Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8686815t1haff7.jpg)
Beidzot arī Latvijas likumdevēji ir pamanījuši, ka slīgšana azartspēļu vai datorspēļu jūgā ir atkarību izraisoša. Taču bažas rada tas, vai šī pamanīšana nav krietni novēlota, turklāt nav skaidrs, kas valstiskā līmenī ieplānots, lai cīnītos ar šīm sērgām.
Pašlaik pie mums uz dažādām atkarībām pieņemts skatīties krietni izkropļotā veidā. Proti, narkomāns — zudis cilvēks, kas steidzami jāizolē no apkārtējās sabiedrības; alkoholiķis — ja nav kauslīgs vai citādi neciešams indivīds, tad ārstējams un žēlojams tips; nikotīna atkarīgais (smēķētājs) — pilnīgi normāls cilvēks, kam reizēm sagribas uzvilkt kādu dūmu; azartspēļu vai datorspēļu atkarīgais — nu tādi jau ir tikai pie viņiem, kaut kur Rietumos…
Bioloģiski ir pierādīts, ka patoloģiska azartspēļu cienītāja smadzenēs vērojamas tieši tādas pašas strukturālas izmaiņas kā kokaīna lietotājam. Nav labas vai sliktas atkarības — ir slimība, ar kuru katrs pats, viņa ģimenes locekļi un apkārtējie spēj labāk vai sliktāk sadzīvot. Robeža, kad parasta izklaide (pirmā cigarete, pāris aliņu, vienrocī paspēlētais piecītis, jaunatklāta datorspēle) pārvēršas par postošu atkarību, ir slidena un nenosakāma. Taču aiz tās atkarīgajam dzīve pārvēršas līdz nepazīšanai, bet tikt atpakaļ — ārkārtīgi grūti. Bērnu saslimšana ar datorspēlēm, krišana atkarībā, ir satraucoša, jo no tās līdz nākamajai stadijai, piemēram, azartspēlēm, ir daži soļi.
Pašlaik praktiski nav statistikas par azartspēļu un datorspēļu atkarīgajiem valstī. Tāpat nav sakārtota šādu slimnieku ārstēšanas programmu apmaksa. Pie šo problēmu apzināšanas valsts institūcijām jāķeras klāt steidzami, jo nepietiks tikai ar likuma burta stiprinātu atziņu, ka šādi atkarīgie pie mums ir. Jācer, ka likumdevēju nākamie soļi nebūs pēc jau ierastā scenārija, tas ir — aizliedzam (alkoholu tirgot naktīs), un problēma atrisināsies pati no sevis. Šādas darbības zemteksts ir veikt atkarīgo gradāciju, lai neārstējami slimie nodzeras (nospēlējas), bet pārējiem uzlikt mākslīgu barjeru savu dziņu apmierināšanai. No šāda viedokļa raugoties, spēļu automātus var iedzīt pagrīdē, bērniem aizliegt pat tuvoties datorsaloniem, taču vai ar to būs līdzēts?
Ja cilvēks ir predisponēts atkarībai, tad to novērst var tikai, atrisinot tās rašanās cēloņus. Neviens psihoterapeits nedos garantiju, vai no azartspēlēm izārstētais pēkšņi neatradīs dzīves jēgu narkotikās, vai kādreizējais plencis nesāks drudžaini raustīt spēļu automātu kloķus. Atkarība pirmām kārtām jau ir sociāls jautājums. Vai vecāki zina, ar ko viņu atvase nodarbojas brīvajā laikā, vai arī pāri galvai ierakušies darbā, iztiku pelnot? Vai bērnam ir alternatīvas brīvā laika pavadīšanai, vai arī dators ir ne tikai mīļākā, bet arī vienīgā izklaides iespēja? Vai pie mājas ir sporta zāle, futbola laukums, basketbola grozs, vai ir iespēja iet kaut vai šaha pulciņā?
Kaut ko aizliegt ir viegli, nosodīt — vēl vieglāk. Rast veselīgu alternatīvu atņemtajam vai aizliegtajam un atdot cilvēku pilnvērtīgai dzīvei ir nesalīdzināmi grūtāk, taču tieši ar to vajadzētu nodarboties.