien ar šausmām brīžiem samanu sevī padomjlaika atstāto mantojumu. Drūmi lūru caur pieri uz apkārtējo peizāžu. Sabiedriskās vietās izvēršu elkoņus un gatavojos atvairīt uzbrūkošu spiedienu. Sarunās esmu nevis saprotošs, bet gan uzmācīgi agresīvs. Un, kad iedzeru, tad vispār nekāda gala — meklēju kašķi uz līdzenas vietas. Tāpēc, džentlmen, ka man nepatīk tavs deguns. Vot!