Cik prātīgi ir pāroties ar darba kolēģiem?

Sarakste starp Agnesi un Raimondu:

Es tak riktīgi samulsu, kad viņi darbā jokoja par to bučošanos… Tā jau ir — kas vainīgs, tas bailīgs! :)

Ok, labi, mēs jau arī varējām šo to pateikt… bet lai nu paliek. :)

Ko ta' varējām pateikt?!?! :))) Es jau tā knapi pirmajā darba dienā pēc TAA pasākuma Tev acīs varēju paskatīties…

Lai vai kā — sorry no manas puses, ja pāršāvu pār strīpu, bet Tu jau zini, ka Tu man esi tāda vājība! :))) Lai tas paliek mūsu kārtējais mazais noslēpumiņš, ok?

Nekā nebij', es svētdien rīkoju tusiņu ar visiem draugiem un paziņām, tad būs arī visiem sīks atstāstījums, vārdu sakot, tāda kā neliela preses konference.:)

(..) It kā jau esmu liela meitene, kam viss jau būtu jāzina un jāsaprot, tomēr man neliek mieru tas, ko atceros no 5-dienas nakts, kad uz to, ka es Tev teicu: «Ārprāts, kas tas mums ir?», Tu atbildēji: «Tas taču ir normāli!»

(..) Es melotu, ja teiktu, ka man pašai tas viss necepīja (jo ja jau necepītu, tad jau laikam ne toreiz, ne arī visas iepriekšējās reizes tā nedarītu!), un tas jau visu vēl vairāk sarežģī, jo man taču pašai mājās arī ir draugs :), kas man arī tā kā cepī, bet man besī, ka es esmu tā sieviete — cūka, kas tā izdarījusies ar Tevi, kam ir tik mīļa ģimenīte — sieviņa, meitiņa. Tu nevari iedomāties, kā es šodien jutos, kad Ilze (aut.— vārds mainīts) bija ofisā — man likās, ka viņa man cauri redz!!!!

(..) Esmu tomēr dzirdējusi arī šo to par vīriešiem, kas «spilgtākas krāsas ikdienas ierastajā ģimenes dzīvē» (oi, ku' tēlaini izteicos!) meklē šādā veidā… Ja nu tomēr piepildās tas ļaunākais, un šis mans pieņēmums (kam nu attiecībā pret Tevi tā kā negribētos ticēt) ir pareizs, tad man besī, ka es esmu viena no tām, kas Tev sniedz šīs «krāsas»…

Iespējams, ka Tu, lasot šo vēstuli, domā «nu, ko tās sievietes var visu sarežģīt?» :), bet īstenībā ir tā, ka, kā jau Tu zini, man nav aizspriedumu pret tādām lietām (kaut gan drusku vajadzētu…), vienīgais, kas mani moka, ir sirdsapziņa attiecībā pret Tevi.

 … Un vispār es toč laikam esmu sieviete — cūka, jo par Aldi domāju uzreiz pēc tam…
Attā!

vēstule nākamā dienai citai personai, iespējams, draudzenei>
Īstenībā man besī: esmu tā kā pateikusi Viņam, ka man ir sūdīgi, a viņam izskatās, ka man nemaz nav, ko pateikt! :(

* * *

Saruna, kā noprotat, notikusi pēc kārtējā Raimonda sānsoļa ar Agnesi. Turklāt, veicot dažus detektīva gājienus, var secināt, ka abi grēkotāji strādā vienā darba vietā. Šķiet, ka arī Raimonda sieva strādā turpat.

Jautājums: kā cilvēkiem pietrūkst, ka viņi ielaižas šādos sakaros? Un cik produktīvi cilvēki spēj strādāt, ja viņiem ir dienesta romāns un nepārtraukti no kāda ir jāslēpjas un jāapslāpē savas izjūtas un vēlmes. Jo īpaši, ja jāslēpjas no sievas vai vīra.

Ikdienā cilvēku rīcība ir normāla un visiem pierasta. Vismaz vairumā gadījumu. Taču, kad grēks pastrādāts, jāsāk domāt par «pareizo» rīcību. Šeit rodas problēma, jo ne vienmēr tas, kas mums, uztraukumā spēlējot «teātri», šķiet normāls, ikdienā parastos apstākļiem būtu licies tāds pats.

Pieļauju iespēju, ka sākumā tādas attiecības «uzdzen» kādu asumu un jaunas izjūtas. Bet kas notiek tad, kad tas jau pārtapis par pieradumu? Vai, kā Raimonds saka, «tāda vājība». Cik ilgi cilvēki ir gatavi slēpties un savu reizi izjust laimi, bet citkārt vainas sajūtu un vēlmi pēc mierīgas dzīves bez meksikāņu seriālu kaislībām?