Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mani sauc Ilze, un es jums pastāstīšu par maniem «trakākajiem» Jāņiem.
Parasti es Jāņus svinu kopā ar savu mīļo ģimenīti laukos pie jūras, jo tur parasti notiek visādas jautrības. Taču šie Jāņi nebija tādi, kādus tos varēja gaidīt. Tie bija visneaizmirstamākie Jāņi manā mūžā, kurus es piedzīvoju sešu gadu vecumā.
Kā jau parasti mana ģimene ar mūsu draugiem ap vakara pusi gāja gar jūras krastu dziedāt Līgo dziesmas, lai sagaidītu Jāņus! Diemžēl es to nevarēju izbaudīt līdz galam, jo...
Jau pusceļā mēs apstājāmies un iekūrām ugunskuru. Bērni sāka spēlēties, vecāki sēdēja, dzēra alu un ēda sieru. Es sāku celt smilšu pili un jau pēc neilga laiciņa sadusmojos uz savu māsu, jo, kad biju to pabeigusi, palūkojos uz to un tā bija sagruvusi!
Savās bērna dusmās skrēju prom no visiem. Skrēju, skrēju, līdz sapratu, ka esmu apmaldījusies un varēju tikai cerēt, ka mani kāds atradīs.
Tā klaiņojot apkārt kādu stundu, pamanīju, ka pretī brauc traktors. Tas apstājās un cilvēki, kas bija iekšā, prasīja, kur ir mana ģimene un kāpēc es atrodos šeit tādā vēlā vakara stundā? Atbildēju, ka esmu apmaldījusies!
Kāpu iekšā traktorā un mēs braucām uz priekšu. jau pēc neilga laiciņa no meža puses izskrēja visa mana ģimene un draugi. Es biju laimīga, ka esmu pie visiem atpakaļ un nosolījos nekad vairs dusmās neskriet prom!
Tā nu visi bija laimīgi un es varēju tikai klusām pie sevis noteikt: Ko es darītu bez savas ģimenes?!
Mani Jāņi jau bija galā un es gāju gulēt! Bet tagad es pat sapņos redzu šo neaizmirstamo notikumu.