Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Piektdien Ventspils rajona Vārves pagasta padomes sēdē deputāti kā pirmo izskatīja jautājumu par neuzticības izteikšanu pašreizējam pagasta padomes priekšsēdim Artūram Cīrulim, kurš pagasta padomes priekšsēdētāja krēslā atrodas jau kopš 90. gadu sākuma. Par pamatu šādam ierosinājumam no deputātu vidus kalpoja jūnija sākumā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) ierosinātā krimināllieta pret Vārves pagasta amatpersonām par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, iznomājot vācu uzņēmējiem piederošajam uzņēmumam SIA «ZIBU Ventspils» vietējo kūdras purvu un nodarot valstij zaudējumus vairāk nekā 100 000 latu apmērā.
Lai arī notikumu scenārijs ir gaužām līdzīgs pērnā gada laikā piedzīvotajam tracim Rendā, kur, lemjot par pašvaldības īpašumā esošā Ozolu kūdras purva izmantošanu, saskārās pašvaldības, vietējo uzņēmēju un ārvalstu investoru intereses, Vārves deputāti savam priekšsēdim darbu neuzteica. Bet tas nozīmē, ka viņi publiski atzīst, pretēji KNAB un Valsts kontroles konstatētajām nelikumībām, ka iepriekšējo sasaukumu deputāti un Artūrs Cīrulis pieņēmis lietderīgus un izdevīgus lēmumus tālākai pagasta attīstībai.
Kas tad īsti šobrīd notiek Vārvē? Kādēļ vieni uzskata, ka viņi rīkojušies savu pilnvaru robežās un likumīgi, bet citi tur saskata izšķērdētāja pirkstu?
Pazīstamu uzņēmumu vietā izvēlas nezināmus
Lai pilnībā izprastu notikumu gaitu, jāieskatās tālākā vēsturē. Vēl padomju laikos Vārves kūdras purvu 285,5 hektāru platībā apsaimniekoja Ventspils melioratīvās celtniecības valsts uzņēmums, kurš tur gadā ieguva aptuveni 45 000–60 000 kubikmetrus kūdras. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas kūdra bija vajadzīga tikai retajam, un pēc uzņēmuma likvidācijas saskaņā ar 1993. gada 16. februāra Ministru padomes rīkojumu Lauksaimniecības ministrija Ventspils melioratīvās celtniecības valsts uzņēmumu nodeva Vārves pagastam. Tā pašvaldības rīcībā nonāca ne tikai tehnika, ēkas, ceļi, bet arī pats purvs. Vārves pagasta padomes priekšsēdētājs Artūrs Cīrulis:
— 90. gadu sākumā Vārves kūdras purvā nekāda rūpnieciskā darbība nenotika. Lai neizlaupītu purva teritorijā esošās ēkas, nesabojātu ceļus un nepiecūkotu pašu purvu, tika nodibināts pašvaldības uzņēmums «Zūras». Šis uzņēmums tad arī 1993. gada 6. augustā noslēdza nomas līgumu ar izpirkšanas tiesībām uz 20 gadiem ar SIA «Vārves dārzniecība». Tā kā dārzniecība nepildīja savas finansiālās saistības, kopīgi vienojāmies par līguma pirmstermiņa izbeigšanu un sākām meklēt jaunus sadarbības partnerus.
Kā uzskata SIA «Vārves dārzniecība» lielākais akcionārs, kuram pieder 48 procenti uzņēmuma, ventspilnieks Laimonis Strujevičs, tad jauno sadarbības partneru meklēšana bijusi visai interesanta.
— Vispār jau «Vārves dārzniecības» toreizējais vadītājs vienpersoniski, pretēji statūtiem, nedrīkstēja pieņemt lēmumu par iepriekšminētā līguma pirmstermiņa izbeigšanu, taču tas tika izdarīts. Jau nākamajā dienā Vārves pagasta padome izskatīja citu pretendentu piedāvājumus un noslēdza ilgtermiņa nomas līgumu ar SIA «ZIBU Ventspils».
Man ir tālaika pagasta sēdes protokols, kurš ir visai interesants: ar asām diskusijām un spriedumiem par iespējamajiem purva apsaimniekotājiem. Kaut arī purvā pēc pagasta organizētās cenu aptaujas, nevis konkursa, kā to paredz likums, tolaik vēlējās darboties tādi nopietni kūdras izstrādes uzņēmumi kā SIA «Panbalt», SIA «Seda», kuriem jau bija pieredze un tehnoloģijas, kā arī tehnika kūdras ieguvei, par labāko tika atzīts pirms trim nedēļām — 1998. gada 7. oktobrī — ventspilnieka Jura Legzdiņa dibinātais uzņēmums SIA «ZIBU Ventspils». Šim uzņēmumam nebija nekā, pat normāla ofisa un bankas konta, taču man nezināmu iemeslu dēļ Cīruļa kungs sēdes beigās tieši viņus nosauca kā vislabākos pretendentus Vārves kūdras purva apsaimniekošanai.
Vārves pagasta padomes toreizējais priekšsēdētāja vietnieks un pašreizējais deputāts Valdis Šmeliņš:
— Es jau tolaik uzskatīju, ka balsojums par šādu nevienam nepazīstamu uzņēmumu ir riskants, un tādēļ balsošanā atturējos. Kādēļ? Manā rīcībā bija visai pretrunīga informācija par šo uzņēmumu, kurš vēl neko nebija paveicis. Nezinu, kādēļ, bet Cīruļa kungs līgumu ar SIA «ZIBU Ventspils» noslēdza jau nākamajā dienā, turklāt lielā steigā, kaut gan šeit noteikti vajadzēja rūpīgi konsultēties ar juristiem. Tā kā priekšēdētāja rīcība ir visai pretrunīga, tad es neizslēdzu arī tādu iespēju, ka kādam par šo pakalpojumu ir samaksāts. Taču saprotiet mani pareizi — tie ir tikai mani minējumi, manā rīcībā nav nekādu konkrētu pierādījumu.
Steidzīgais līgums uz 99 gadiem
Patiesi — apbrīnas vērti ir tempi un mērogi, kādos tiek noslēgts nomas līgums starp Vārves pagasta padomes priekšsēdi un SIA «ZIBU Ventspils» direktoru Juri Legzdiņu. Kaut arī līgums tiek slēgts par lielu īpašumu, kuram ir milzīga vērtība, nomas līgums ar visām no tā izrietošajām sekām tiek parakstīts jau nākamajā dienā, turklāt uz 99 gadiem! Nav iespējams neievērot, ka daudzi no šā līguma punktiem ir izdevīgi nomniekam — SIA «ZIBU Ventspils», bet galīgi neizdevīgi iznomātājam — Vārves pagasta pašvaldībai. Tā, piemēram, līgumā norādīs, ka SIA «ZIBU Ventspils» ir pirmpirkuma tiesības iegādāties objektu īpašumā, ja tas tiks pārdots, pirkuma samaksā ieskaitot samaksāto nomas maksu. Savukārt pati nomas maksa par milzīgo teritoriju, kurā notiks augstvērtīgas kūdras ieguve un kur praktiski ir gatavi visi pievedceļi, tiem laikiem ir smieklīgi maza. Līgums paredzēja, ka desmit dienu laikā pašvaldības kontā SIA «ZIBU Ventspils» ieskaitīs 48 670 latus, kas ir samaksa par pirmajiem 75 nomas gadiem! Nav grūti izrēķināt, ka kūdras ražotājiem tādējādi pagastam iznāk gadā samaksāt vien 648 latus jeb Ls 54 mēnesī… Lieki teikt, ka tolaik par līdzīgu summu mēnesī privātīpašnieki izīrēja divistabu dzīvokli.
Kad taujāju A. Cīruļa kungam, kādēļ viss noticis tik steidzīgi, lēti un tik neizdevīgi pašvaldībai, viņš man saka:
— Tolaik mums visiem trūka pienācīgas pieredzes šādu līgumu sastādīšanā. Mēs centāmies panākt visizdevīgāko līgumu, taču vienlaikus atzīstu, ka, iespējams, gan es, gan deputāti kaut kur kļūdījāmies. Tomēr es nevienu no šiem lēmumiem neesmu pieņēmis vienpersoniski vai kā citādi ietekmējis deputātus, taisni otrādi — esmu rīkojies saprātīgi, purvu izmantojot, nevis ieliekot to valsts brīvajās zemēs. Ja tas būtu noticis, tad purvs jau sen būtu privatizēts un pagasts no tā neiegūtu neko.
Viņš arī uzskata, ka vienīgais un galvenais ieinteresētais šā jautājuma aktualizēšanā un vainīgo meklēšanā ir bijušais ministrs un ietekmīgais ventspilnieks Laimonis Strujevičs, kurš arī gribējis iegūt vērtīgo kūdras purvu, taču pagasts viņam atteicis, jo tad jau bijis noslēgts līgums ar SIA «ZIBU Ventspils».
To, ka Vārves kūdras purvu patiesi apsaimniekot vēlējās arī «Vārves dārzniecība», kuras līdzīpašnieks jau no paša uzņēmuma dibināšanas brīža ir arī L. Strujevičs pats, ventspilnieks nenoliedz. Viņš arī atzīst, ka par visām nelikumībām un negodīgo rīcību pret «Vārves dārzniecību» personīgi uzzinājis tikai 2002. gadā. Tad arī viņš sācis tuvāk interesēties par notikumu hronoloģiju ap kūdras purvu un iepazinies ar dokumentiem, kas tieši saistīti ar SIA «ZIBU Ventspils».
— Mēs visus gadus, kamēr Vārves kūdras purvs bija iznomāts dārzniecībai, pret šo īpašumu izturējāmies saimnieciski un taupīgi. Kūdru mēs tobrīd neieguvām, bet izmantojām krāvumus, kuri purva teritorijā vēl bija saglabājušies kopš padomju laikiem. Lielākā daļa tika izmantota pašu siltumnīcām, bet vēl daļu no šīs kūdras pārdevām, 60 procentus no šīs summas ieskaitot pašvaldībai un 40 procentus paturot sev. Protams, mēs domājām, ka perspektīvā kūdru varētu pārdot kaut kur tālāk, taču šo iespēju, apejot likumus un tātad arī vietējos uzņēmējus, ieguva SIA «ZIBU Ventspils», aiz kura jau no paša sākuma stāvēja Vācijas pilsoņi Georgs Heins Jozefs Ciglers un Vilhelms Buse, kuriem Vācijas rietumu un austrumu pusē abiem pieder savi kūdras pārstrādes uzņēmumi. Šo manu vārdu patiesumu apliecina arī tas, ka vācieši jau pirms līguma slēgšanas vairākkārt apmeklēja Vārves pagastu un iepazinās ar kūdras purvu un tā iespējām.
Pastiprinātā interese liek mainīt nomas noteikumus
Lai arī Vārves pagasta padomes priekšsēdis Artūrs Cīrulis KNAB ierosināto krimināllietu un Valsts kontroles kolēģijas lēmumu, kas attiecas tieši uz Vārves kūdras purvu, uzskata par Laimoņa Strujeviča pasūtījumu, pēdējais to noliedz un saka:
— Varat pārbaudīt — es neesmu rakstījis nedz uz KNAB, nedz uz Valsts kontroli. Vienīgi 2002. gadā par notikušajām nelikumībām ziņoju Centrālajai zemes komisijai, kas lēma, ka, slēdzot līgumus ar SIA «ZIBU Ventspils», daudzkārt pārkāpts likums, tādēļ Vārves pagasta padomei jāpārtrauc nomas attiecības un 285,5 hektāru lielā purva platība jāieskaita brīvajā valstij piekrītošajā zemē.
Patiesībā tas nozīmē, ka tad purva apsaimniekošanai un vēlāk arī privatizēšanai varētu pieteikties jauni pretendenti, tostarp arī Strujeviča kungs. Vienlaikus arī jāatzīst, ka tieši L. Strujeviča neatlaidība un interese par purvu likusi pagasta amatpersonām mazliet pierauties. Redzot vispārējo interesi par purva apsaimniekotājiem, 2002. gada 20. novembrī starp Vārves pagasta padomi un SIA «ZIBU Ventspils» noslēgta papildu vienošanās par ilgtermiņa nomas līguma papildinājumiem un grozījumiem. Tā no 2004. gada SIA «ZIBU Ventspils» pagastam par purva un pārējo ēku nomu jāmaksā 4387 lati gadā. Zīmīgi, ka SIA «ZIBU Ventspils» ne brīdi neprotestē par līguma papildinājumu, kas gandrīz vai deviņas reizes palielina nomas maksu, bet gan bez jebkādiem iebildumiem piekrīt visiem pašvaldības priekšlikumiem. Tas arī saprotams, jo kūdras ieguves vieta atrodas tikai 17 kilometrus no Ventspils ostas. Purvā vēl padomju laikā izbūvēti labi pievedceļi, kas atvieglo kūdras izvešanu un niecīgā attāluma dēļ līdz minimumam samazina transporta izmaksas.
— Mēs esam gatavi vēlreiz pārskatīt purva nomas līgumu un panākt vēl izdevīgākus noteikumus pašvaldībai, — saka A. Cīrulis, tā arī nespējot paskaidrot, kas to viņam traucēja darīt jau pirms sešiem gadiem.
VK atzinumi un viedokļi
Kamēr notiek izmeklēšana, KNAB par iegūtajiem pierādījumiem, kas liecina gan par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, gan par izsaimniekošanu, klusē. Tādēļ, manuprāt, par objektīvāko valsts iestāžu slēdzienu šajā lietā pagaidām jāatzīst Valsts kontroles šā gada 11. jūnija kolēģijas lēmums, kurā visai sīki un hronoloģiski analizēta Vārves pagasta rīcība, pieņemto lēmumu likumība un arī lietderība. Bez juridiskām niansēm, kur norādīts, ka pašvaldība nedrīkstēja uz sava vārda ierakstīt valsts zemi, arī konstatēts, ka «pašvaldība purvā esošās celtnes, izbūves un inventāru 91 147 latu vērtībā nodevusi SIA «ZIBU Ventspils» īpašumā jeb faktiski uzdāvinājusi», kas ar likumu ir aizliegts, jo valsts manta nevar tikt nodota kādam bezatlīdzības lietošanā. Kā savā atzinumā uzsvērusi Valsts kontrole, pārkāpjot likumdošanu, pašvaldība sešu gadu laikā neizdevīgā līguma dēļ zaudējusi 14 127 latus. Vēl kā zaudējumi atzīti 30 000 latu, kas ir pamatlīdzekļu samazinājumu summa. Kolēģijas lēmums nosūtīts KNAB un Ģenerālprokuratūrai.
Kāda būs notikumu tālākā gaita, prognozēt nav iespējams.
— Mums joprojām interesē Vārves kūdras purvs. Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, Vārves kūdras purvs ir ne tikai viens no ģeogrāfiski izdevīgākajiem purviem, bet ar ļoti kvalitatīvu kūdru. Manuprāt, arī šobrīd, pēc līguma papildināšanas, par katru izvesto kubikmetru pagastam ieskaitītie 30 santīmi ir tikai nieks, salīdzinot ar to naudu, ko pelna vācieši, — man saka L. Strujevičs.
— Es negribu dažu varbūt nepārdomātu lēmumu dēļ tagad sēdēt cietumā! Jau tuvākajās dienās braukšu uz Rīgu un sameklēšu sev labu advokātu, — norūpējies par savu likteni ir A. Cīrulis.
Bet tikmēr no Vārves purva viena pēc otras izbrauc automašīnas ar Latvijas kūdru, lai to jau tālāk par lielu naudu pārdotu Eiropā, kur daudzviet kūdras ieguve jau aizliegta. Savukārt no Vārvē dzirdētā man visbūtiskākais šķita kāda veca kunga teiktais:
— Žēl, ka mēs joprojām par nieka naudu pārdodam savas bagātības. Turklāt labumu no tā visa gūst ne jau valsts vai vietējie uzņēmēji, bet gan iebraucēji ar biezākiem makiem.