Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8690293t1hbeb0.jpg)
Tas notika pirms dažiem gadiem. Atceros to tāpēc, ka nākamajā rītā no dejošanas sāpēja ne tikai kājas, bet arī rokas un īstenībā visas citas vietas ar'.
Mēs, četras meitenes, nolēmām svinēt Jāņus laukos. Vienai no mums paziņa dzīvoja kādā miestā, kur, kā viņš solīja, būšot lauku mājas, pārdesmit svinētāju, ugunskurs un viss kā pienākas. Paziņa bija interesants puisis mūsu vecumā, un likās, ka viss būs OK.
Nezinu, ko bijām iedomājušās, bet, kad bijām tikušas galā un ieraudzījām solītos jāņotājus, kuriem bija tā ap gadiem 14–15 (mums pašām no 25 uz augšu), un lopu fermu, kur visam bija jānotiek, mums mute palika vaļā.
Jau galīgi neskaidras sejas apkārt, baismīgs reivs un gaismas mūzika kā mājās mūsu skolas laikā…
Apsvērām, ka to gaisa gabalu projām diez kā negribas braukt, tāpēc ņēmām nost vainadziņus, likām savu sieru uz dzērieniem pārkrautā galda un mēģinājām šķībi smaidīt.
Galu galā viss beidzās vairāk nekā labi. Dejojām kā nekad — man šķiet, kādas astoņas stundas bez pārtraukuma. Tur jau nekā cita nebija ko darīt. Un lauku puišiem, kad viņi novilka kreklus un palika tikai džinsenēs, arī nebija ne vainas. Paplūcāmies normālākas mūzikas dēļ un tad jau vairs neredzējām, kas apkārt.
No rīta, kad saule bija gabalā, atrunājāmies no gulēšanas mikroautobusā uz grīdas un braucām mājās, pie stūres liekot skaidrāko no mums. Piesardzība gan bija lieka, jo tā bija dejošanas nakts, neatceros, ka būtu baudījušas alu vai ko stiprāku.
Pāris neaizmigušo jaunekļu miera stājā mūs pavadīja un sirsnīgi atvainojās par to, ko bija, bet vairāk laikam nemaz nebija darījuši.