Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2021/02/22/13643661t1h725b.jpg)
/nginx/o/2018/07/11/8685095t1h7792.jpg)
Protams, Tautas partijas provokācija čekas maisu likuma sakarā ir izdevusies, un atkal, atkal jau karstajā piķī mutuļo, kunkuļo. Tajā apdedzinās kā pilīs, tā būdiņās. Kā gan citādi. Tā tas vilksies tik ilgi, kamēr nebūs notikusi sen daudzinātā, bet formā neizgudrotā sabiedrības attīrīšanās.
Kā gan var atrast formu procesam, kura vienā galā ļaudis gaida atzīšanos un grēksūdzi, lai rastu izlīdzinājumu, bet otrā galā bijušie sadarboņi un oficiālie režīma pakalpiņi joprojām bauda brīvvalstī sagrābto un sarausto. Čekas maisi varētu būt labs, kaut nepilnīgs sākums padomju okupācijas pilnvērtīgam izvērtējumam, kā arī taisnīgam centrālkomitejas darboņu, cenzūras ģenerāļu un visu veidu partijnieku — diriģentu pašizvētījumam. Utopija, protams, bet agri vai vēlu patiesībai piemīt tendence atklāties. Kaut vai laikos, kad būs nomainījušās vēl divas paaudzes.
Neredzu nekā slikta apstāklī, ka līdzās baltajai grāmatai «Šie vārdi apsūdz» parādītos otra — droši vien nesalīdzināmi biezāka — ar to cilvēku vārdiem un pašu komentāriem — par sadarbības būtību. Arī par farsveida nokļūšanu sarakstos pret pašu gribu, arī mazākā no ļaunumiem izvēli, arī personiskajiem motīviem. Domāju, sabiedrība necirstu galvas, bet vienreiz par visām reizēm nomierinātos, jo, iespējams, tāpat kā teju katru latviešu ģimeni skāra okupācijas represijas un gulags, līdzīgi varētu gadīties ar dalību čekas, partijas un komjaunatnes nomenklatūrā. Šo procesu nedrīkst simbolizēt tikai pārpalikušās maisu lietas, tā kārtējo reizi automātiski un netaisni reabilitējot citu okupācijas mašinērijas operatoru piederību, izvēli un ērto iekārtošanos brīvvalsts sarkanbaltsarkanajos miglājos.
Protams, ka daļai cilvēku gribas atriebties, revanšēties, protams, ka daudzās ģimenēs var notikt dramatiski un traģiski likteņu lūzumi, bet pat tas ļautu paraudzīties katram indivīdam dziļi savā sirdī un atbildēt sev, cik piedot spējīgi, cik otram cilvēkam uzticīgi, cik augstsirdīgi esam. Tā tad arī būtu visas sabiedrības pašattīrīšanās, kuras nenotikšana šo valsti sakūlusi indes putās, intrigu mielēs un naida nogulsnēs.
Pastāstīšu gadījumu no personiskās drāmas. Reiz kāda man uzticama draudzene izstāstīja, ka kāda cita mana sena draudzene, kura vienlaikus ir viņas draudzene, bet ar kuru manas attiecības izbeigušās pirms divdesmit gadiem, meklējusi par mani un manu ģimeni, kā arī tuvāko cilvēku lokā kompromatu par sadarbību ar čeku. Tas notika pirms pāris gadiem, kad kurš katrs censonis vis nevarēja piekļūt atstātajiem maisiem. Tad nu bijusī draudzene, kas rotājās patiesības priesterienes tēlā, devās pie sev pazīstamas disidentes, lai tā palīdzētu piekļūt manas ģimenes un tuvo lietām. Taisnīgākie no taisnīgajiem šiem papīriem esot piekļuvuši, diemžēl un par sodību mani tur neatraduši, bet kādu man tuvu un mīļu cilvēku gan. Punkts. No tās dienas, kad šī šķietami patiesā ziņa (disidenti nemelo, kaut arī veic negodīgas darbības — ha!) nolaidās manā sirdī, dzīve bija saindēta. Es nezināju, ko darīt, ko runāt, kā palīdzēt, kā turpināt dzīvot un kā būt.
Divu gadu laikā, nespējot sev mīļajam cilvēkam pārstāstīt šo šķietami ticamo stāstu, es neatgriezeniski sabojāju ar viņu attiecības. Visu viņa biogrāfiju es caurskatīju tajā fokusā, ko bija piedāvājusi kompromatu medniece caur manu draudzeni. Drāma auga augumā un pieņēmās miesās, man pašai zudinot sevi par ticības trūkumu un nespēju atklāti izrunāties, jo nebiju droša, ka otrs cilvēks manas šaubas neuztvers kā nepiedodamu nodevību. Pēc diviem gadiem nejaušā sarunā atklājās, ka šis cilvēks jau sen pats pārbaudījis sava vārda esamību vai neesamību Zālītes kantora papīru ķīpās un, protams, dokumentos to neatradis. Pārliecināties par to gājis, lai gadījumā, ja tomēr izšķirtos par līdzdalību valsts politiskajā arhitektūrā, viss būtu skaidrs (nelabvēļu un klupinātāju rakstura dēļ viņam pietika). Bet mans laiks pēc šīs sarunas ir paššaustīšanas un sevis niecināšanas seriāls, jo mana ticība tuvajam un dārgajam cilvēkam bija izrādījusies vājāka par bābas skaudības un izrēķināšanās inspirēto šaubu sēklu, kas savu darbu manā dvēselē bija padarījusi un uzplaucinājusi indes ziedus. Mērķis būtībā tika panākts — ar šo cilvēku es nespēju atgūt agrāko sirsnību, paļāvību, savstarpējo pleca sajūtu un kopību, jo jūtos viņa priekšā smagi, nožēlojami un netīri vainīga. Par ticības vājumu.
Domāju, šādi stāsti arī ir pārdomu vērti, arī tā ir pašattīrīšanās (šai procesā attīrījos es, nevis aizmuguriski apvainotais, nevainīgais cilvēks). Par to, kāds Dieva sods sagaida melnešus un intrigantus, es galvu nelauzu. Tagad likums šos spīdzinošos aizdomu seriālus vismaz mazinās. Kaut vienmēr manipulētkārie Taisnības priesteri sameklēs kādu disidentu — ziņu pienesēju Maskavā, lai šaubās saēstu tos, kas viņiem kādreiz stājušies ceļā. Ticiet man, aizdomu žņaudzējs ir ļaunāks par atklātu cīņu. Bet jāturpina šā vai tā. Citas izejas jau nav.