Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8685506t1hd590.jpg)
Tā ir tik sena un tik pamatīgi aizmirsta paraža — skūpstīt dāmām roku — ka šodien, to pamanot, redzētāji mulst. Velti gan!
Kad esat vienatnē ar jebkuru dāmu (ar dā-mu!), pavaicājiet šai, kā tad ir ar to rokas bučošanu. Vismaz deviņos gadījumos no desmit dzirdēsit: tas ir jauki, patīkami, galanti. Un ceļ sievietes pašapziņu, vienlaikus nepavisam nepazemojot vīrieti. Džentlmeni. Ja tādi vēl ir.
Es vismaz par tādu izliekos — kaut pielīšanas pēc nevienu roku savā mūžā neesmu laizījis. Tiesa, dažkārt kāda rociņa ir skūpstīta arī ar savu tiesu ironijas. Kā tai rītā, kad māsīca Geļa savu apaļo jubileju somu pirtī pie Kuldīgas bija nosvinējusi. Kad paliku nesaprasts.
Pirti Geļa bija sagādājusi dievīgu — kaut kādu augstu partijas veču piederumu. Kamīnzāle, balkonstāvs, pelde dzirnavdīķī zem rata — viss kak u ļuģej, mērcies tik iekšā. Tā kā bija tie dullie alkohola lieguma gadi, tad iekšā ieņemšanai Geļas laulātais draugs un saimniecības vadītājs Niks tika sabrūvējis miljonīgo ļergu. Ļurļaku. Krūmini. Pašteķi. Literāri sakot: kandžu.
Sautējamies un iemetam, iemetam un sautējamies. Līdz ap diviem naktī pienāk brīdis, kad sautēties vairs nav dukas, bet iemest vairs nava ko. Geļa savā taupīgajā sievietes prātā lietojamos tilpumus bija divreiz par maziem aprēķinājusi un neklausījusi Niku, kurš paudis pamatotas un pārbaudītas bažas.
Turpmākais bija kā murgs. Iztēlojieties situāciju, kurā jums labsajūta sāk iet no ķermeņa laukā, bet salāpīties nav ar ko. Esam meža vidū.
Autobuss mājāsbraukšanai pasūtīts vien uz astoņiem. Atpūtas istabas nelielajās pirtsdzirnavās nav rodamas — partijas dūžiem jau visiem savi autiņi bija ar personiskajiem šoferiem. Mobilos telefonus tolaik Latvijā pat nezināja kā sauc.
Lielās jubilejas viesi, sirmo krustmāti Genovevu ieskaitot, kluknē pa kaktiem un ar katru minūti niknāk nolād Geļu un viņas jubileju. Miegs nāk — aizmigt nevar.
Svētlaimīgi bija tie, kas pirms krājumu izbeigšanās paspējuši nolūzt, taču viņu bija tik maz! Turklāt arī šie sāk mosties un pēc rīta dziras brēkt un vaimanāt. Sodoma un Gomora. Geļa tai šņācošo čūsku midzenī izliekas, ka viss notiek, kā jābūt, tikai nezin kāpēc paliek vaigā aizvien sarkanāka.
Šajā pasaulē viss reiz beidzas. Arī gaidīšana. Taču autobuss (ar pusstundas nokavēšanos!) vis netika sagaidīts ar atvieglojuma nopūtu. Līdz Rīgai vairāku stundu brauciens, un tolaik svētdienas rītos ceļiniekus šosejmalā laipnīgi krodziņi vis negaidīja! Veikali — no vienpadsmitiem. Gaiss autobusā šķita biezs no īgnuma un neapmierinātām vēlmēm.
Pienāca taču Rīga. Mūsu miteklis tolaik atradās pie Mārupes, tā kā pirmajiem bija jākāpj laukā. Tad veicu pasākuma kulmināciju.
Maigi saņēmu Geļas ķepiņu savā riekšā, ielūkojos actiņās, noskūpstīju rociņu un saldi izdvesu: «Paldies, cienkundze, par brīnišķo, neaizmirstamo vakaru!» Gaidīju gaišus smieklus un aplausus, bet to vietā — nāves klusums un nicinoši skatieni…
Kopš tās jubilejas reizes — nu jau turpat 20 gadus — radinieki Kaža, Raimis, Gunča un Seņkins ar mani vairs nav runājuši ne vārda. Arī savs labums no rokas skūpstīšanas…